Burhards fon Hornhūzens

Burhards fon Hornhūzens jeb Burhards no Hornhauzenas (vācu: Burchard von Hornhusen, latīņu: Borchardus a Hornhausen, Burghardus ab Orhusen) bija Livonijas ordeņa mestrs no 1256. līdz 1260. gada 13. jūlijam.

Cēlies no Hornhauzenes Saksijā, kas atrodas 16 km uz ziemeļaustrumiem no Halberštates (tagad - Saksija-Anhalte). 1252. gadā Vācu ordeņa bruņinieks Burhards ieradās Prūsijā, 1254. gadā viņš kļuva par Sembas zemes komturu, 1255. gadā par Karaļauču pils komturu un Prūsijas mestra vietnieku. Kopā ar čehu karali Otokaru II viņš piedalījās t.s. Ziemas karagājienos pret prūšiem un dibināja Alenburgas, Liel-vonsdorfas un Georgenburgas pilis.

1256./1257. gadā savas apņēmības dēļ cīņās ar prūšiem, Burhards tika izraudzīts par Livonijas mestru. Atskaņu hronikā viņš raksturots kā "pret draugiem miermīlīgs, pret ienaidniekiem bezbailīgs". Jaunais mestrs no Prūsijas ieradās Līvzemē pa zemes ceļu, kur to pie Daugavas ietekas jūrā sagaidīja "[ordeņa] brāļi, kalpi, krustneši un vēl daudzi namnieki, [kas] bij no Rīgas sanākuši, jo bij mestru gaidījuši. Nu atklātībā izpaudās, ka tie par mestru priecājās. Tie nu viņu saņēma, kā viņš godam pelnīja. Tie teica: “Mestr, godcieņā šai norā mums jūs jācienā: vīnu mēs un medalu nesam jums kā dāvanu.” To tad nu mestrs apsvēra un viņiem šādi sacīja: “Par to lai dievs jūs atalgo ar dzīvošanu mūžīgo, ka mani uzņēmāt tā jūs: to izpelnīties man vēl būs.” Nu dzēra tie un līksmojās. Tad atpakaļ tie atgriezās tai jaukā Rīgas pilsētā". Pēc ierašanās Rīgā viņš nodibināja draudzīgus sakarus ar saviem sabiedrotajiem un sūtīja dāvanas Lietuvas dižunigaitim Mindaugam, no kura pretī saņēma apsveikuma vēstuli ar dāvanām.

Drīz pēc ierašanās Rīgā mestrs Burhards kopā ar 40 ordeņa brāļiem un 500 kuršu karavīriem gar Baltijas jūru devās karagājienā uz dienvidu Kursu, kur žemaišiem pie Klaipēdas uzcēluši kara nometni. Kaujā pie Klaipēdas mestrs tika ievainots, ordenis zaudēja 12 brāļu, daudz kritušo bija arī kuršiem. Neraugoties uz to, žemaiši izlēma sūtīt savus sūtņus uz miera sarunām Rīgā, kā rezultātā uz diviem gadiem (1257-1258) tika noslēgts miera līgums. 1259. gadā žemaiši pārtauca miera līgumu un iebruka Kurzemē, ordeņa bruņinieki no Kuldīgas un Klaipēdas kopā ar kuršiem uzbruka iebrucējiem pie Skodas. Ordenis Skodas kaujā zaudēja 33 bruņinieku, ieskaitot Klaipēdas komturu Bernhardu. 1259. gada beigās lietuvieši un žemaiši atkal devās sirojumā uz Kursu, bet nespēja uzvarēt ordeni pie Vārtājas pilskalna.

1259.gadā ar Livonijas ordeņa fogtu izraidīšanu sākās arī zemgaļu sacelšanās, ko rosināja vāciešu sakāve Skodas kaujā. Mestrs Burhards nesekmīgi mēģināja no jauna iekarot Zemgali, bet 1260. gadā krita Durbes kaujā.

***

Burchards Hornhauzens, septītais Vācu ordeņa mestris Livonijā.

Burchards Hornhauzens mestŗa amatu Livonijā pieņēma 1261.gadā. Šis mestris kādreiz gribēja apskatīt Kurzemes pilis. Netāļu no Mēmeles uzbruka viņam pagāni, kuŗi bija paslēpušies krūmos. Mestŗam nebija vairāk kā 40 ordeņbrāļu un 500 kaŗa kalpu, ar kuŗiem viņš drošsirdīgi devās pašā pagānu vidū un daudzus nokāva. Tikai 12 ordeņbrāļi palika, uz kaujas lauka. Mestris pats tika ievainots un atbēga ar savu kaŗaspēku uz Mēmeli. Izveseļojies viņš atgriezās Rīgā un sarīkoja jaunus kaŗa gājienus pret minētiem pagāniem - šamaišiem, lai atriebtu nodarīto apkaunojumu. Šamaiši lūdza pēc miera, un, uz Rīgas virsbiskapa ieteikšanu, miers tapa noslēgts uz 2 gadiem. Pa to laiku mestris veda daudz kaŗu pret citiem pagāniem.

Kad beidzās divu gadu miers ar šamaišiem, izcēlās atkal kaŗš starp leišiem un šamaišiem no vienas puses un ordeni no otras puses. Abās pusēs bija lieli zaudējumi, bet pagāni guva virsroku. Ordeņbrāļu krita 33. Mestris rīkojās atkal uz kaŗu, jo no Vācijas ordenim palīgos bija atnācis daudz ļaužu. Leišiem un šamaišiem viņš atkal pieteica kauju, bet viņi neuzdrīkstējās to pieņemt. Tad mestris devās uz Zemgali un ieņēma tur vienu pili, un pēc tam viņš gāja zemē tālāk, uzcēla Dobeles pili un atstāja tur stipru kaŗaspēku. Šim mestŗam bija daudz darba ar leišiem, šamaišiem, krieviem un zemgaļiem. Šīs tautas bija apvienojušās, lai vācus galīgi izdzītu no Livonijas. Beidzot 1264.gadā leiši un šamaiši pie Durbes nokāva mestri Burchardu kopā ar daudziem ordeņa brāļiem un kaŗavīriem. Tajā pašā reizē pagāni ieņēma Kāršavas un Dobeles pili. Šis mestris valdīja 3 gadus un 6 mēnešus. Uz kaujas lauka pie Durbes palika arī Prūsijas maršals, 150 ordeņbrāļu un daudz bruņnieku. Turpat tapa sagūstīti 8 ordeņbrāļi, un 5 nomocīti līdz nāvei.