Elza Daugaviete Lapukina

Dzimusi 1915.gada 7. jūlijā Krievijā, kur viņas ģimene bija ieradusies bēgļu gaitās. Pēc ģimnāzijas beigšanas Elza, tāpat kā māsa Lilija, sajutusi aicinājumu savu nākotni saistīt ar skatuves mākslu un iestājusies Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā. Pirmās aktrises gaitas viņu noved Dailes teātrī, kur smuidrais augums, dzidrā balss aicina režiju piešķirt viņai jauno meiteņu un ari zēnu lomas. Drīz vien Elza tēlo Joski R. Blaumaņa "Trīnes grēkos" (1941), un pēc kāda laika viņai uztic Leksīti M.Zīverta "Ķīnas vāzē" (1943). 1944. gadā Elza nonāk Zviedrijā, kur nodibina ģimenes dzīvi ar gleznotāju Alfrēdu Lapukinu. Diemžēl pēc dažiem gadiem viņa pēkšņi zaudē dzīvesbiedru un paliek viena ar diviem bērniem. Tas tomēr Elzu nesaliec, viņa pārvar visas grūtības un rūpīgi gādā par saviem bērniem. Abi, kā meita, tā dēls, iegūst akadēmisku izglītību. Meita ir ārste, dēls Niklāvs - žurnālists, tagad zviedru liberāļu laikraksta (Upsala Nya Tidning) politiskais redaktors ievadnieks. Šajā darbā viņš nekad nepiemirst savās rakstu slejās aizstāvēt Latvijas un latviešu tautas intereses.
Līdzko dzīves apstākļi ļāva, Elza savā jaunajā trimdas zemē atjauno pārtrūkušās skatuves saites. Rodas daži iestudējumi ar zviedru jauniešiem Viduszviedrijas Erebru pilsētā, kur ir viņas dzīvesvieta. Tur sarodoties mazliet lielākam tautiešu pulciņam, viņa ar latviešu amatieriem uzved M.Zīverta un V. Kārkliņa lugas. Lielāka rosība un iespējas rodas pag. gs. 70. un 80. gados, kad Elza mēro patālo ceļu uz Stokholmu, lai tur īstenotu savas skatuves ieceres. Un te latviešu skatuves draugi var iepazīt viņu ne vien kā aktrisi, bet vēl vairāk kā režisori, scenografi un kostīmu mākslinieci. Elzas talanta daudzšķautnība rod sev radošu piepildījumu, un tas ir liels ieguvums Zviedrijas latviešu trimdas skatuvei. Var apbrīnot viņas spēju pieticīgiem līdzekļiem uzburt lielisku teātra ainu, kur katram tēlotājam atrasts īstais ietērps un telpas ielogojums. Viņa kļūst pazīstama un iecienīta kostīmu māksliniece tālu aiz Zviedrijas robežām. Arī Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonds ievēro Elzas nopelnus un piešķir viņai savu Atzinības rakstu.
Elza Daugviete-Lapukina piedzīvoja garu mūžu, un pēdējie dzīves gadi nebija no vieglajiem. Tagad šīs zemes gaitas viņai nobeigtas.

Avots: Brīvā Latvija, 26.04.2008