Čārlzs Darvins

Čārlzs Roberts Darvins bija angļu dabas pētnieks, izcils kolekcionārs un ģeologs, kurš vāca, apkopoja un sistematizēja zinātniskos novērojumus tam, ka visas dzīvās sugas ir attīstījušās evolūcijas gaitā no kopīga senča un gājuši cauri procesam, ko Darvins nosauca par dabisko izlasi. 

"Sugu izcelšanās" tika publicēta 1859. gada 24. novembrī.

Savā darbā vairākās vietās atsaucies uz Carnikavas muižas paleontologa K. Pandera darbiem kā pamatu savām atziņām.

Jau 1861. gada atkārtotā «On the Origin of Species by Means of Natural Selection Or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life» izdevuma ievadā Darvins par savas teorijas priekštečiem atzīst Kabiles grāfu Keizerlingu, un carnikavieti Panderu . Darvins uzskata, ka Panders pamatus teorijai definējis jau 1821. gadā.

***

Darvina teorija lika pamatus mūsdienu izpratnei parevolūciju, tādēļ viņu uzskata par evolūcijas teorijas (darvinisma) pamatlicēju.

 

Čārlzs Roberts Darvins ir dzimis 1809. gada 12. februārī Šropšīrā ārsta ģimenē.

Vecāki uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Darvins iestājās medicīnas studijās Edinburgas universitātē. Tomēr izrādījās, ka Čārlzs nespēj skatīties uz asinīm. Pēc diviem studiju gadiem, kad viņš novēroja dažas bez anestēzijas veiktas operācijas, viņš pameta medicīnu un sāka Kembridžas universitātē mācīties teoloģiju. Drīz pēc tam izrādījās, ka viņu daudz vairāk interesē ģeoloģija un botānika.

Darvins sadraudzējās ar botānikas profesoru Džonu Stīvensu Henslovu(John Stevens Henslow), kurš viņam ieteica piedalīties kādā jūras braucienā kā dabas pētniekam. Tā 1831. gada 27. decembrī Darvins ar kuģi "Beagle" devās piecu gadu ilgā ceļojumā, kura laikā viņš nodarbojās ar ģeoloģiju un bioloģiju.

Darvinam visnozīmīgākās bija tās dažas nedēļas, kuras viņš pavadījaGalapagu salās, kas atrodas uz ekvatora, apmēram 1000 kilometrus noDienvidamerikas krastiem. Šajās salās bija sastopami augi un dzīvnieki, kādu nav nekur citur. Darvins bija pārsteigts, ka uz katras salas dzīvoja citāda bruņurupuču suga. Ceļojums tomēr iedragāja Čārlza veselību, pie tam vēl Argentīnā viņu sakoda infekciju pārnēsājoši kukaiņi.

Atgriezies mājās, zinātnieks atskārta radniecību starp dažiem Galapagu salās dzīvojošajiem putniem, kuriem galvenokārt atšķīrās knābja forma. Tāpat viņi līdzinājās kādai mazu putnu sugai no Dienvidamerikas kontinenta. Darvins izsecināja, ka putnus uz salām varētu būt atnesusi vētra, un jaunajās mājās tie evolūcijas gaitā ir mainījušies.

Izpētījis visus viņam pieejamos dzīvniekus, Darvins izstrādāja dabiskās izlases teoriju. Saskaņā ar to, kaut arī vairums dzīvnieku mazuļu iet bojā, izdzīvo tie, kas vislabāk piemērojušies dzīves apstākļiem. Ja laiku pa laikam piedzimst dzīvnieks ar kādu īpatnību, kuras dēļ tas ir pārāks par citiem, viņš noteikti izdzīvo, tāpat kā viņa pēcnācēji ar šo pašu īpatnību. Tādā veidā dabiskās izlases process liek katrai dzīvo būtņu sugai attīstīties.

Darvins vilcinājās publicēt savas idejas, jo varēja iedomāties, ka daudzi tās nepieņems. Kad Alfrēda Rasela Vollesa rakstos Darvins ieraudzīja sev tuvas atziņas, 1859.gadā iznāca viņa grāmata "Sugu izcelšanās". Tā izsauca spēcīgu sabiedrības reakciju, jo bija pretrunā ar Bībeles dogmām. Vispāratzītais domāšanas modelis par dzīvības rašanos bija Bībeles radīšanas mācība: dažādās dzīvo būtņu sugas bija vienreizīgi un nemainīgi Dieva radītas. Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu radniecību un kopīgajiem senčiem tajā laikā bija negaidīts, bet ne jauns. Pats Darvins to arī nav noliedzis un savu domāšanas modeli pieticīgi apzīmējis par "hipotēzi". Par atzīstamu teoriju to paaugstināja tikai viņa sekotāji.

Zinātnieks mira 1882.gada 19.aprīlī, 73 gadu vecumā. Apglabāts Vestminsteres abatijā netālu no Īzaka Ņūtona un Džona Heršela.

Ekstrapolējot uz sabiedrību, no Darvina teorijas radās sociālais darvinisms un eigēnika.

Darvins dzimis vienā dienā ar Abrahamu Linkolnu.

***

Čārlzs Darvins, apkopojot un sistematizējot pasaules apceļošanā savāktos materiālus, radīja evolūcijas teoriju.

„Darvins mūsdienās” ir Britu padomes starptautiska programma, kura 2009.gadā tiek īstenota vairāk kā 45 valstīs visā pasaulē. Tās mērķis ir izvērtēt Darvina evolūcijas ideju ietekmi uz mūsdienu bioloģiju, medicīnu un sabiedrību. Tā ietver plašu izglītojošu kampaņu Interneta vidē, ceļojošo izstādi, jauniešu samitu Londonas Dabas vēstures muzejā, Britu zinātnes festivālu Gildfordā un Darvinam veltītu semināru Nacionālajā zinātnes mācību centrā Jorkā. Programmas kulminācija plānota „Aleksandrijas konferencē” Aleksandrijas bibliotēkā Ēģiptē šā gada 14.-16.novembrī, kur uz kopīgu trīs dienu diskusiju par evolūcijas un sabiedrības mijiedarbības tēmām kopā sanāks augstskolu mācībspēki, zinātnes komunikāciju speciālisti un mediju pārstāvji. Īpaša uzmanība Britu padomes programmā „Darvins mūsdienās” ir veltīta jauniešu auditorijas iesaistīšanai un izglītošanai, aicinot nākotnes pasaule veidotājus kritiski izvērtēt evolūcijas teorijas dažādo aspektu izpausmes mūsdienās. 

Papildu informācija par projekta „Darvins mūsdienās” norisēm atrodama Britu padomes mājas lapā:  http://www.britishcouncil.org/latvia-project-darwin-now-calendar-lat.htm  Par projekta norisēm citur pasaulē: http://www.britishcouncil.org/darwin  Kas bija Darvins?  Čārlzs Roberts Darvins (dzimis 1809. gada 12. februārī, miris 1882. gada 19. aprīlī) bija angļu dabas pētnieks, izcils kolekcionārs un ģeologs, kurš nodrošināja zinātniskos pierādījumus tam, ka visas dzīvās sugas ir attīstījušās evolūcijas gaitā no kopīga senča un gājuši cauri procesam, ko Darvins nosauca par dabisko izlasi. Darvina teorija lika pamatus mūsdienu izpratnei par evolūciju, tādēļ viņu uzskata par evolūcijas teorijas (darvinisma) pamatlicēju.    Čārlzs Roberts Darvins ir dzimis 1809. gada 12. februārī Šropšīrā ievērojama ārsta ģimenē. Vecāki uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Darvins iestājās medicīnas studijās Edinburgas universitātē. Tomēr izrādījās, ka Čārlzs nespēj skatīties uz asinīm. Pēc diviem studiju gadiem viņš pameta medicīnu un sāka Kembridžas universitātē mācīties teoloģiju. Drīz pēc tam izrādījās, ka viņu daudz vairāk interesē ģeoloģija un botānika.  Darvins sadraudzējās ar botānikas profesoru Džonu Stīvensu Henslovu (John Stevens Henslow), kurš viņam ieteica piedalīties kādā jūras braucienā kā dabas pētniekam. Tā 1831. gada 27. decembrī Darvins ar jūras kartēšanas kuģi „Beagle” devās apceļot pasauli.   Piecus gadus garajā ceļojumā Darvins rakstīja zinātnisku žurnālu par atklājumiem bioloģijā, ģeoloģijā un antropoloģijā, kurā apkopoja sīkas piezīmes un novērojumus par vietējiem dzīvniekiem un augiem vietās, kuras viņš apmeklēja – Brazīlijā, Čīlē, Peru, Galapagu salu arhipelāgā, Tahiti, Jaunzēlandē, kā arī Austrālijā.  Darvinam visnozīmīgākās bija tās dažas nedēļas, kuras viņš pavadīja Galapagu salās uz ekvatora, apmēram 1000 kilometrus no Dienvidamerikas krastiem. Šajās salās sastopami augi un dzīvnieki, kādu nav nekur citur. Darvins bija pārsteigts, ka uz katras salas dzīvoja citāda bruņurupuču suga.   Atgriezies mājās, zinātnieks atskārta radniecību starp dažām Galapagu salās dzīvojošām žubīšu pasugām, kuriem galvenokārt atšķīrās knābja forma. Tāpat viņi līdzinājās kādai citai sugai no Dienvidamerikas kontinenta. Darvins izsecināja, ka putnus uz salām varētu būt atnesusi vētra, un jaunajās mājās tie evolūcijas gaitā ir mainījušies.  Izpētījis visus viņam pieejamos dzīvniekus, Darvins izstrādāja dabiskās izlases teoriju. Saskaņā ar to, kaut arī vairums dzīvnieku mazuļu iet bojā, izdzīvo tie, kas vislabāk piemērojušies dzīves apstākļiem. Ja laiku pa laikam piedzimst dzīvnieks ar kādu īpatnību, kuras dēļ tas ir pārāks par citiem, viņš noteikti izdzīvo, tāpat kā viņa pēcnācēji ar šo pašu īpatnību. Tādā veidā dabiskās izlases process liek katrai dzīvo būtņu sugai attīstīties.  Darvins vilcinājās publicēt savas idejas, jo varēja iedomāties, ka daudzi tās nepieņems. 1859.gadā iznāca viņa grāmata „Sugu izcelšanās dabīgās izlases ceļā”. Tā izsauca spēcīgu sabiedrības reakciju, jo bija pretrunā ar Bībeles dogmām.    Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu radniecību un kopīgajiem senčiem tajā laikā bija negaidīts, bet ne jauns. Darvins šajā grāmatā neko nesaka par secinājumiem, kas no viņa teorijas izriet attiecībā uz cilvēku, tai skaitā vairākiem kristietības pamatpieņēmumiem par cilvēka vietu pasaules kārtībā (savā laikā kāds Darvina draugs viņam esot ieteicis nekad nepieminēt savās publikācijās reliģiju, un Darvins šo principu diezgan konsekventi ievēroja). Grāmatas spēks bija tieši tajā, ka tā nebija rakstīta kā pasaulsuzskata manifests, bet empīriskos faktos balstīts arguments, un tajā izvirzītā teorija ļāva atrast kārtību un jēgu daudzo faktu gūzmā, kas cilvēkam par dzīvo dabu jau tolaik bija zināmi.  Tomēr viņa laikabiedriem ātri kļuva skaidrs, ka, piekrītot Darvina izvirzītajām tēzēm, daudzi līdz šim pašsaprotami uzskati bija jāatzīst par visai apšaubāmiem. Reakcija bija acumirklīga un emocijām pārpilna. Piemēram, kapteinis Ficrojs jutās nodots, jo viņš bija tas, kas Darvinu paņēma līdzi ceļojumā uz Dienvidameriku ar kuģi „Beagle” un tieši ceļojuma laikā Darvins savāca lielu daļu materiālu, ko izmantoja savā grāmatā, bet Čārlzs Kingslijs, mācītājs, naturālists un bērnu grāmatas “Ūdensbērni” autors, Darvina iespaidā atzina, ka nav pamata iedomāties cilvēku kā “universa centru”. Darvins no visām šīm diskusijām centās pēc iespējas distancēties.  Evolūcijas teorija nav pretrunā ar ideju, ka pastāv saprātīgs radītājs vai ka dzīvību radījis Dievs. Patiesībā grāmatas „Par sugu izcelšanos” rakstīšanas laikā Darvins ir uzskatījis, ka Dievs ir radījis dabu, tās pamatprincipus un tad ļāvis pārējam notikt pašam no sevis. Ir saglabājušās piezīmes, kurās Darvins izsaka šaubas, vai tik brīnumaina pasaule varētu būt radusies bez „Sākotnējā Cēloņa”, kas ir „saprātīgs prāts” (intelligent mind). Te gan jāpiebilst, ka dzīves beigās Darvins nosliecas vairāk uz agnosticisma pusi, proti, viņa attieksme pret kristietību bija diezgan skeptiska, bet viņš izvairījās pieņemt kādu konkrētu pasaules skatījumu.  Atlikušajā mūža daļā Darvins turpināja strādāt. Viņš aizstāvēja savu teoriju, centās izprast tās saistības un publicēja vēl citas grāmatas, piemēram, par orhidejām, sliekām, emociju izpausmi. Zinātnieks mira 1882.gada 19.aprīlī, 73 gadu vecumā. Apglabāts Vestminsteres abatijā netālu no Īzaka Ņūtona un Džona Heršela.  Darvinismu par atzīstamu teoriju paaugstināja tikai Darvina sekotāji. 

Anda Leiškalne/Foto: Bulls Press

 

 

Latvijas Universitātes Bioloģijas studentu asociācija (LUBSA) sadarbībā ar UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju (LNK) izsludinājusi eseju konkursu par godu Čārlza Darvina grāmatas „Sugu izcelšanās” publicēšanas 150. jubilejai. Konkursā aicināti piedalīties jaunieši – Latvijas vispārizglītojošo skolu 10. – 12. klašu skolēni, kā arī bakalaura studiju 1. un 2. kursa studenti.

Nolikums: http://www.unesco.lv/lat/index/news/all_news/news1253775660.html  1. vieta saņems apbalvojumu 50 Ls vērtībā, 2. vieta – 30 Ls, 3. vieta – 20 Ls. Darbus konkursam iesūta skola līdz 2009.g. 25. oktobrim (pasta zīmogs) uz LUBSA, Kronvalda bulvārī 4, 129.kab., Rīgā, LV-1586 ar norādi eseju konkursam vai e-pasta adresi [email protected]. Katra skola izvērtē un drīkst iesūtīt piecas labākās esejas.

Darbam jābūt uzrakstītam zinātniskā valodā argumentētas esejas formā par vienu no četrām piedāvātajām tēmām – „Kas ir noteicošais cilvēka attīstībā – daba vai kultūra?”, „Kāda nozīme Čārlza Darvina atklājumiem ir mūsdienās?”, „Tehnoloģiju un atklājumu ietekme uz cilvēka dabisko izlasi” vai „Vai Čārlzs Darvins 2009. gadā saņemtu finansējumu savam pētījumam?” Vērtējot darbus, tiks ņemts vērā valodas stils, oriģinalitāte, teksta loģiska uzbūve un zinātniskā pamatotība. Konkursa darbus izvērtēs komisija, kuras sastāvā būs LUBSA pārstāvji, LU pasniedzēji un doktoranti, kā arī UNESCO LNK pārstāvis, kopā 10 cilvēki. Uzvarētāju vārdi ne vēlāk kā 2009. gada 20. novembrī tiks paziņoti, publicējot konkursa rezultātus internetā www.lu.lv,www.unesco.lv. Konkursa uzvarētāji un specbalvu ieguvēji tiks apbalvoti 28. novembrī konferences „Dzīve, dzīvība, evolūcija” laikā Latvijas Dabas muzejā, kur būs skatāma arī izstāde „Darwin now”. Šogad aprit 200 gadu kopš Čārlza Darvina dzimšanas 150 gadu kopš viņa slavenākās grāmatas „Sugu izcelšanās” publicēšanas. Tāpēc UNESCO aicina tās dalībvalstis organizēt dažādus informatīvus un izglītojušus pasākumus šo divu nozīmīgo skaitļu un notikumu kontekstā ar mērķi izcelt un atgādināt Darvina ieguldījumu zinātnes un zināšanu attīstībā. Virkni pasākumu arī Latvijā sadarbībā ar UNESCO LNK organizē Lielbritānijas padome Latvijā, Latvijas Dabas muzejs, Bioloģijas skolotāju asociācija, Debašu klubs, LUBSA.

 

uzdevumi.lv

 

 

Darvins Čārlzs Roberts   Čārlzs Roberts Darvins

Čārlzs Roberts Darvins (Charles Robert Darwin, 1809.-1882.) - dabas pētnieks, organiskās pasaules evolūcijas teorijas pamatlicējs. Dzimis 1809. gada 12. februārī Monthausas muižā (Mount House) Šropšīrā (Shropshire), Lielbritānijas un Īrijas apvienotā karalistē, piektais bērns sešu bērnu pulciņā ārsta Roberta Darvina (Robert Darwin) ģimenē. Māte Suzanna (dzim. Vedžvuda - Susannah Wedgwood) nomira kad Čārlzs bija 8 gadus vecs. Skolā zēns ar sekmēm neizcēlās – medības, makšķerēšana, putnu ligzdu un neparastu gliemežvāku meklējumi Čārlzu interesēja daudz vairāk, nekā svešvalodas vai literatūra. 9 gadu vecumā viņš sāka mācīties vietējā pamatskolā (Anglican Shrewsbury School), bet pēc gada pārgāja mācīties uz doktora Betlera ģimnāziju. Tēvs uzskatīja, ka arī dēlam jākļūst par ārstu, tāpēc Čārlzs iestājās medicīnas studijās Edinburgas universitātē (University of Edinburgh) kur apguva arī dabaszinātnes un ģeoloģiju, taču pēc diviem gadiem pameta medicīnu un sāka Kembridžas universitātē (Christ’s College, University of Cambridge) studēt teoloģiju. Jau Edinburgā Čārlzs iepazinās ar ģeologu Ensvortu un zoologiem Koldstrēmu un Grantu (Robert Edmund Grant). Kopā ar tiem viņš devās uz jūras krastu un vāca dažādus dabas materiālus. Mācoties Kembridžā, Čārlzs sadraudzējās ar botānikas profesoru Džonu Henslovu (John Stevens Henslow), piedalījās viņa rīkotajās ekskursijās. Mācījās arī pie prof. Ādama Sedvidža (Adam Sedgwick) ģeoloģiju un kartogrāfiju. Šai laikā viņš apguva augu un dzīvnieku vākšanas un noteikšanas metodiku. Uz Kembridžas augstskolas absolvēšanas laiku jaunais Darvins jau bija kļuvis par naturālistu – savācēju, bet bez noteikta tālejošāka mērķa. Henslovs ieteica viņu kapteinim Robertam Ficrojam (Sir Robert FitzRoy), kuramkaraļa Viljama IV uzdevumā bija jāveic zinātniska ekspedīcija apkārt pasaulei. 1831. gada 27. decembrī Darvins ar kuģi "Beagle" (HMS Beagle) devās piecu gadu ilgā ceļojumā, kura laikā Čārlza pienākumos ietilpa bioloģisko un ģeoloģisko paraugu vākšana. Visnozīmīgākās bijušas vairākas nedēļas, kuras viņš pavadīja Galapagu salās, kur bija sastopami unikāla augu un dzīvnieku valsts. Pēc atgriešanās no ceļojuma, Čārlzs apmetās uz dzīvi Londonā, kur 1839. gadā apprecējās ar Emmu Vedžvudu (Emma Wedgwood, 1808.–1896.), ģimenē piedzima 10 bērni. No 1838. līdz 1841. gadam Londonas ģeologu biedrības (Geological Society of London) sekretārs. Turpināja sistematizēt faktus par augu un dzīvnieku sugu mainību. Šajā gadā Darvinu ievēlēja Londonas Karaliskajā biedrībā (The Royal Society of London for the Improvement of Natural Knowledge), un 1840. gadā iznāca arī viņa brauciena apraksts “Ceļojums ar “Beagle”” (Zoology of the Voyage on the Beagle), tādējādi padarot viņu slavenu arī ārpus zinātnieku aprindām. 1842. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi savā Daunas muižā (Down House), Bromlejā (Bromley). Miris 1882. gada 19. aprīlī, un ir apglabāts Vestminsteres abatijā.

Vispārinādams sava laika bioloģijas un lauksaimniecības prakses atzinumus, kā arī plašo materiālu un secinājumu klāstu, ko bija savācis ceļojumā ap zemeslodi (1831.-1836.), Darvins konstatēja dzīvās dabas evolūciju. 1859. gadā publicētajā darbā "Sugu izcelšanās dabiskās atlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību" (On the Origin of Species by Means of Natural Selection, or The Preservation of Favoured Races in the Struggle for Life) postulēja savas evolūcijas teorijas pamatatziņas. Grāmata uzrakstīta reti smagā valodā, kamdēļ to oriģinālā ir lasījis gandrīz tikai šaurs speciālistu loks (vairāki slaveni citāti, kas it kā ņemti no grāmatas, īstenībā nefigurē nevienā no Darvina darbiem). Darvins pievērsa uzmanību dažiem neparastiem faktiem. Pirmkārt, viņš ievēroja, ka tuvu radniecīgām sugām dažādās Galapāgu salu daļās piemīt nebūtiskas, taču acīmredzamas ārējās atšķirības. Otrkārt, virzoties Dienvidamerikas kontinenta iekšienē kļūst redzams, kā nebūtiski, bet mainās vienas sugas pārstāvju dažādas populācijas. Par vēl vienu būtisku faktu kļuva ekspedīcijas laikā atrastās senu, ar bruņām klātu dzīvnieku, kuras ļoti atgādina mūsdienu bruņnešu bruņas, atlieku atrašana. Klasiskais piemērs, kas ilustrē dabiskas atlases principu, ir Galapāgu salu žubītes. Darvins atklāja, ka putniem, kas mitinās dažādās salu daļās, ir atšķirīga knābja forma. Tajā rajonā, kur galvenā žubīšu barība bija kukaiņi, putniem bija knābja forma, kas ļāva ķert tos visefektīvāk. Savukārt to putnu, kuri dzīvoja citā salu daļā un pārtika lielākoties no sēklām, knābji bija piemēroti tieši sēklu lietošanai pārtikā. Darvins apzinājās, ka noteiktām izmaiņām ir jādod kādas priekšrocības, kuras ļaus to nesējiem labāk pielāgoties apkārtējai videi. Izdzīvojušie īpatņi varēs nodot jauno pazīmi saviem pēcnācējiem, un tādējādi tā nostiprināsies populācijā. Izdzīvošanai labāk pielāgoto īpatņu skaita palielināšanos Darvins tad arī nosauca par dabisko atlasi. Tādējādi evolūcija (pēc Darvina domām) izskatās sekojoši. Dzīvām būtnēm ar nejaušu tēlu rodas atšķirīgas izmaiņas. Pateicoties dažām no šīm izmaiņām īpatnis labāk nekā pārēji adaptējas apkārtējā vidē. Viņš izdzīvo (tas ir – uzvar cīņā par resursiem) un atstāj pēcnācējus. Tā kā pēcnācēji tāpat nesīs „izdevīgas” izmaiņas, tiem izredžu savairoties būs vairāk, nekā citiem sugas brāļiem. Kopumā visa populācija agri vai vēlu iegūs šīs izmaiņas. Jaunā teorija izraisīja plašu rezonansi, kā rezultātā Darvina darbiem bija svarīga loma bioloģijas kā zinātnes tapšanai. Teorija izskaidroja, kādā veidā radusies sugu daudzveidība. Vienlaikus Darvina teorijā netrūka arī znepierādāmu hipotēžu. Viens no jautājumiem, kurš uztrauca arī pašu zinātnieku, bija saistīts ar jaunu pazīmju pārmantošanas mehānismu (kuram pierādījumus zinātne rada tikai krietni vēlāk līdz ar gēnu atklāšanu). 1868. gadā darbā "Pieradinātie dzīvnieki un kultivējamie augi" deva savu skaidrojumu mājdzīvnieku un kultūraugu tapšanai mākslīgās atlases ceļā. Darbā "Cilvēka izcelšanās un dzimumatlase" (1871.) izvirzīja savu skaidrojumu cilvēces izcelsmei. Pretēji sabiedrībā populārajam mītam, Vatikāns oficiāli nekad nav noliedzis evolūcijas teoriju. Savukārt daudzviet protestantiskajās zemēs evolūcijas teorijas mācīšana izglītības iestādēs bija aizliegta vēl līdz nesenam laikam, piemēram, vairākos ASV štatos, sāka pasniegt mācību par evolūciju tikai pavisam nesen (Floridas štata Izglītības padome 2008. gadā atļāva iekļaut skolu izglītības programmās vārdu savienojumu „evolūcijas teorija” - līdz tam skolotājiem bija jāizmanto tāds miglains formulējums kā „izmaiņas laika gaitā”).

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 72.-73. lpp.
• Kavacs, Guntis. Izcelšanās noslēpumi: darvinisma hronika no pasaules radīšanas līdz 20. gadsimtam un urķīga lasītāja piezīmes. - Pētergailis: Rīga, 2009. 254. lp. ISBN 978-9984-332-72-7
• Gelbs Maikls Dž. Atklāj ģēniju sevī - domā līdzīgi desmit revolucionārajiem prātiem pasaules vēsturē. - Avots: Rīga, 2006. 399 lpp. ISBN 9984-7579-5-1

• Bannister, Robert C., Social Darwinism: Science and Myth in Anglo-American Social Thought. - Temple University Press: Philadelphia, 1989; ISBN 0-87722-566-4
• Browne, E. Janet, Charles Darwin. vol. 1 Voyaging. - Jonathan Cape: London, 1995; ISBN 1-84413-314-1
• Browne, E. Janet, Charles Darwin. vol. 2 The Power of Place - Jonathan Cape: London, 2002; ISBN 0-7126-6837-3
• Browne J. Charles Darwin. The Power of Place. 2 Vol. - Knopf: New York, 2002
• Wilkins, John S., Darwin. / Tucker, Aviezer, A Companion to the Philosophy of History and Historiography. - Blackwell Companions to Philosophy, Chichester: Wiley-Blackwell, 2008; pp. 405-415, ISBN 1-4051-4908-6
• Stott R. Darwin and the Barnacle. - Faber and Faber: London, 2003
• Herbert S. Charles Darwin, Geologist. - Cornell University Press: Ithaca, 2005
• The Works of Charles Darwin. 29 Vol. / P. H. Barrett, R. B. Freeman (Ed.) = The Pickering Masters: London, 1986–1989
• Barrett P.H. The Collected Papers of Charles Darwin. 2 Vol. - Chicago/London, 1977
• Charles Darwin’s Notebooks, 1836–1844. / P.H. Barrett, P. J. Gautrey, S. Herbert, D. Kohn, S. Smith (Ed.) - New York, 1987
• The Correspondence of Charles Darwin. / F. Burkhardt, S. Smith u.a. (Ed.) - Cambridge, 1985ff

• Johannes Hemleben. Charles Darwin: Mit Selbstzeugnissen und Bilddokumenten. - Rowohlt Taschenbuch Verlag: Reinbek, 2004, ISBN 978-3499501371
• Adrian Desmond, James Moore. Darwin. - List Verlag: München/Leipzig, 1991, ISBN 3-471-77338-X
• Eve-Marie Engels. Charles Darwin. - C.H. Beck: München, 2007, ISBN 978-3-406-54763-8
• Franz Wuketits. Darwin und der Darwinismus. - C.H. Beck: München, 2005, ISBN 3-406-50881-2

• Дарвин Ч., Сочинения. Т. 1-9 / пер. С. Л. Соболя под ред. акад. В. Н. Сукачева - Изд. АН СССР: Москва, 1959
• Самин Д.К. 100 великих ученых. - Вече: Москва, 2000
• Тимирязев К.А. Чарлз Дарвин и его учение. - Государственное издательство колхозной и совхозной литературы: Москва, 1937; 256 стр.
• Шеффилд Чарлз. Неподражаемый доктор Дарвин. - АСТ, Люкс, 2004; 352 стр. ISBN 5-17-024045-7
• Дарвин Чарлз. Путешествие натуралиста вокруг света на корабле "Бигль". - Мысль: Москва, 1976; 453 стр.
• Голубев Г. Всколыхнувший мир: Дарвин. - Молодая гвардия: Москва, 1982. 174 стр.

 

 

vesture.eu