Dace Kokarēviča

Dace piedzima 1957. gadā Rīgā. Mācījusies Rīgas 11. astoņgadīgajā skolā, Rīgas 2. vidusskolā un Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļā.

1981. gada augustā Dace sāka darba gaitas avīzē “Padomju Jaunatne”, pēc tam strādāja laikrak­stā “Pionieris” un “LaBa”.

1993. gada 1. oktobrī  Dace sāka strādāt “Lauku Avīzē” (pēc tam “Latvijas Avīzē").

Piecus gadus Dace vadīja arī žurnālu “Praktiskais Latvietis”.

Talantīga žurnāliste. Necentās žilbināt ar ārējo pasniegšanas formu, bet iedziļinājās it visā un lasītājam izklāstīja pamatīgi, kompetenti.

Būvēja saprašanās tiltus. Starp trimdas latviešiem un vietējiem. Starp dzīves pabērniem un veselajiem, pārtikušajiem. Starp reliģisko uzskatu paudējiem un pagāniem.

Kopā ar citiem aizrautīgiem ļaudīm 3×3 nometnēs vasarās veidoja ideālo Latviju un laikraksta slejās intervijās ar valodniekiem rūpējās par latviešu valodas labskanību.

Dacei avīzē pēdējos gados bija ļoti būtisks pienākums – saziņa ar lasītājiem. Lai arī dažkārt sarunās ar zvanītājiem nācās gluži vai iejusties grūtā psihoterapeita lomā, Dace pacietīgi uzklausīja visus.

Bet, kad darbu gūzma un Latvijas ziemas pelēkās debesis pavisam sāka nomākt prātu, tad Dace nedaudz vieglprātīgi pasmaidīja un teica: “Laikam pienācis laiks aizbraukt mazliet pēc saules!” un devās uz Grieķiju vai Ēģipti.

Nepiepildītas cerības ieraudzīt izaugam mazmeitas, par kuru gaitām un sasniegumiem Dace ar lepnumu stāstīja kolēģiem. Meitai Dainai un dēlam Viesturam Daces sirsnīgo rūpju noteikti pietrūks.

Latvijas Universitātes profesora, valsts tiesību jurista Kārļa Dišlera un rakstnieces Minnas Dišleres mazmeita, kurelieša Induļa Dišlera un skolotājas Ernas Dišleres meita. Dace sevī ar lepnumu glabāja vecāku un vecvecāku spītu un uzticību Latvijai. Pirms sešiem gadiem fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā ekspedīcijā Dace devās uz Sibīriju ne tikai kā žurnāliste, bet arī lai Poļevojes kapsētā atstātu krustu vectēva piemiņai.

Daces vecvecākus Kārli un Minnu Dišlerus un viņu meitu Ilgu izsūtīja 1941. gadā. Kārlis Dišlers mira 1954. gada septembrī, apglabāts Sibīrijā. “Par to, ka cilvēka darbi dzīvo ilgi pēc viņa miesiskās nāves, pārdomāju vēlāk, jau Latvijā,” pēc Sibīrijas brauciena rakstīja Dace “Latvijas Avīzē” 2013. gada augustā publikācijā “Atmiņu vējos Sibīrijā”, atgādinot par Kārļa Dišlera radošo mantojumu.

Darbā kolēģi zināja – Dace ir stipra. Uzzinot par viņas slimību, kādreizējais “Lauku Avīzes” galvenais redaktors Voldemārs Krustiņš teica – Dace nekad nesūdzēsies nevienam, ja viņai būs grūti. Mēs, darbabiedri, atceramies – reiz Dace kādā redakcijas atpūtas pasākumā apņēmās pārpeldēt ledaini auksto Valguma ezeru un to arī izdarīja. Palīdzēja arī kādreiz gūtais rūdījums, peldot Daugavā no vecvecāku īpašuma Koknesē “Sauleskalnā” līdz Kokneses pilsdrupām. Diemžēl šovasar tālākam peldējumam pietrūka spēka…

“Es esmu daudz mīlējusi, daudz cietusi, daudz strādājusi. Esmu bērnus izaudzinājusi,” slimības nežēlīgajiem valgiem savelkoties, dzīves kopsavilkumu veidoja Dace.

Draugi un darbabiedri “Latvijas Avīzē” un uzņēmumā “Latvijas Mediji”