Dzintars Pēteris Veits

Dzintars Pēteris Veits (1944. gada 25. aprīlis — 2015. gada 20. maijs) bija latviešu aktieris, baznīcas zvaniķis, padomju režīma pretinieks, pasniedzējs (Policijas koledžas docētājs), sūkņu stacijas operators un sargs.

Īsi viņu var raksturot ar vienu vārdu - brīvdomātājs.

1974. gadā piedalījās Rīgas Kinostudijas mākslas filmas "Piejūras klimats" uzņemšanā, tēlojot Gāzes pārvaldes strādnieka Harija Ozola lomu. Cenzūras dēļ pēc atrādīšanas PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejā Maskavā filma palika nepabeigta.

1975. gadā piedalījās detektīvfilmas "Paradīzes atslēgas" (režisors Aloizs Brenčs) uzņemšanā, tēlojot epizodisku lomu.

1970. gados strādāja par aktieri Valmieras Drāmas teātrī. Spēlēja Soļoniju A. Čehova "Trīs māsas" pie režisores Māras Ķimeles un citas nelielas lomas. Vēlāk strādāja Rīgas Pokrova pareizticīgo baznīcā par apsaimniekotāju un zvaniķi, par dežurantu ūdenssūkņu stacijās, līdztekus Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē studēja filozofiju.

Vēlāk bijis filozofijas un loģikas pasniedzējs Rīgas skolās un Policijas koledžā.

Dzintara Veita bijusī dzīvesbiedre ir dzejniece un politiķe Liāna Langa, kas par viņu publicējusi dokumentālo stāstu "Kā viņiem gāja ar čeku".

Dramaturģe Lelde Stumbre ir izmantojusi Dz. Veitu kā prototipu savu lugu "Sarkanmatainais kalps" un "Slepkava un slepkava" galvenajiem varoņiem.

2021. gadā apgādā "Bolderāja" iznāca Dzintara Veita jau agrāk pašizdotā skandalozā erotiski seksuālā žanra grāmata "Surogātpartneris".

Filozofijas maģistrs un pasniedzējs.

*****************

Dzintars Pēteris Veits – padomju laikā: aktieris, baznīcas apsaimniekotājs un zvaniķis, dežurants ūdenssūkņu stacijās; pēc 1991. gada, kad izstudēja filozofiju – filozofijas maģistrs, pasniedzējs.

Autors grāmatai “SP”, kas dienasgrāmatas formā detalizēti apraksta kāda pusmūža vīrieša seksuālo pieredzi. Grāmatas galvenais varonis sevi dēvē par surogātpartneri jeb SP, kura misija ir sieviešu seksuālā aplaimošana. Vecākajai no Veita pieminētajām partnerēm ir 75 gadi. Autors detalizēti apraksta visu guļamistabā notiekošo, paša un savu partneru paveikto. 

Veita raksturojums – laikrakstā 1987.g. «Padomju Jaunatne» numurā:

“Pokrova baznīcas pagrabā ar sarga tiesībām dzīvo Ludvika draugs, kāds Dzintars Veits. Viņš diemžēl nevar palielīties ar tik daudziem sodiem kā viņa draugs, taču arī par bezperspektīvu viņu nevar saukt. Kaut gan, protams, 42 gadus vecajam Veitam daudz kas jau ir pagātnē…

Teiksim, neveiksmīga aktiera karjera, mētāšanās no vienas reliģijas pie otras, līdz dvēsele ilgoto mieru atrada pareizticībā. Kaut kur pagātnē palikušas arī trīs sievas, divi bērni… Toties kas par nākotni šim dzīves gudrajam ticības aktīvistam! Rīgā, varbūt pat visā Latvijā, viņš, neapšaubāmi, ir pats izcilākais ļoti oriģinālā un Padomju Savienībā galīgā postā aizlaistā erotiski seksuālā žanra pārstāvis. Veits mēģināja propagandēt savu daiļradi, izplatīdams rokrakstus sieviešu dzimuma draudzes locekļu vidū, taču bieži sastapās ar sava pasaules uzskata neizpratni. Taču īstam cīnītājam ar to grūti laupīt pašpaļāvību. Savā pagrabā viņš noorganizēja kaut ko līdzīgu pastāvīgam semināram, kur katrs, kas vēlas, var paklausīties viņa spriedumus par nepietiekamo apziņas un preses brīvību Padomju Savienībā, kā arī fragmentus no viņa pēdējiem sacerējumiem.”  /«Padomju Jaunatne», 1987. gada 7. janvāris, Nr. 4/;