Dagnija Amtmane

Teodora Amtmaņa (1883-1938) un Jūlijas Amtmanes (Bangas) (1885-1954) meita, Nacionālā teātra aktrise no 1937. gada.

Vēlāk A. Upīša Akadēmiskā drāmas teātra aktrise (apmēram līdz 1968. gadam).

«Skatuvisko prātu» - labi varētu atvietot ar apzīmējumu - simts, nē, vismaz simts divdesmit procentīgas skatuvnieku asinis. Tēvs - aktieris, vēlāk Jaunā teātra direktors, vēl vēlāk Maskavas Reālistiskā te ātra mākslinieciskais vadītājs. Māte Jūlija Banga viņa ceļa biedre uz skatuves līdz pasaules kara sākumam, vēlāk, ar bērniem palikusi viena dzimtenē, turpina aktrises darbu. Mātes māsa Tija Banga, tēva brālis Amtmanis - Briedis, krustmāte Lilija Štengele, brālis gan pavēlu atklājis, ka teātris saistošāks par kīno, bet pavasarī cer beigt aktieru skolu. Teātra atmosfēra no pašas bērnības - kā tā lai neietekmētu mazo meiteni Dagniju?
Viņas agrā bērnība aiztecēja pasaules karā tikai vēlu skārtā Vidzemes stūrītī, Rūjienā. Šķiet, dzīve dabai tuvos apstākļos viņai iedvesa to, kas vārdiem grūti raksturojams, bet kļuva pretsvars teātru drudžainībai un satrauktībai. Jo aktrisē Dagnijā Amtmanē ir kaut kas svaigs un dzidrs, kas atgādina Vidzemes saulainas meža noras un skaidros, klusos rītus ziedošās pļavās. Vēlāk, skolu apmeklējot, Dagnijai gaužām gribējās spēlēt teātri. Bet ne reizi, ne vienu vienīgu reizi, skolotāji neievēroja viņas lūdzošās acis.

Lūpas nepavērās lūgumam - un tā aktieru bērns skolā nekādi nevarēja kļūt par skolas izrāžu zvaigznīti.

Vēlāk, jaunā Dagnija apmeklē Vīgneres plastikas skolu. Stundas tur ķermeni padara vieglu, vijīgu, bet jūtas un prāts ar deju neapmierinās. Dagnija kļūst koriste, kurai pa reizēm uztic arī pāris vārdu lomiņas. Un tad, kādu dienu, rodas pēkšņā apņemšanās : braukšu pie tēva mācīties. Latvju meitene, kas gandrīz ne vārda neprot krieviski, 1934. gada pavasarī ir Maskavā, redz tēvu, no kura šķirta kopš sava otrā mūža gada un sāk - drudžainu darbu. Valodas neprašana un ārvalsts pavalstniecība kavē iestāšanos studijās. Tēvs viņu pirmo gadu ņem savā aizgādībā, kļūst tās skolotājs, un no tā meita mācās daudzus aktieru noslēpumus. Uzņemšana Maskavas Dailes teātra studijā ir liels notikums. Pirmo pusgadu viņa tikai brīvklausītāja, vēlāk ne tikai ierindas studente, bet pat saņem izcili spējīgiem piešķiramu stipendiju. Ar šādu akcentu un kā ārzemniece ! - daži brīnās.

Bet Dagnija neklausās, neskatās, nedomā par citu, kā tikai par vienu - darbu. Tas rit vislielākā sasprindzinājumā, no 9 rītā līdz 9 vakarā.

Pēc trim gadiem pārbraucot viņa pilnām krūtīm ieelpoja dzimtenes dzidro gaisu. Jā, tā tas licies - izzudis sastingums, kāds Latvijā bija toreiz, pirms aizbraukšanas. Visur viņa mana svaigumu, spēka plūdumu, katrs cenšas kaut ko sasniegt. Tas irpatīkamākais pārsteigums. Trīs mēneši ir niecīgs laika brīdis. Trīs mēneši ir bezgalīgi Dagnijai Amtmanei, jo viņa gan ieskaitīta Nacionālā teātra saimē, bet - pie spēlēšanas netiek.

Tā it kā nostādīta nomaļus. Bet viņas dabai nekā nedarīšana ir nāve, bez darba nav dzīves. Viņa pati sāk iestudēt sen jau mīļo Vaidelotes Asju. Kādu vakaru Tija Banga, tai saka:

«Briljantus tev nevaru dot, bet kas man ir no talanta, to došu tev. Sāksim strādāt mājās.»

Reiz direktors pasmīn,

«Jūs laikam gaidiet lielu lomu?»

- «Negaidu, strādāju, kad pabeigšu, nākšu pie jums un lūgšu man dot Jordisu.»

Viņai nebija jālūdz. Pāris mēģinājumi, - un kad Dagnijai likās, ka tagad tik sākas īstie mēģinājumi uz skatuves - viņai jau jāstājas publikas priekšā, Jordisā pārvērstai. Viņa sevi lēmusi skatuves darbam, - bet viņa ir sieviete, un daba no tās var prasīt arī citus pienākumus. Tādēļ nav brīnums, ka Dagnija Amtmane, vaļas brīžos adot raibus cimdus visiem radiem un draugiem, bieži prātā cilājusi problēmu, - kā atrisināt jautājumu - mājas dzīvi vai skatuvi?

Viņas slēdziens, ka mājas un ģimenes dzīvei jābūt, - katram, sevišķi sievietei. Ka mājas dzīvei jāceļ un jāiedvesmo mākslinieka darbs, jādod atpūta un ierosme, bet darbam dzīvē jāiepludina jaunas, ierosinošas strāvas.

Avots: Mūsu Mājas Viesis, 01.01.1938