Džems Bankovičs

1943. gada 13. novembra rītā Rīgas 6. ģimnāzijas skolnieks komjaunietis Džems Bankovičs ievietoja spridzekli atkritumu urnā pie ēkas Šķūņu ielā 20. Spridzekli jau agrāk bija sagādājis Imants Sudmalis, ieteicot veikt terora aktu kādā rūpniecības uzņēmumā. Tomēr plāni mainījās un pagrīdniekiem tika dots rīkojums izjaukt plānoto arodbiedrību demonstrāciju pret 1943. gada 19. oktobra Padomju Savienības, Lielbritānijas un ASV ārlietu ministru konferenci Maskavā. Eksplozijai vajadzēja notikt īsi pirms mītiņa divpadsmitos, taču mīna sprāga jau pusdesmitos, nogalinot netālu strādājošo arhitektu Artūru Ramani un strādnieku Jāni Pogankinu. Nelaimīgā kārtā šajā brīdī garām gāja arī Rīgas 26. pamatskolas audzēknis, desmitgadīgais Jānis Stīga, kas vēlāk mira ceļā uz slimnīcu. Ievainoja vēl divus tuvumā esošos strādniekus, turklāt vienu no viņiem smagi.

Neraugoties uz sprādzienu, mītiņš Doma laukumā notika plānotajā laikā. Doma laukums bija ļaužu pārblīvēts un izrotāts ar sarkanbaltsarkaniem karogiem, vienā laukuma malā bija uzcelta koka tribīne, bet aiz tās novietots milzu plakāts ar uzrakstu: «Mūsu atbilde Maskavai ir cīņa!» Mītiņa noslēgumā pēc Arodu savienības vadītāja Arvīda Rojas uzrunas cilvēku tūkstoši trīs reizes nodziedāja latviešu tautas lūgšanu «Dievs, svētī Latviju!», kam sekoja «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai» un «Tev mūžam dzīvot, Latvija!». Plašāka sabiedrība par sprādzienu uzzināja tikai vakarā, klausoties Rīgas radio, vai arī nākamajā dienā, izlasot laikraksta «Tēvija» speciālizlaidumu.

Upuru bēres notika pēc trim dienām. Izvadīšanu no Doma baznīcas vadīja arhibīskaps Teodors Grīnbergs, un bojāgājušo šķirstus, kas bija pārklāti sarkanbaltsarkaniem karogiem, pēdējā gaitā uz Meža kapiem pavadīja desmitiem tūkstoši rīdzinieku.

Izmeklēšana

1943. gada 27. decembrī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Rūdolfs Lange paziņoja, ka spridzeklis Doma laukumā novietots jau iepriekšējā naktī vai arī 13. novembra agrā rītā.

Nebija nosakāms, vai sprādziena organizētāju mērķis bijis izjaukt vēlāk paredzēto mītiņu vai arī izraisīt paniku.

Tikai 1944. gada februārī arestēja sprādziena organizētājus Imantu Sudmali un Džemu Bankoviču.

1944. gada 13. aprīlī Vācu sevišķā tiesa Rīgā konstatēja, ka abi apsūdzētie 13. novembrī, «kopīgi tīši lietojot sprāgstvielas, ir nogalinājuši trīs cilvēkus un izraisījuši divu cilvēku smagu ievainošanu, turklāt izdarītā sekas ir bijušas paredzamas».

Imantu Sudmali, Džemu Bankoviču un viņu līdzzinātāju Maldi Skreiju sodīja ar nāvi 1944. gada 25. maijā.