Durbes kauja

Pēc Durbes kaujas sākās plaša kuršu sacelšanās un prūšu (Sembas, Nātangas,Vārmes zemes) sacelšanās, kuru militāri atbalstīja lietuvieši un žemaiši. Tikai vairāku gadu desmitu laikā līdz 1290. gadam Vācu ordenim izdevās daļēji atgūt zaudētās zemes.

Tomēr sakāves rezultātā ordenis neatgriezeniski zaudēja pirms tam iekaroto Kursas un Zemgales dienvidu daļu (Ceklis, Silene, Rakte), kas savienoja ordeņa Livonijas daļu ar Prūsijas daļu. Livonijas ordeņa pils Mēmelē (Pilsāts), tagadējā Klaipēda, integrējās ordeņa Prūsijas daļā. Šajās zemēs mītošie kurši un zemgaļi pakāpeniski pārlietuviskojās, lai gan zemaišu valoda saglabājusi daudzus kopējus vārdus, kas šobrīd tiek lietoti latviešu valodā.

Par svarīgākajām ordeņa bāzēm kļuva Klaipēdas un Kuldīgas pilis, no kurām tika organizēti ordeņa karaspēka iebrukumi Žemaitijā. Sistemātiskie ordeņa karagājieni nedeva gaidītos rezultātus, žemaiši veiksmīgi pretojās ordeņa karapulkiem un guva vairākas uzvaras, no kurām zīmīgākā bija kaujā pie Skodas 1258. gadā.

Lai radītu pastāvīgu bāzi karadarbībai pret žemaišiem, Vācu ordeņa Livonijas un Prūsijas atzari vienotiem spēkiem līdzās žemaišu zemēm Karšavā 1259. gadā uzbūvēja Jurbarkas pili (Georgenburga; castrum…in monte sancti Georgii).

Šai pilij bija jākļūst par stratēģiski svarīgāko bāzi žemaišu pakļaušanā Vācu ordenim. Taču drīz pēc vācu pils izbūves, žemaiši tās tiešā tuvumā uzbūvēja savu nocietinājumu un nopietni apdraudēja Jurbarkas garnizonu. Lai pavērstu notikumu gaitu krustnešiem labvēlīgā gultnē tika organizēts jauns karagājiens, kas noslēdzās ar Durbes kauju.

Autentiskas ziņas par Durbes kaujas norisi sniedz divas hronikas: Atskaņu hronika (Livländische Reimchronik; sarakstīta 13. gs. 90. gados) un Dusburgas Pētera hronika (Cronica terre Prussie, Chronicon terrae Prussiae; sarakstīta 14. gs. 20. gados).

Atsevišķas ziņas par kauju sniedz arī zviedru Ērika hronika (Erikskrönikan; sarakstīta 14. gadsimta 20. gados), kā arī citas vēlākas hronikas, kurās atrodamās ziņas par Durbes kauju ir  atvasinātas no pirmajām divām hronikām. Dusburgas Pētera un Ērika hroniku autori, domājams, kā avotu izmantojuši arī Atskaņu hroniku. Taču attiecībā uz Durbes kauju visas trīs minētās hronikas jāapskata kā neatkarīgi avoti, kas sniedz dažādas detaļas par kaujas norisi, turklāt Atskaņu un Dusburgas Pētera hronikas - principiāli atšķirīgu kuršu lomas atainojumu.

Lai nezaudētu savu atbalsta punktu Jurbarkā un dotu žemaišiem triecienu, mestrs Burhards nolēma organizēt apvienotu Vācu ordeņa Livonijas un Prūsijas atzaru spēku karagājienu.

Ziņas par karagājiena organizēšanu sniedz Atskaņu hronika. Darbības saskaņošanai mestrs Burhards devās uz Prūsiju, kur tikās ar Vācu ordeņa Prūsijas atzara maršalu Heinrihu Botelu. Prūsijā tika savākts ievērojams karaspēks, kas devās uz pulcēšanās vietu - Klaipēdas pili. Šeit pat drīzumā ieradās arī ordeņa Livonijas atzara vienības. Pēc hroniku ziņām, sapulcējās liels karaspēks, kura rindās ietilpa gan Vācu ordeņa Prūsijas un Livonijas atzaru locekļi, gan pakļauto tautu karavīri: prūši, kurši, igauņi, “Prūsijas un Livonijas vienkāršie ļaudis” (…communis…populus Prussie et Lyvonie; domājams, t.sk. letgaļi, līvi).

Karaspēkam pievienojās arī Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas un laicīgie krustneši - svētceļnieki - no citām katoļticīgajām zemēm, kas bija atsaukušies uz Romas pāvesta Aleksandra IV 1260. gada 20. februārī sankcionēto Vācu ordeņa garīdznieku krusta karu sprediķi. Daudzskaitlīgā karaspēka vadību, acīmredzot, uzņēmās Livonijas mestrs Burhards no Hornhūzenas un Prūsijas maršals Heinrihs Botels.

Par pirmo izvirzīto karagājiena uzdevumu gan Atskaņu, gan Dusburgas Pētera hronika atzīst atbalsta sniegšanu Jurbarkas pilij. Krustnešu karaspēks, kas, pēc Dusburgas Pētera hronikas ziņām, bija jau bija devies ceļā, mainīja virzienu un sekoja žemaišu spēkiem. Abu naidīgo pušu sadursme notika Durbes novadā kuršu Piemares zemē: “laukā pie Durbes upes” (in [11.lpp.] campo juxta fluvium Durbin), kā ziņo Dusburgas Pēteris, jeb “pie Durbes tur uz lauka cieta” (zû Dorben ûf dem velde breit), pēc Atskaņu hronikas. Vēsturnieks P.Stepiņš kaujas vietu lokalizēja Durbes ezera dienvidos pie Durbes Vecupes ietekas ezerā.

Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka pirms kaujas notikusi apspriede par nepieciešamību kaujā izmantot zirgus. Pēc Dānijas karaļa Tallinas bruņinieku ieteikuma tika nolemts cīnīties jāšus.

Hronika informē arī par kuršu prasību pirms kaujas. Proti, kurši lūguši pēc kaujas atdot viņu rīcībā žemaišu sagūstītās kuršu sievietes un bērnus. Vācu ordeņa brāļi pret to nav iebilduši, taču tam pretojušies “Prūsijas un Livonijas vienkāršie ļaudis” (acīmredzot, vietējo tautu pārstāvji), kas vēlējušies, lai pēc kaujas iegūtais laupījums tiktu sadalīts pēc paražām.

Tiktāl hroniku ziņas saskan vai viena otru papildina, līdz nonāk pretrunā stāstot par kuršu lomu kaujā. Atskaņu hronika ziņo, ka īsi pirms kaujas kurši atteicās no cīnīšanās un kaujas lauku pameta:

“Tie nolēmuši bija tā:
ja brāļiem šajā karlaukā
dzīvību nu zaudēt būs
un palīgspēki vārgi kļūs,
tad mēs bez kungiem dzīvosim
un vāciešiem ar sadosim,
kas Kurzemē še mitinās.”

 Dusburgas Pētera hronika stāsta, ka sākoties kaujai kurši 

“…kā atkritēji uzbruka kristiešiem no aizmugures…”,

palīdzot žemaišiem sakaut krustnešu karaspēku. Hronists kuršu rīcību motivēja ar neapmierinātību, ko tajos izraisījis atteikums saņemt žemaišu sagūstītos kuršus

Literatūra

• Peter von Dusburg: Chronik des Preußenlandes. Übersetzt und erläutert Klaus Scholz und Dieter Wojtecki, Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1984.
• Dedumietis, D., Zeļenkovs, A. Kuršu loma Durbes kaujā. Tēvijas Sargs. 2000., Nr.7. 29.lpp.