Dmitrijs Šostakovičs

Dmitrijs Šostakovičs (krievu: Дмитрий Дмитриевич Шостакович; dzimis 1906. gada 25. septembrī [v.s. 12. septembrī], miris 1975. gada 9. augustā) bija krievu padomju komponists, pianists, mūzikas pedagogs. Tiek uzskatīts, ka viņš ir labākais simfoniju komponists 20. gadsimta vidū. Komponējis arī stīgu kvartetus, operas, baletus, kā arī filmu mūziku. Nozīmīgs Šostakoviča daiļrades periods sakrita ar Josifa Staļina diktatūru Padomju Savienībā. Šostakovičs tika kritizēts par skaņdarbiem, kuri neatbilda Padomju Savienības ideoloģijai.

Biogrāfija

Agrīnā komponista karjera

Šostakovičs piedzima 1906. gadā Sanktpēterburgā, Krievijas Impērijā. Šostakovičs uzsāka apgūt klavierspēli astoņu gadu vecumā, un jau ar pirmajām klavierstundām varēja pamanīt, ka zēnam ir īpašs talants mūzikā. Trīspadsmit gadu vecumā Šostakovičs uzsāka mācības Sanktpēterburgas konservatorijā. Sākotnēji Šostakovičs darbojās gan kā komponists, gan kā pianists. Pirmais vērā ņemamais panākums komponista karjerā bija 1. simfonijas sarakstīšana un tās pirmatskaņojums 1926. gadā. Simfonija atstāja lielu iespaidu uz vairākiem tolaik pasaulslaveniem diriģentiem, to vidū arī Leopoldu Stokovski un Bruno Valteru. Drīz vien Šostakovičs izvēlējās vairs neuzstāties kā pianists, bet koncentrēties vairāk uz mūzikas komponēšanu, lai gan Šostakovičs mēdza vēl joprojām izpildīt daudzus savus komponētos darbus. Gadu vēlāk Šostakovičs sakomponēja arī 2. simfoniju.

1927. gadā Šostakovičs iepazinās ar muzikologu, teātra un mūzikas kritiķi Ivanu Solertinski. Viņi kļuva par tuviem draugiem līdz pat Solertinska nāvei 1944. gadā. Solertinskis iepazīstināja Šostakoviču ar Gustava Mālera daiļradi, kas lielā mērā ietekmēja Šostakoviču. Iespaidojoties no Mālera mūzikas, krievu komponists sarakstīja ļoti daudzus savus vēlākos darbus, to vidū arī 4. simfoniju. 1932. gadā Šostakovičs apprecējās ar savu pirmo sievu Ņinu Varzaru.

Vidējais posms un padomju varas apsūdzības

Sākotnēji Padomju Savienībā pret Šostakoviča daiļradi izturējās diezgan pozitīvi. Problēmas sākās ap 1935. gadu, kad īsi pēc operas "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (Леди Макбет Мценского уезда) sacerēšanas Šostakoviča mūzika sāka atšķirties no Padomju Savienībā pieņemtajām normām. Mūzikā bija vērojama liela modernisma ietekme, darbi bija pārāk ekspresīvi, tajos bija vērojams pārāk liels dramatisms, saasinātas izjūtas — no brutalitātes līdz traģismam, turklāt tiem trūka izsmalcinātības. Tiem tika piedēvēts formālisms. Šostakovičs saņēma kritiku un dažādas apsūdzības no padomju ideoloģiju uzturošām iestādēm, kas kontrolēja sabiedrisko domu. Šajā laikā padomju "antišostakoviča" propagandas dēļ komponista ienākumi saruka pat četrkārtīgi. Ideoloģiskās kontroles dēļ līdz pat 1961. gadam tika atcelts 4. simfonijas pirmatskaņojums.

Šostakoviča 5. simfonija, kas tika atskaņota 1937. gadā, bija daudz konservatīvāk veidota, tādēļ atkal spēja gūt lielus panākumus. Šostakovičs šajā laikā pievērsās arī kamermūzikai, kas ļāva izpausties muzikāli daudz brīvāk, jo atšķirībā no simfonijām, tolaik padomju sabiedrībā kamermūzika nebija tik ļoti kanonizēta kā, piemēram, simfoniskā mūzika.

Sākoties 2. pasaules karam, Šostakovičs atguva labvēlīgu attieksmi Padomju Savienībā. Viņš sacerēja vairākus padomju ideoloģiju slavinošus skaņdarbus. To vidū bija arī viņa sacerētā "Svīta somu tematikai" (Сюита на финские темы), kas bija paredzēta kā svētku dziesma atskaņošanai pēc Padomju Savienības uzvaras pār Somiju Ziemas karā tajā brīdī, kad padomju karaspēks soļos Helsinku ielās. Pēc Padomju Savienības nosacīti traģiskā kara iznākuma šī svīta netika atskaņota līdz 2001. gadam, tāpat arī pats Šostakovičs neatzina savu autorību šim darbam.

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Šostakovičs kādu laiku turpināja uzturēties Ļeņingradā, kur sāka darbu pie 7. simfonijas. Trīs nedēļas pēc tam, kad sākās Ļeņingradas blokāde, Šostakovičs pārbēga uz Samaru (toreizējo Kubiševu), kur pabeidza 7. simfoniju. Tā bija veltīta Ļeņingradai un tās noturēšanai no Vācijas karaspēka (Ļeņingradas blokādei), simbolizējot Padomju Savienības pretošanos un spēku cīņā ar toreizējo pretinieku. 7. simfonijai bija ļoti labi panākumi ne vien PSRS, bet arī ārzemēs, un tā kļuva par vienu no ievērojamākajām un slavenākajām Šostakoviča simfonijām.

1943. gadā Šostakovičs pārvācās uz Maskavu, kur tapa, iespējams, viņa vistraģiskākā simfonija — 8. simfonija. 8. simfonija, salīdzinot ar kontrastiem pilno 7. simfoniju, bija pārāk "tumša" un atainoja Šostakoviča mūzikā vēl nepieredzētas, drūmas un vardarbīgi ekspresīvas sajūtas, līdz ar to tika aizliegta līdz pat 1956. gadam.

1948. gadā pēc Ždanova doktrīnas izveides un nosacījumiem Šostakovičs atkal tika atzīts par vainīgu formālismā. Lielākā daļa viņa skaņdarbu Padomju Savienībā tika aizliegti, viņa ģimenei tika atņemtas sociālās privilēģijas un viņš tika publiski piespiests atzīt savu vainu un izteikt nožēlu par izdarīto. Nākamajos gados krievu komponists bija spiests sacerēt mūziku kinofilmām, lai varētu nodrošināt sev iztiku.

Vēlākajos gados padomju represijas tika mazinātas. It īpaši pēc Josifa Staļina nāves 1953. gadā, kad Šostakovičs par godu Staļinam laida klajā 10. simfoniju. Tā sastāvēja no vairākiem muzikāliem citātiem un kodiem, tāpat arī tiek uzskatīts, ka neparastā otrā simfonijas daļa ir paša Staļina muzikāls portrets.

1954. gadā Šostakovičs sarakstīja arī "Svētku uvertīru" (Festive Overture), kas vēlāk tika lietota kā titulmūzika 1980. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs.

Pievienošanās komunistu partijai un dzīves vēlākie gadi

1960. gadā Šostokovičs pievienojās komunistiskajai partijai. Šis viņa solis tika uzņemts neviennozīmīgi: gan kā gļēvuma izrādīšana, gan kā pakļaušanās politiskajam spiedienam, gan kā Šostakoviča brīvas gribas rīcība. Padomju Savienības varas aparāts šajā laikā pēc Staļina nāves vairs nebija tik represīvs, tāpēc fakts par pievienošanos komunistiskajai partijai tobrīd vairs tik lielā mērā nenozīmēja vardarbīgā režīma atbalstīšanu; ir arī ziņas, ka šī rīcība esot novedusi komponistu līdz asarām, un viņš ir arī atzinies savai tobrīdējai sievai Irinai, ka ir šantažēts.

Pēc pievienošanās komunistu partijai Šostakovičs nolēma pildīt pirms tam solīto un pagodināt Ļeņinu, uzrakstot viņam veltītu skaņdarbu. Šostakoviča 12. simfonija, kas attēloja boļševiku revolūciju, tika pabeigta 1961. gadā un veltīta Ļeņinam. Simfonijai tika dots arī alternatīvais nosaukums — "1917. gads".

Ap šo laiku Šostakoviča veselība sāka pasliktināties. Ar 1958. gadu Šostakovičs sāka ciest no vispārēja bezspēka stāvokļa, kura dēļ viņš vairs nespēja spēlēt klavieres. Vēlāk tas tika diagnosticēts kā poliomielīts. Viņu arī piemeklēja divas sirdstriekas — 1965. un 1971. gadā. Tāpat vairāku nespēka kritienu rezultātā viņš lauza abas kājas. Neskatoties uz savu slikto veselību, Šostakovičs neatteicās no smēķēšanas un regulāras alkohola (it īpaši degvīna) lietošanas.

Šostakovičs nomira 1975. gadā no plaušu vēža. Viņš tika apglabāts Novodevičjes kapsētā.

Ievērojamākie skaņdarbi

Simfonijas

• 1. simfonija (Op. 10, 1924—1925)
• 2. simfonija (Oktobrim; Op. 14, 1927)
• 3. simfonija (Pirmais maijs; Op. 20, 1929)
• 4. simfonija (Op. 43, 1935—1936)
• 5. simfonija (Op. 47, 1937)
• 6. simfonija (Op. 54, 1939)
• 7. simfonija (Ļeņingrada; Op. 60, 1941)
• 8. simfonija (Op. 65, 1943)
• 9. simfonija (Op. 70, 1945)
• 10. simfonija (Op. 93, 1953)
• 11. simfonija (1905. gads; Op. 93, 1957)
• 12. simfonija (1917. gads; Op. 103, 1961)
• 13. simfonija (Babijara; Op. 112, 1962)
• 14. simfonija (Op. 113, 1969)
• 15. simfonija (Op. 141, 1971)

Koncerti

• 1. klavierkoncerts (Op. 35, 1933)
• 1. vijoļkoncerts (Op. 77, 1947—1948)
• 2. klavierkoncerts (Op. 102, 1957)
• 1. čella koncerts (Op. 107, 1959)
• 2. čella koncerts (Op. 126, 1966)
• 2. vijoļkoncerts (Op. 129, 1967)

 

Stīgu kvarteti

• 1. stīgu kvartets (Op. 49, 1931)
• 2. stīgu kvartets (Op. 68, 1944)
• 3. stīgu kvartets (Op. 73, 1946)
• 4. stīgu kvartets (Op. 83, 1949)
• 5. stīgu kvartets (Op. 92, 1952)
• 6. stīgu kvartets (Op. 101, 1956)
• 7. stīgu kvartets (Op. 108, 1960)
• 8. stīgu kvartets (Op. 110, 1960)
• 9. stīgu kvartets (Op. 117, 1964)
• 10. stīgu kvartets (Op. 118, 1964)
• 11. stīgu kvartets (Op. 122, 1966)
• 12. stīgu kvartets (Op. 133, 1968)
• 13. stīgu kvartets (Op. 138, 1970)
• 14. stīgu kvartets (Op. 142, 1972—1973)
• 15. stīgu kvartets (Op. 144, 1974)

Operas

• "Deguns" (Нос; Op. 15, 1927—1928)
• "Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta" (Леди Макбет Мценского уезда; Op. 29, 1930—1932)

Baleti

• "Zelta laikmets" (Золотой век; Op. 22, 1929—1930)
• "Bultskrūve" (Болт; Op. 27, 1930—1931)
• "Gaišais strauts" (Светлый ручей; Op. 39, 1934—1935)

Mūzika kinofilmām (nepilns saraksts)

• Простые люди (1945)
• "Jaunā gvarde" (Молодая гвардия, 1948)
• "Berlīnes krišana" (Падение Берлина, 1949)
• "Dundurs" (Овод, 1955)
• Черёмушки (1962)
• "Hamlets" (Гамлет, 1964)
• "Karalis Līrs" (Король Лир, 1970)

Par Modesta Musorgska mūzikas aranžēšanu operfilmai "Hovanščina" (Хованщина, 1959) Šostakovičs tika nominēts Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko mūziku kategorijā "muzikālās filmas".