Livonija paraksta Viļņas ūniju un kļūst par Polijas-Lietuvas vasali

Livonijas Konfederācija jeb Terra Mariana ("Māras zeme") bija neatkarīgu valstu grupa Livonijā, tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam. Valstis sākumā pārvaldīja bruņinieku ordeņu mestri un / vai bīskapi. Lai gan šajās valstī oficiālā sākotnējā valoda bija latīņu, vēlāk- vācu, tās nebija kādas itāļu vai vācu valstu vasaļvalstis, bet realizēja patstāvīgu politiku, tādēļ uzskatāmas par Latvijas un Igaunijas starptautiski atzīta valstiskuma priekštecēm un nodrošinātājām. Konfederāciju pārvaldīja padome- koncils.

Pirmais Livonijas koncils tika sasaukts 1226. gadā.

Bez Livonijas konfederācijas un vēlāk šajās teritorijās to vietā izveidoto hercogistu neatkarības nebūtu vēsturiska un juridiska pamata Kurzemes- Zemgales hercogistes atjaunošanai Jelgavā gan 1812. gada 1. augustā - Napoleona Polijas Atbrīvošanas kara laikā, nedz 1918. gada 8. martā - 1. Pasaules kara laikā, nedz jau latviešu nacionālas republikas izveidei 1918. gada 18. novembrī,- tās visas kā savu teritoriju norādīja 13.-16.gs. izveidoto valstu robežas.  

***

Nespējot vienatnē cīnīties pret permamento Livonijas tautu ienaidnieku- Maskaviju, Livonijas ordenis ieķīlāja vairākas pilis un apgabalus ap tām Polijas-Lietuvas abu tautu republikai, apmaiņā pret militāru palīdzību. 

1561. gada 28. novembrī ordeņa mestrs Gothards Ketlers Viļņā parakstīja līgumu (t.s. Viļņas ūniju), saskaņā ar kuru Livonija kļuva par Polijas-Lietuvas vasaļvalsti, bet Gothards Ketlers kļuva par Livonijas vietvaldi.

Kā atlīdzību par savu uzticību viņš un viņa pēcnācēji saņēma mantojumā Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa Sigismunda II Augusta vasalis.

Vēlāk, 1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē viņš oficiāli atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.

Lai gan no pārvaldes viedokļa Livonijas teritorija nonāca vasaļa atkarībā, attiecībā pret Latvijas teritorijā dzīvojošām baltu tautām tā pēc būtības bija "atkalapvienošanās",- ordenim iekarojot Latvijas teritoriju, gandrīz puse kuršu un zemgaļu teritoriju palika Lietuvas pusē, un īpaši jau zemgaļi,- 13. gadsimta beigās zaudējot cīņas pret krustnešiem, bija spiesti pārvietoties no savām ziemeļu teritorijām (ap Dobeli, Jelgavu, Mežotni) uz zemgaļu teritorijām Lietuvas sastāvā (ap Jonišķiem, Šauļiem) 

Noslēgtā ūnija nodrošināja Latvijas- Igaunijas teritoriju nosacītu neatkarību (iekšpolitikā - pilnīgu autonomiju, kopēja bija tikai militārā joma) uz vēl 234 gadiem, kad Maskavijas mantiniecei- Krievijai 1795. gadā izdevās sagrābt pēdējo bijušo Māras zemes daļu- Kurzemes Zemgales hercogisti. Livonijas konfederācijas valstis uz 123 gadiem Livonija līdz ar Poliju-Lietuvu pazuda no pasaules kartēm, kļūstot par Krievijas guberņām.

1918. gadā bijušajā Livonijas teritorijā dzīvojošās tautas- latvieši un igauņi- atjaunoja šo teritoriju valstisko neatkarību jaunā - nacionālu republiku formā. No Krievijas jūga atbrīvojās un atjaunoja savu valstiskumu arī lietuvieši, poļi un somi. Neatkarību neizdevās atjaunot pāslāviskotajai baltu daļai (tagēdājā Baltkrievija)- daļa atgriezās Polijas sastāvā, bet otru Baltkrievijas pusi okupēja Krievija ("PSRS").

Tāpat arī Polijas- Lietuvas kādreizējas dienvidrietumu teritorijas- tagadējā Ukrainas teritorijā, lai gan izveidoja vairākus ukraiņu nacionālas valsts aizmetņus, tomēr nespēja nosargāt savu neatkarību no Krievijas un to atguva tikai 2014. gadā, vienlaikus nonākot karastāvoklī ar Krieviju, kura iebruka un okupēja vairākus Ukrainas apgabalus.

***

Livonijas konfederācijas "regulēts" sabrukums ilga apmēram četrus gadus:

• 1557. gada septembrī Pasvalē Livonijas ordenis Livonijas konfederācijas vārdā noslēdza vienošanos ar Polijas karali un Lietuvas dižkungu Sigismundu II Augustu par savstarpēju palīdzību karā pret Krieviju.
• 1558. gadā Krievija pieteica ultimātu Livonijai un iekaroja Tērbatas bīskapiju.
• 1559. gada augustā Viļņā Livonijas ordenis noslēdza protekcijas līgumu ar Poliju un Lietuvu.
• 1559. gada septembrī līdzīgu protekcijas līgumu noslēdza arī Rīgas arhibīskapija.
• 1559.-1560. gadā Dānijas karalis savam brālim Magnusam atpirka Kurzemes un Sāmsalas bīskapiju.
• 1560. gadā Grobiņas apgabals tika ieķīlāts Prūsijas hercogistei.
• 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti.
• 1560. gada 2. augustā krievi sakāva ordeņa karaspēku Ērģemes kaujā un ieņēma Cēsu un Pērnavas cietokšņus.
• 1561. gadā Ziemeļigaunija padevās Zviedrijas karalim.
• 1561. gada 28. novembrī pēdējais Livonijas ordeņa meistars Viļņā parakstīja ordeņa likvidācijas paktu (Viļņas ūniju).
• 1562. gada 5. martā Rīgā Livonijas ordeņa meistars un pavēlnieki ratificēja Viļņas ūniju.

Ūnijas noteikumi

• Livonijas ordenis tika sekularizēts.
• Karalis un dižkungs Sigismunds II Augusts apņēmās aizbildināt Livonijas kārtas Vācu Nācijas Svētās Romas impērijas ķeizaram par to, ka tās ir padevušās viņam.
• Tika garantēta Augsburgas konfesija, kas nozīmēja neiejaukšanos katoļu un protestantu baznīcu lietās.
• Tika garantētas līdzšinējās dižciltīgo privilēģijas un jurisdikcija, kārtojot apelācijas jautājumu.
• Vadošos amatus rezervēja livoniešiem, tomēr kara dēļ tiesības iecelt piļu virsniekus palika karalim, vadoties no lietderības, nevis no viņu tautības.
• Kurzeme un Zemgale tiesību ziņā tika pielīdzinātas 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei, izveidojot autonomu Kurzemes un Zemgales hercogisti un piešķirot to mantojuma lēnī pēdējam ordeņa meistaram Gothardam Ketleram.
• Pārējā Livonijas ordeņa teritorijā nodibināja Pārdaugavas hercogisti, kas atradās personālūnijā ar Lietuvu un tās nākamajiem valdniekiem.
• Pārdaugavas hercogistē esošās pilis karalis pēc savas labpatikas apsolīja tiem, "kas vēl atlikušies no Vācu ordeņa, kā arī mūsu padomniekiem un citiem, kam nopelni Livonijas labā".