Džordžs Kannings

Džordžs Kannings (angļu: George Canning; dzimis 1770. gada 11. aprīlī, miris 1827. gada 8. augustā) bija britu politiķis no toriju partijas liberālā spārna. No 1807. gada marta līdz 1809. gada oktobrim bija Lielbritānijas ārlietu ministrs Napoleona karu laikā. Viens no Svētās savienības pretiniekiem. Mūža nogalē kļuva par valsts premjerministru un mira amatā esot.

Dzimis Londonā neveiksmīga vīna tirgotāja un aktrises ģimenē. Kanninga izglītošanu uzņēmās puiša tēvocis - bagāts tirgotājs. Džordžs Kannings mācījās Ītonā un Oksfordas universitātē, kur iepazinās ar nākamo premjerministru no toriju partijas Robertu Dženkinsonu.

Kanninga tēvocis bija no vigu partijas, tāpēc viņš iepazīstināja Džordžu Kanningu ar vigu līderiem Čārlzu Džeimsu Foksu, Edmundu Bērku un Ričardu Brinsliju Šeridanu. Tomēr, redzot Franču revolūcijas notikumus, Kannings pameta vigus un pieslējās torijiem. 1793. gada viņš ar Viljama Pita Jaunākā atbalstu tika ievēlēts parlamentā no tipiska panīkušā miesta, un ātri kļuva par vienu no toriju līderiem savas daiļrunības dēļ. Kannings bija viens no pirmajiem politiķiem, kurš izvērsa aktīvas priekšvēlēšanu kampaņas.

1795. gadā ieņēma pirmo valdības amatu - kļuva par Ārlietu ministra palīgu (Under Secretary of State for Foreign Affairs). 1809. gada septembrī, būdams ārlietu ministrs, Kannings izcīnīja divkauju ar Lielbritānijas Kara un koloniju ministru Robertu Stjuartu un tika ievainots.