Ēriks Ošs

Ēriks Ošs. Karikatūrists

Ērika Oša karikatūras ir šeit.

***

"Tad līdz nākamai reizei!"

Tā no mums, "Latvijas Avīzes" redaktores Lindas Rasas un karikatūrista Gata Šļūkas, atvadoties pirms dažām nedēļām teica Ēriks Ošs, pie kura ciemojāmies viņa dzimšanas dienā.

13. martā Ērikam Ošam apritēja 98 gadi. Ikgadējā viesošanās pie viņa Āgenskalna mājās mums bija kļuvusi par mazu tradīciju kopš tā laika, kad Ēriks strādāja no mājām un arī pēdējo pusotru gadu, kad veselības stāvoklis vairs neļāva zīmēt.

Ēriks Ošs "Latvijas Avīzei" zīmēja vēl tad, kad viņam jau bija 96 gadi – pēdējā karikatūra publicēta mūsu laikrakstā 2023. gada 21. augustā.

Taču nu nākamās reizes vairs nebūs... Tradicionālās dzimšanas dienas kūkas un aizraujošās sarunas ar Ēriku 13. martā Ormaņu ielā noslēgušās... Vakar saņēmām ziņu, ka 3. aprīļa naktī Ēriks Ošs aizmidzis mūža miegā.

***

"Ilggadējais "Latvijas Avīzes" karikatūrists Oša kungs, bez šaubām, ir leģendārs vīrs, jo cilvēki atceras karikatūras, kuras viņš publicējis žurnālā "Dadzis" pirms gadu desmitiem, vēlāk "Lauku Avīzē" un "Latvijas Avīzē", kur attēls ir daudzkārt daiļrunīgāks par garu tekstu. Pat visjocīgāk attēlotie varoņi, no kuriem liela daļa ir sabiedriskas personas, neskaišas par bildi, kas uzbūrusies no mākslinieka zīmuļgala, un ierāmētu labprāt pieliek savās darbistabās pie sienas. Diezin vai Latvijā tu esi redzams politiķis, ja tevi nav uzzīmējis Ēriks Ošs,"

tā senāk kolēģi publikācijās raksturoja "Latvijas Avīzes" feļetonists Egils Līcītis.

Jāpiekrīt Egilam Līcītim – Ēriks Ošs jeb Osītis, kā viņu sauca ģimenē, bija leģendārs. Un ne tikai kā mākslinieks, bet arī kā cilvēks vispār. Unikālu atmiņu līdz pēdējām mūža dienām, mierīgu, ironisku vērotāja prātu, ilgu mūža pieredzi – gandrīz tikpat garu kā Latvijas Republikai, kurai visādi negaisi pāri gājuši.

“Saprotiet, ko nozīmē piedzimt brīvvalstī? Man tas bija nediskutējams jautājums, svēta, absolūti organiska pārliecība – Latvija ir mūsu zeme, tēvija. Ka tautu pašnoteikšanās ir tik dabiska, cik var būt. Kad vēl ņēmu uz krūts, reiz unītī vienai krievenei ierāvis saku – šī, uz kuras stāvu, ir mana tēvzeme. Saproti? Mūsu – latviešu –, ne jau tava! Bet tādas tēmas jau nu nedrīkstēja attīstīt,"

tā 2017. gadā intervijā "Latvijas Avīzē" sacīja Ošs.

***

Ēriks Ošs dzimis 1927. gada 13. martā Liepājā, Karostā, Latvijas armijas virsnieka ģimenē.

1934. gadā sācis mācības Karostas Kalpaka pamatskolā.

No 1937. gada dzīvojis Balvos, uz kurieni tēvu pārcēla darbā. Turpinājis izglītošanos Balvu pamatskolā.

No 1938. gada decembra dzīvojis Rīgā un pabeidzis 4. pamatskolu.

1941. gada rudenī iestājies Rīgas 2. valsts ģimnāzijā, kuru (toreiz jau Zentas Ozolas 5. vidusskolu) beidzis 1946. gadā.

1946. gadā iestājies Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē,

1947. gadā pārgājis uz Latvijas Valsts mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu, kuru beidzis 1953. gadā.

Līdz 1956. gada martam strādājis par skolotāju Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, pēc tam Latvijas televīzijā par mākslinieku inscenētāju

Kopš 1957. gada publicējās satīriskajā žurnālā "Dadzis" līdz pat 1995. gada augustam, kad žurnāls beidza pastāvēt.

No 1970. līdz 1990. gadam paralēli "Dadzim", LTV strādājis par galveno mākslinieku.

No 1994. gada sāka strādāt "Lauku Avīzē" – tagad "Latvijas Avīzē", kur publicējās līdz 2023. gadam.

2002. gadā izdevniecība "Lauku Avīze" izdevusi Ērika Oša karikatūru grāmatu "Kopoti raksti". 

2017. gadā, kad Ērikam Ošam apritēja 90, viņš 3. maijā Rīgas pilī no Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Toreiz savā uzrunā Ošs izteica prieku, ka viņam ir dota iespēja zīmēt karikatūras preses brīvības apstākļos.

Ērika Oša dzīvesbiedre, mūža mīlestība Zina aizsaulē aizgāja 2009. gadā.

"Mēs laulībā piecdesmit sešus ar pusi gadus nodzīvojām. Bet vispār kopā mēs sabijām sešdesmit trīs gadus. Nebeidzu brīnīties. Zinu, ka tā reizēm notiek, bet kāpēc man? Par sevi nekad neesmu bijis augstās domās. Tā taču ir milzīga Dieva dāvana. Bet man jau nav nekāda nopelna. Par ko? Nu, neklājās jau vienmēr tā gludi, visādi gadījās, bet tā dežūrliesmiņa nekad nenodzisa. Es jau mērkaķis esmu bijis liels, gatavā grēka pagale. Tomēr mīlestība man bija viena un uz mūžu,"

tā intervijā žurnālam "Mājas Viesis" Ošs stāstīja 2015. gadā. Ošu ģimenē izaudzinātas meitas Ērika un Elga, Osīti iepriecināja mazbērnu, mazmazbērnu pulciņš. Ošam tā bija Dieva dāvana, ka dzīvi un pēdējās mūža dienas varēja pavadīt sievas dzimtajās mājās Āgenskalnā meitas Ērikas un citu ģimenes locekļu gādīgajā aprūpē.

"Tas ir tik brīnišķīgi, ka tētis tik cienījamos gados nav atmetis vēlmi vērt vaļā arvien jaunas durvis. Vēl pirms pāris gadiem teica – nē, nē internetam, bet tagad tas ir aizraujošs jaunatklājums, vesela pasaule! Viņš ceļo no kosmosa raidītā attēlā pa zināmām un neapgūtām vietām, izstaigā tālu pilsētu ielas, izkuģo upes, šķērso tiltus. Pēc veselības krīzes viņu lielā mērā piecēla kājās pavāra Mārtiņa Sirmā TV filmu ceļojumi pa eksotisku zemju virtuvēm. Tas dzīvi padara interesantāku, nevis liek tikai meditēt par bijušo. Tētis nav zaudējis spēju brīnīties par atvērto pasauli – viņš uz to aktīvi reaģē!"

tā meita Ērika Oša stāstīja Egilam Līcītim publikācijā "Latvijas Avīzē" 2017. gadā.

Šonedēļ trešdienas vakarā Osītis vēl paskatījies LTV erudīcijas spēli "V. I. P.", paklausījies znota Jura Petraškeviča planšetē uzlikto opermūziku, bet naktī uz ceturtdienu viņa sirds pārstāja pukstēt.

"Es jau dzīvoju sevī iekšā, vienmēr daudz par pagātni domāju, mēģinu saprast. Man viss ir salikts pa gadiem. Kādreiz brīnos, ka par mani jaunāki cilvēki neatceras, kurā gadā kas noticis. Kā var neatcerēties?! Sieva man arī reizēm jautāja: nu ko tu vari visu laiku domāt, urķēties?"

teica Ošs "Mājas Viesim" 2015. gadā.

"Daudz esmu domājis par to, kā man vienmēr ir veicies. Viņš grib pāriet uz televīziju, viņu palaiž no Liepājas un pieņem Rīgā. Nebiju jau nekāds spīdeklis, tomēr labi kotējos. Akadēmijā daudzi mācās, no tiem labi ja katrs desmitais kļūst mākslinieks. Pārējie kaut kur strādā – kombinātos, par noformētājiem, televīzijā. Tad, paskat, uzrodas "Dadzītis", viņš tur strādā, divreiz mēnesī honorārus saņem, var dzīvot labāk nekā viens otrs cits. Var braukt uz ārzemēm, jo biogrāfija gadījusies laba, leģionā netika iesaukts. Tu esi tīriņš, bet ne jau aiz pārliecības. Un dzīvs esi palicis. Un meiteni dabūjis smuku, kārtīgu, strādīgu, pozitīvu. Un vēl vecāki viņai māju uzcēluši, un tā nav nacionalizēta. Ošs ir labi iekārtojies. Citi taču tolaik briesmīgos apstākļos dzīvoja. Televīzijā ļāvos pierunājams uz diviem gadiem kļūt par galveno mākslinieku, bet nostrādāju par galveno bez sešdesmit piecām dienām divdesmit gadu. Dzīvoju mierīgi, slinkoju, partijā iestājos. 1975. gadā mani aicināja, televīzijai ķeksītim vajadzēja, teica: būs tev lielākas iespējas braukt uz ārzemēm. Man patika braukt uz ārzemēm. Leons Rudzišs nekavējoties uzrakstīja rekomendāciju, priekšnieki teica: jā, tūlīt pat jāņem, godīgs cilvēks.

Es saku: neesmu godīgs, neesmu labs, gribētos jau, bet neesmu. Vienalga uzņēma. Bet braukāt uz ārzemēm tik un tā varēja tikai vienu reizi trijos gados.

Vēlāk pēc TV dēla kolēģes uzaicinājuma "Lauku Avīzē" sāku šo to uzzīmēt, un tad man 1994. gadā toreizējais "Lauku Avīzes" atbildīgais redaktors Artis Drēziņš piezvana, lai es atnākot. Voldemārs Krustiņš un Viesturs Serdāns jautā, vai es nebūtu ar mieru zīmēt lielos vākus. Labi, saku.

Kad 1996. gadā televīzija mani palaida pensijā, man jau laimīgā kārtā bija robiņš, es vairs ne uz pusslodzi, bet uz pilnu slodzi pierakstījos “Latvijas Avīzē”. Naudiņas sanāca tādas, ka abi ar sievu kopš 1995. gada varējām ar “Impro” katru gadu braukt uz ārzemēm. Es jau krievu laikā biju pabijis Vācijā, Čehijā, Somijā, Ēģiptē, kas toreiz bija kaut kas īpašs, arī Spānijā un Meksikā, bet vislabāk man patika Indijā. Nekādus uzdevumus neviens man tajos braucienos nav devis. Tikai vienu reizi tāds Veļičevskis, kas strādāja televīzijas kadru daļā, iedzēris man prasīja: "Oš, jūs taču brauksiet atpakaļ?" Nu kur tad es palikšu, man taču ģimene!

Esmu sentimentāls.

Un tagad man ir jādara tas, kas dzīvē man vienmēr ir bijis vistīkamākais: jāzīmē ķēmi. Protams, ja dari to diendienā gadu no gada, reizēm nogursti. Bet mājās spriež: Osītim atkal ir paveicies, viņš var ērti atbraukt ar trolejbusu uz darbu, darīt, kas patīk, un viņam par to vēl naudu maksā. Un galvenais – vecumā viņš ir spiests kustēties."

***

Nu kustība apstājusies... Arī Oša zīmulis viņa pirkstos vairs nekustēs...

***

Karikatūras Klasiķis

Gatis Šļūka:

"Mana pirmā iepazīšanās ar Ēriku Ošu bija caur viņa karikatūrām žurnālā "Dadzis", bērnībā to daudz šķirstīju. Personīgi viņu iepazinu laikos, kad vēl neeksistēja attālinātais darbs, līdz ar to man bija iespēja viņu satikt visai bieži. Mēs abi zīmējām karikatūras "Latvijas Avīzes" redakcijā. Un pauzēs starp zīmēšanu pārsvarā sarunājāmies par mūs vienojošām tēmām - karikatūrām, mākslu, Mākslas akadēmijas dzīvi, bet protams ne tikai. Viņa stāstos allaž bija interesanti klausīties, varēja tikai apbrīnot cik detalizēti viņš aprakstīja dažādus notikumus no piedzīvotā. Viņš neskopojās arī ar kādu noderīgu vecmeistara padomu man, tolaik jaunam censonim, attiecībā uz karikatūru zīmēšanu. Dažus no tiem labi atceros joprojām. Paldies viņam par to! Ēriku raksturoja patīkama humora izjūta, labsirdīgai ironija. Viņš noteikti paliks vēsturē kā Latvijas karikatūras klasiķis ar lielo K."

"Latvijas Avīze" un "Latvijas Mediji" izsaka visdziļāko līdzjūtību meitām Ērikai un Elgai, un visiem tuviniekiem, Ēriku Ošu aizvadot aizsaulē.

***

Māte ERNA OŠA, dz. Spalviņa (1896 – 1981)

– Piedzima Lēdurgā. Pēc kara bija sanitāre Bērnu tuberkulozes slimnīcā Rīgā. Izaudzināja trīs bērnus. Raksturā bija stingra, prasīga, nepieļāva nekādas vaļības. Tāpēc jau esmu tik izpildīgi kārtīgs.

Tēvs NIKOLAJS OŠS (1897 – 1969)

– Dzimis Igaunijā netālu no Tērbatas. No latviešu strēlniekiem aizsūtīts uz junkuru skolu. Vālāk dienējis Latvijas armijā. Grāmatu cienītājs. Atturībnieks – nelietoja alkoholu, nesmēķēja. Strādājis kara apriņķa pārvaldē. Padomju laikā – 1. Pārtikas tirdzniecības uzņēmuma noliktavas pārzinis.

Ernas māte ELIZABETE SPALVIŅA, dz. Meklere (1864 – 1941)

– Mana vecmamma bija vāciete, piedzima Rīgā. Raksturā mīlīga. Ar dzīvesdraugu iepazinās Neibādē (Saulkrastos), izaudzināja piecus bērnus.

Ernas tēvs AUGUSTS SPALVIŅŠ (1855 – 1915)

– Dzimis Pidriķos – pie Valmieras. Tērbatas universitātē izmācījies par teologu. Strādājis par mācītāju ev. luteriskajā Lēdurgas un Turaidas baznīcā. Labprāt zīmējis, gleznojis.

Augusta tēvs PĒTERIS SPALVIŅŠ

– Arī no Pidriķiem. Četras reizes precējies. Iesarkano matu dēļ saukts par ”Jeruzalemas dedzinātāju”.

Elizabetes māte AUGUSTE MEKLERE, dz. Lamstere (1827 – ?)

– Dzimusi Limbažos, vāciete.

Elizabetes tēvs KARLS MEKLERS

– Dzimis Rīgā, vācietis. Tirgotājs.

Nikolaja māte IRINA OŠE, dz. Jaus (1857 – 1950)

– Igauniete, pareizticīgā. No Sāmsalas ar buru kuģi iebraukusi strādāt Rīgā. Bijusi kalpone. Izaudzinājusi sešus bērnus. 1882. gadā, braucot mājās no Jūrmalas, redzējusi Operas nama degšanas atblāzmu.

Atvadoties no Osīša jeb Ērika Oša (13.03.27. – 3.04.25.) Tagad saka, ka dzīvi ik pa laikam vajagot pārstartēt. Es bija citādi audzināts. Manā laikā cilvēki neko nemeta laukā. – Tā viņš man teica mūsu pēdējā sarunā KĀ RĀMA UPE MANA DZĪVE PLŪST Tur nekā nav, viens vienīgs līdzenums, nekādu kāpumu, kritumu, pagriezienu… Tā viņš man teica, aicināts uz sarunu par dzīvi. Un tūdaļ pat sāka stāstīt, cik un kādu izdevumu žurnālistiem jau esot atteicis. Es mulsi painteresējos, vai arī dāmām, kas viņu aicina uz randiņu, viņš stāsta par atraidītājām pretendentēm. Mēs tielējāmies un amizējāmies kādu pusstundu. Beidzot viņš klusi nopūtās: Man taču nav ko stāstīt… Toties man ir ko klausīties, atbildēju. Un tā mans sarunu biedrs ir ĒRIKS OŠS, viens no Latvijā prominentākajiem karikatūristiem. Mums ir daudz kafijas, daudz laika un prieks, ka tomēr esam satikušies. ATSISTI ĪKŠĶI UN GRĀMATAS Mēs dzīvojām Karostā. Tēvs bija valsts ierēdnis, kalpoja Latvijas armijā. Sirdī viņš nu nemaz nebija militārists, taču, vēl cara laikā Krievijā pabeidzis junkuru skolu, kurp kā strēlnieks bija nosūtīts, viņš kļuva par virsnieku. Kad es vēlāk jautāju, kāpēc viņš palika armijā, tēvs atbildēja: lai būtu maize, ko ēst. Taču viņš bija pilnīgs pretstats tam, kādam jābūt armijas cilvēkam. Gluži kā ja mani aicinātu vadīt estrādes koncertus. Kaut kā jau novadītu. Ko neizdarīsi, ja dzīve piespiež. Karostā aiz moliem bija atklātā jūra, bet reidā viļņu mazāk, tur mēs gājām peldēties. Vasarā ar brāli Ģirtu skrējām plikām kājām, es vienmēr īkšķi atsitu pret akmeņiem, lempis biju. Bērnībā tā lielā laime man bija, ka tēvs ir uz grāmatām kritis. Mājās mums bija konversācijas vārdnīca, tad no Vācijas septiņus gadus nāca Brokhausa enciklopēdijas divdesmit sējumi. Tur bija daudz ko skatīties un pētīt. Mums ar brāli bija jānomazgā rokas, un tad varējām bijīgi šķirstīt. Reiz atnāca draugs Visvaldis, apsēdās, sāka urķēt degunu, līdz asinis uzpilēja uz bildes ar lokomotīves šķērsgriezumu. Tad gan tēvs nikns bija. To traipu vēl tagad var redzēt. Bet citādi tēvs bija mīlīgs. Toties māte bija ļoti stingra. Mācītāja Spalviņa meita, pati stingrībā audzināta. Brālis bija par mani trīs gadus vecāks. Radi sprieda, ka Ģirts esot Spalviņš, bet Ēriks – tas gan esot Ošs. Mēs bijām dažādi, viens mātē, otrs tēvā atsities. Vēlāk pēc skata es arvien vairāk kļuvu līdzīgs mammai, taču raksturā gan riktīgs Ošs, lēns un apdomīgs. Nevilka mani uz nedarbiem. Toties brālis – ko tik viņš nesadarīja! Kā viņš manu mūžu ēda! Kur tik visur nelīda! Uz lokomotīvēm līda, mātei nezinot sarunāja ar mašīnistu ekskursiju uz Rucavu, tur mazais bānītis gāja. Rāva mani līdzi, bet es neaizbraucu. Tad man bija jātēlo, ka nezinu, kur Ģirts palicis. Pēc tam viņam lieli sodi bija, bet viņš līda atkal. Vasarā Liepājā bija iebraucis somu karakuģis "Ilmarinen", tāds liels un zaļš. Ģirts kā stāvēja – īsās biksēs, ceļi netīri, tupelītes uz basu kāju – piesitās pie kādas motorlaivas un sarunāja ar virsniekiem, ka brauks līdzi to kuģi apskatīt. Kad māte to vakarā uzzināja, dusmojās dikti: kā tev nebija kauna – uz ārzemju kuģa tādā izskatā! Bet brāli tas galīgi nesatrauca. Viņš nenodzīvoja ilgi, pašā kara sākumā gāja bojā, uzmeta viņam bumbu virsū. CIETUMS UN TĪRI PAPĪRI Es biju pilnīgs pretstats brālim. Tāpēc jau teicu – ar mani nekas interesants nav noticis. Es pat īsti blēņas neesmu darījis, tikai reizēm kādam līdzi gājis. Tā es pat cietumā vācu laikā nonācu – kopā ar draugu, klasesbiedru Vladimiru Rudzīti, kas bija traks uz ieročiem. Viņa mamma bija no Iršiem Vidzemē, Katrīnes laikā tur izmitināja Pievolgas vāciešus. Mamma Rudzītim neko daudz vāciski vairs nezināja, taču darbīga bija ļoti, nemitīgi kaut ko mazgāja un tīrīja, mājā vienmēr logi vaļā un caurvējš. Bet tēvs bija pareizticīgs no Vidzemes, tāpēc vecākais dēls bija Vladimirs, tad nāca Helmūts, bet jaunākai māsiņai bija Zaiga vārdā. Vladimirs jau 1941. gadā, kad vācieši ienāca, bija savācis Olainē šautenes un noracis pagrabā ieeļļotās lupatās. Un tad 1944. gadā mēs kopā laukos strādājām, jo kara laikā skolniekiem obligāti trīs mēnešus bija jānostrādā un jādabū zīme, lai varētu skolā iet, kas bija bezgala svētīgi tādam pilsētniekam kā man, turklāt strādājām pie svešiem cilvēkiem, nekādi radi man nebija laukos, man jau divās paaudzēs visi bija no laukiem prom. Starp Jelgavu un Tukumu frontes līnija bija pavirzījusies, un tur atkal ieroči mētājās. Tolaik mežā arī ķiveres mētājās, un viņi abi ar brāli tās mauca galvā – kuram labāk izskatās. Un šis vēl bija ar zīmulīti ķiverēs ierakstījis: Vladimirs un Helmūts Rudzīši. Kad vācieši atnāca atpakaļ un atrada visu to arsenālu un ķiveres, ko draugs bija noslēpis, viņi bija pārliecināti, ka Voldiņš ir dezertieris. Paņēma mūs pie pakaļas, atveda uz Rīgu tepat Raiņa bulvārī, kur tolaik SD pārvalde bija. Pēc tam uz centrālcietumu aizsūtīja uz izmeklēšanu. Tas bija 1944. gada septembrī, un mūsu, tas ir, 1927. gadam bija iesaukums vācu gaisa spēku izpalīgos. Krievi ņēma no 18 gadiem, bet vācieši uz kara beigām sāka ņemt no septiņpadsmit. Drauga tēvs aizbrauc uz laukiem, saimnieks saka: puikas saņemti ciet. Šis nāk Rīgā pie maniem vecākiem, mamma iet uz SD pārvaldi. Pēkšņi gaitenī kāds viņu uzrunā: Oša kundze! Karostā mums kaimiņos dzīvoja Bekmaņa kundze, kam no pirmās laulības bija dēls, daktiloskopists, tāds, kas cilvēkus identificē pēc pirkstu nospiedumiem. Vācieši bija viņu paņēmuši drošības dienestā. Tad, lūk, viņš ierauga gaitenī manu māti, uzklausa bēdu stāstu un apsola paskatīties, kas un kā. Nākamajā dienā saka: tā lieta varētu iet par tik un tik polšiem. Mans tēvs nedzēra un nesmēķēja, cigaretes, ko izsniedza, izmantoja kā maiņas valūtu. Tā mamma to lietu nokārtoja. Viņa vēl ilgi pēc tam atcerējās, ka Rudzītis palicis viņai parādā kortelīti, jo darījums bijis uz pusēm. Un tad mūs izsauca uz pratināšanu un – Dieva vārds… Taču pirms tam vēl viens stāsts par Rudzīti. Viņa mamma, kas bija šuvēja, vācu laikā pirka karogus ar kāškrustiem, tos varēja dabūt neierobežotā daudzumā. Karogi bija darināti no labas vilnas drēbes, tikai ripuļi virsū uzšūti. Ripuļus viņa noārdīja, bet no drēbes šuva kreklus, ko laukos mainīja pret produktiem. Arī abiem dēliem bija tādi krekli. Un tā, kad mūs izsauca uz pratināšanu, Voldiņam mugurā spilgti sarkans krekls, turklāt viņam septiņpadsmit gados jau bārda stipri auga. Vēlāk māte nespēja rimties: kāds tas Rudzītis izskatījās ar to sarkano kreklu un bārdu – nu īsts boļševiks! Tad, lūk, mums tajā rītā pateica: uz tiesu, uz darbu, uz vaļu! Kā romānā. Paņēmām mēteļus un – prom pāri pontona tiltam uz mājām. Pēc tam uz ielas kādu laiku gan nelīdām. Bet uz iesaukšanas punktu mūs tā arī neizsauca. Tāpēc man bija laba biogrāfija krievu laikā. Klases biedri bija iesaukti, bet mēs ar Rudzīti tikām vaļā. ĶĒMI UN AKADĒMIJA Man kopš bērnības šausmīgi patika zīmēt. Tēvs tolaik kara apriņķa pārvaldē strādāja, nesa mājās zīmuļus, papīru – kā tagad nes A4, tikai toreiz papīrs bija loksnēs. Mēs ar brāli sēdējām pie galda un zīmējām. Bračka zīmēja visādas tehniskas lietas – kuģus, automašīnas. Bet es – zvēriņus, cilvēkus. Skolā gan man zīmēšanā lika četrinieku, jo nebija rūpīgi izkrāsots. Zīmēju arī brīvstundās uz tāfeles. Visādus ķēmus man patika zīmēt. Reiz zīmēšanas skolotājs Ērglis, vēlāk viņš kļuva par Lietišķās mākslas skolas direktoru, pateica: savāc savus zīmējumus un izdod grāmatiņu! Es savos sešpadsmit gados par tādu atzinību jutos lepns un laimīgs. Bet ar gadiem man godkāre pazuda. Man kopš jaunības patoloģiski nepatīk lielība. Gribēju stāties Mākslas akadēmijā, bet bija bail. Domāju, ka neesmu gatavs. Iestājos arhitektos, jo tur arī zīmēšana. Tēvs teica: laba izvēle, tagad pēc kara būs daudz jābūvē. Bet pirmajā kursā no arhitektūras nebija no smakas – vēsture, augstākā matemātika. Tad es pieteicos uz sagatavošanas kursiem akadēmijā un pēkšņi sapratu, ka nav man ko baidīties. Un tā, vecākiem nesakot, nokārtoju iestājeksāmenus akadēmijā. Pārtraukumos skrēju pie vecmammas, viņa turpat netālu pie stacijas dzīvoja, nomazgāt rokas. Viņa man jautā: kam tev, puisīt, rokas ar krāsu? Es kaut ko samuldēju par remontu augstskolā. Mani uzņēma gleznotājos. Labi vien bija, ka aizgāju uz akadēmiju, citādi visu mūžu būtu domājis, ka es esmu kaut ko palaidis garām. Kaut gan mākslinieks pēc dabas es neesmu. Tas, ka es uz četri ar krustu pēc vecās skalas zīmēju, vēl neko nenozīmē. Uldis Zemzaris zīmēja labāk, bet par Aleksandru Stankēviču vispār nerunāsim, tas ir ģēnijs. Tomēr ar zīmēšanu vien nepietiek. Cits varbūt tik labi nemaz nezīmē, bet viņam tā lielā vilkme ir iekšā, tā lielā mākslas mīlestība, aicinājums. Es sešus gadus kārtīgi mālēju, man pat par labām un teicamām sekmēm atlaida mācību maksu. Un tad nāca darbs, Liepājā Lietišķās mākslas skolā bija jāstrādā. Tur atkal savs stāsts. Es apprecējos pēdējā krusā. Glābu mūsu attiecības. Sešus gadus mēs ar meiteni bijām draudzējušies, te pēkšņi viņai cits uzradās. Meitene bija medicīnas studente, skaista, pozitīva. Izmisums bija liels. Sapratu: vienīgais, ko vēl varu darīt, ir bildināt, lai gan iepriekš neko tādu nebiju plānojis. Viņa domāja, domāja, līdz bija ar mieru. Ārstus tolaik sūtīja prom no Rīgas. Viņa bija uzzinājusi, ka Liepājā dzemdību namā ir viena vakance. Es biju izpētījis, ka arī "lietišķajos" tur viena vieta ir brīva. Mēs sarunājām, un viņa stāstīja savai komisijai, ka vīrs norīkots uz Liepāju, bet es pateicu ministram Kalpiņam, kas bija atnācis aprunāties ar beidzējiem, ka mana sieva norīkota uz Liepāju. Tā mēs trīs gadus nodzīvojām Liepāja. Es mācīju studentiem zīmēšanu un gleznošanu. Akvareli gan ne, to es nejēdzu. Augām dienām zīmēju, tas ir, laboju studentu darbus. Daži audzēkņi bija talantīgi, piemēram, Ivars Muižulis un Malda Preisa, kas vēlāk kļuva par Muižuli, arī nu jau nelaiķis Agris Engelmanis, viņš gan pēc tam pa mūzikas līniju aizgāja. Bet daži, īpaši rokdarbnieces, jauki cilvēki, taču uzzīmēt neko nespēja, tīrs vieninieks. Bet, lai stipendiju dabūtu, vajadzīgs četrinieks. Uzlieku Dāvida galvas ģipša atlējumu. Mikelandželo uztaisījis viņam kuplus matus. Bet rokdarbniecei skicē matiņi sanākuši pavisam plāni. Noliekam blakus Dāvida galvu un skici, skatāmies, mērām ar zīmuli proporcijas, es visu izlaboju un izstāstu, kādēļ tā. Nākamā reizē skatos – atkal viss jāsāk no jauna. Sieva man jautā: kāpēc tu neglezno, vai es tevi kavēju? Bet man nudien negribējās, man pietika ar to, ko darīju skolā. Iespējams, ja būtu es sapinies ar mākslinieci, kādu laiku viņa būtu pavilkusi mani sev līdzi. Taču manī pašā nebija tās vilkmes. Mans draugs Jurģis Skulme – tas gan to vien darīja kā mālēja. Citi brīvā laikā brauc uz Peipusu copēt, bet viņam studijas plenērā. Man labāk patika būt mājās. Esmu egoists un sliņķis, man labāk patīk grāmatas lasīt, nekā ar makšķeri vai krāsu kasti apkārt vazāties. NELIELA ATKĀPE Ko es te esmu samuldējis? Uz vecumu jau daudz kas kā pabalējusi fotogrāfija sāk rādīties tāds smukāks, mazāk kontrastains. Vai es biju tāds labiņš? Nē, nē! Ar to dropi diezgan biju palaidies, televīzijā strādājot. Ja jau runājam, tad atklāti. Kad es reizēm vecas vēstules pārlasu, tas laiks atkal skaidri nāk acu priekšā. Ar visām problēmām. Šķiet, kas nekaiš jaunībā. Bet bija arī grūti brīži. Atceros kreņķus un nepatikšanas, atceros, ka drēbju nebija, dibens pliks. 1947. gadā bikses bija pagalam izdilušas, bet māte saka – nav spēka jūs visus aplāpīt. Mammai bija glabāšanā paņemtas drēbes no izsūtītajiem radiem. Gaidīja, ka viņi no Krievijas atgriezīsies. Starp tiem bija arī māsīcas vīrs – tiesu palātas virsprokurors. Mamma nezināja, ka viņš jau sen nošauts. Gaidīja, gaidīja, bet, kad man vairs galīgi nebija ko vilkt mugurā, deva pa vienam gabalam. Tā es dabūju zābakus un mētelīti, lai neredz, ka biksēm dibens pušu. Māte pirms kara nebija strādājusi, bet nu viss bija mainījies. Viņa iekārtojās par sētnieci skoliņā, vēlāk arī par sanitāri bērnu tuberkulozes slimnīcā. Tas jau bija Rīgā, kurp mēs jau 1938. gada decembrī bijām pārcēlušies. Pa starpām pusotra gada sabijām Balvos. Karostā nodzīvojām desmit gadus, māte visu laiku īdēja, ka jūras gaiss bērnu veselībai ir slikts. Viņas tēvs bija nomiris no tuberkulozes, tādēļ viņa baiļojās. Virsniekiem armijā bija rotācija, taču tēvs nedabūja vis Cēsis, kā mammai gribējās, bet gan Balvus, kur bija labs klimats, taču viņai vienalga nepatika. Manai sievai gan Liepājā patika. Tagad par pēckara periodu runā maz un neobjektīvi. Piemin tikai represijas. Es 1946. gadā pabeidzu vidusskolu. No visas klases tikai kādas divas vai trīs meitenes neaizgāja studēt, visi pārējie iestājās augstskolās. Miera laikā tā nekad nebūtu noticis. Visi skrēja mācīties. Staļina laiks bija dīvains. Mēs visi bijām jauni, mums bija personiskā dzīvē, taču tumsu, kāda toreiz valdīja presē, tagad grūti pat iedomāties. Avīze – divas lapiņas, kur nav ko lasīt. Nekādas aktuālas informācijas, tikai veci žurnāli, no mierlaikiem saglabājušies, un vēl vācu izdevumi no kara laikiem. Man tāda dzīve nepatika, taču es biju kluss cilvēks, ārēji lojāls. Bet iekšēji man šķita, ka visi domā apmēram tāpat kā es. Ja kāds sāktu padomju garā runāt, pārējie skatītos uz viņu kā uz dīvaini, boikotētu. Ne jau klaji, bet iekšēji. Tomēr tā izrādījās ilūzija. Bija arī tādi, kas patiešām domāja citādi. Daudz kas jau ir atkarīgs no sociālās vides, kurā cilvēki auguši. Bija jau arī mierlaikos tādi, kas simpatizēja sarkanajam režīmam. Tu esi opozīcijā, ironizē, avīzes nelasi vai arī lasīto izsmej, bet ar ironizēšanu un smiešanos tu neattīsties, tu stāvi uz vietas vai pat degradējies. Jaunībā taču būtu jāmācās, jēdzīgi galva jātrenē. Atceros, akadēmijā mums dialektisko materiālismu lasīja tāds Blūzmans no Krievijas latviešiem. Viņam priekšā uzrakstīta lekcija krievu valodā, un viņš truli, ar pirkstu velkot līdzi, tulkoja mums to latviski un vēl lika visu pierakstīt. Kad atskanēja sirēna, pievilka ķeksi, no kuras vietas nākamreiz jāturpina. Kā tāds papagailis. Bija meitenes, kas principā nepierakstīja. Un bija manā kursā arī trīs leģionāri. Kā bija noticis, ka viņus uzņēma, nezinu. Vēlāk gan viņiem bija nepatikšanas. Bet kas par foršiem večiem tie bija! TELEVŌIZIJA UN "DADZIS" 1954. gadā nodibināja televīziju. Mans akadēmijas draugs un pudeles brālis (bija mums tāds grēks) Zigurds Filics bija tur ticis par galveno mākslinieku. Satiekamies 1955. gada beigās Rīgā stacijas bufetē Zigurds, Jurģis Skulme un es. Zigurds stāsta, ka televīzijā strādājot arī Zigurds Zuze un Gunārs Cilītis, zelta cilvēks, bet Gunārs ejot prom, tāpēc tagad viena mākslinieka vieta atbrīvojoties. Jurģis saka: ņem Ēriku! Nākamā dienā es atnāku uz Āgenskalnu, kur tolaik bija televīzija. Aizpildu anketu un braucu atpakaļ uz Liepāju. Sieva man mīļš radījums, bet ar raksturu. Viņai Liepājā patika. Viņa bija daktere pēc aicinājuma. Taču, uzzinājusi, ka televīzijā es būšu mākslinieks, šoreiz saka: jā, varbūt. Pēc mēneša izsauc mani uz televīziju, saka, jāsāk strādāt. No skolas mani palaida, es pārcēlos uz Rīgu un divreiz mēnesī braukāju uz Liepāju. Kad sieva Liepājā bija trīs gadus nostrādājusi, arī atgriezās Rīgā, iestājās aspirantūrā, uztaisīja kandidāta disertāciju ginekoloģijā. Pēc tam vairākkārt man pārmeta: tu mani atvilki uz Rīgu. Kaut gan te viņai bija māja un darbs, viņa labi pelnīja, 340 rubļus uz papīra – tiem laikiem tā bija laba nauda. Sākumā televīzijā man dikti patika. Tas jau atkal bija kā romānā. Viss, kas tur notika, bija absolūta pašdarbība, nekā jau tolaik nebija, nekādu materiālu. Bet darbs jauns un arī paši jauni. Un tad nodibināja "Dadzīti". Es jau televīzijā biju sācis zīmēt. Atnācu 5. martā, pirmais darbs, ko man uzticēja, bija uzzīmēt Sieviešu dienas sienas avīzi. Puiši teica: labi, ka Ēriks ir atbraucis, viņš prot bildītes zīmēt. Pēc tam man visu laiku bija jāzīmē ķēmi bērnu raidījumiem. Un "Dadzim" jau arī ķēmus vajadzēja. No akadēmijas laikiem pazinu Mežavilku, viņš saka, lai atnesot kaut ko. Izgudroju, uzzīmēju, aiznesu, un to nodrukāja. Īstenībā tas bija liels pārdzīvojums. Mēs ar sievu aizejam uz operu, staigājam pa partera gaiteni, pēkšņi kāda daktere, sievas paziņa, jautā: vai tas jūsu zīmējums "Dadzī"? Es vēl nebiju to žurnālu redzējis, pat nezināju, ka ir jau nodrukāts. Tas bija liels notikums. Ne tā kā tagad. Tagad tā ir ikdiena. Un tad viņi sāka man dot uzdevumus. Bija atklājuši, ko es māku zīmēt, deva tematus, un es tik zīmēju, daudz neprātojot. Galvenais, ka dod. Un kad dod vāku, ir pavisam labi. Pirmais vāks bija pozitīvs, bet tad man sāka dot pakaļvākus, kur ārpolitika. Par vāku maksāja piecdesmit rubļus, par bildīti mazāk. Domāju: forši, ka iedod vāku. Es toreiz to visu neņēmu nopietni. Tagad, kad pārskatu vecos darbus, pašam dīvaini. Vai es biju morāli pagrimis? Gadā man bija kādi divpadsmit trīspadsmit pakaļējie vāki. Sliktie amerikāņi – tēvocis Sems un Džons Buls. Redaktors bija uz simboliem kritis. Viņam gan vēlāk kāds pateica, ka jābeidz ar tiem simboliem, jo viņš vēl vācu Miķeli un franču Mariannu gribēja ieviest. Mans tas Sems šķita tāds anglosakšu onkulis, garš un kalsens. Visu mūžu manī naivitāte ir iekšā. It kā ironizē, bet daudz ko nenovērtē. Es ilgu laiku nenovērtēju to, kā domā citi. Man šķita, ka pēc kara mums visiem apmēram vienādas domas. Man tas šķita loģiski. Es nekad nebiju domājis, ka sievietei ir cita psiholoģija, atšķirīga no veču psiholoģijas. Nevarēju saprast, kāpēc mums ar manu cālīti pēkšņi uz līdzenas vietas ir konflikts. Ne no tā ne no šā sapūtusies ir mana skaistule. Es kaut ko esot nepareizi pateicis. Vai padomājis. Vēlāk vecākā meita man teica: bet tu taču nelasīji daiļliteratūru, trīsdesmit gadus urķējies tikai pa dokumentālo, tāpēc tev nav sajēgas par sieviešu niķiem. Bet man šķita, ka mana sieva ir tāda mimoza, milzīgi emocionāla, nekad nezini kā iztulkos teikto. Nevarēju ar viņu tā brīvi laist kā ar večiem. Tiesa, riktīgie mākslinieki arī ir ļoti jutīgi, viegli apvainojas. Taču tas man pielēca stipri vēlāk. Es negribēju sievieti uzskatīt par citādu, jo tas, kā man šķita, sievieti pazeminātu. To, ka sieviete ir nevis zemāka vai augstāka, bet citāda, es toreiz nesapratu. MŪŽA SIEVIETE. LIKTENĪGĀ Viņas vārds bija Zina Ozoliņa. Pēc kara mēs nonācām vienā ģimnāzijā, viņa mācījās klasi augstāk, bija gadu vecāka par mani. Es biju lempis, bet uz meitenēm skatījos. Viņa bija sprigana, sportiska, iedegusi, tikko atbraukusi no Gaiziņa. Kara laikā bija strādājusi lazaretē Kurzemē. Un nu šitā smukā meitene ir tepat līdzās. Viņa bija maza auguma. Man metrs un astoņdesmit seši, viņai metrs sešdesmit. Man šķita, ka esam komisks pāris. Četrus mēnešus galvā man risinājās inkubācijas periods, bet ap Ziemsvētkiem vienu vakaru – brīvlaiks jau bija sācies – sajutu, ka velk mani pie viņas. To sajūtu es jau pazinu. Man vienpadsmit gadu vecumā Balvos bija liela ieķeršanās, tādēļ pat negribēju braukt prom, kad tēvu uz Rīgu pārcēla. Interesanti, pēc kara es viņu atkal ieraudzīju un – nu nekādu emociju, tukša vieta. Pēc tam vidusskolā vēl bija kāda meitene, kurā es slepus biju samīlējies. Kad vēlāk satiku, atkal skatos un nevaru saprast, ko es tur savulaik biju ieraudzījis – nu, tukša vieta. Bet ar Zinu – līdz pat šai dienai. Kopš 1946. gada. Nu jau pieci gadi, kopš mirusi. Bet aizmirst nevaru. Vispār es biju bikls. Bet vasarā, kad mums jau viss bija noskaidrojies, nodomāju: tā taču dzīvē baigi reti gadās, vai ne? Samīlas daudzi, taču tā, lai abpusēji, – cik tādu ir? Un pat ja ir, tad uz cik ilgu laiku? Un tad bija kā tai Ļeņina brošūriņā "Panākumu reibonis". Nu, vecīt, re kā! Tu jūties kā neglītais pīlēns, bet tāda meitene tevi pieņem! Zina man šķita augstāka un pārāka par mani. Viņa bija skaista, saulaina, prata uzvesties. Mana mamma bija skarba, viņa nebija uz samīlēšanos. Bet te meitene skatās uz mani tik saulainām acīm. Viņa neēda no rokas, nē, varēja būt arī asa un noteikta, bet mīļa gan. Tā mēs laulībā piecdesmit sešus ar pusi gadus nodzīvojām, viņa nomira maija beigās, oktobrī būtu piecdesmit septiņi palikuši. Bet vispār kopā mēs sabijām sešdesmit trīs gadus. Nebeidzu brīnīties. Zinu, ka tā reizēm notiek, bet kāpēc man? Par sevi nekad neesmu bijis augstās domās. Tā taču ir milzīga Dieva dāvana. Bet man jau nav nekāda nopelna. Par ko? Nu, neklājās jau vienmēr tā gludi, visādi gadījās, bet tā dežūrliesmiņa nekad nenodzisa. Es jau mērkaķis esmu bijis liels, gatavā grēka pagale. Tomēr mīlestība man bija viena un uz mūžu, un tad tas cilvēks tiek pacelts tik augstā hierarhijas pakāpē, ka citiem to nesasniegt. Bet grēkojis esmu daudz. Pat nezinu, ko esmu gribējis sev pierādīt. Laikam kaut kāda mazvērtības sajūta man ir bijusi, kaut ko šādi apliecināt sev esmu gribējis. Brīnos, ka viņa par visām tām ilggadējām paralēlēm pat nenojauta. Darbs televīzijā to atļāva. Nenormēts darba laiks, tad rītā aizņemts, tad vakarā. Un, ja to grēkošanu var pa dienu sakombinēt, var jau arī nepamanīt. Jo acis jau nemirdzēja. Ja es būtu samīlējies, to varētu manīt. Cilvēks, kad iemīlas, kļūst sapņains, iegrimis sevī. Un acis viņam mirdz. Manai sievai bija tāds periods. Jau atkal kā romānā. Man tā ir bijis: sākumā izlasu grāmatā vai redzu teātrī, pasaku, ka tas viss ir uzkonstruēts, dzīvē tā nemēdz notikt, bet tad piedzīvoju to pats uz savas ādas. Izrādās – viss ir iespējams. Viņai kara laikā brālēns leģionā bija virsnieks, ievainots; viņa, apmeklējot to lazaretē, satika tur kādu jaunu leitnantu. Sākās romāns, liela mīlestība. Viņai tolaik vēl nebija astoņpadsmit gadu. Leitnants atnāca pie vecākiem iepazīties. Viņš nāca no inteliģentas, labi situētas ģimenes, tēvs pirms kara bija diplomātiskā dienestā. Bildināja meiteni, vienojās, ka viņa pabeigs vidusskolu un tad abi apprecēsies. Kara beigās viņš posās uz Vāciju, gribēja, lai viņa arī brauc. Bet viņa īsti nav gribējusi, un tad tieši uz kapitulāciju saslimusi ar difteriju. Es nezinu, kā īsti viss bija, var jau būt, ka viņa kaut ko piemeloja un nepateica visu. Bet viņš viens neaizbrauca, tika saņemts gūstā un notiesāts uz desmit gadiem. Bijām jau gadu brūtējušies, kad viņa man to izstāstīja. Jautāju: vai tev nav viņš jāgaida? Nē, nē, nē! Viss esot cauri. Bet vēlāk izrādījās, ka 1957. gadā viņš ir atbraucis un manu sievu uzmeklējis, mums tolaik jau meita bija piedzimusi. Kad vēlāk jautāju, kāpēc viņa neko man nav teikusi, viņa iebilda: bet tu taču pats viņu ielaidi pa durvīm, biji paģirains vai iedzēris. Un tad 1970. gadā viņa to cilvēku satika slimnīcā, izrādījās, ka viņam ir diagnosticēta Edisona slimība, ārsti devuši labi ja divus gadus. To visu es vēlāk dabūju zināt. Un pēkšņi viņai jaunības mīlestība uzbangojusi. Skaisti. Tikai es, muļķis, to nepamanīju. Dabūju zināt ne uzreiz un pa aplinku ceļiem. Es pat psihologiem vēlāk esmu prasījis, kā tas iespējams, zināmas lietas mums pat aktivizējās. Pēc kāda laika viņa no pārdzīvojumiem novājēja, brīžiem bija kā citā pasaulē. Bet viņš desmit gadus nodzīvoja. Es sāku laist. Man ir tāda reakcija uz lieliem kreņķiem – sāku grēkot. Tāpat bija, kad apprecējos 1953. gadā, jo bija tas konkurents uzradies. Pēc tam pavasarī biju kā no aploka izsprucis. Riebīgs raksturs. Bet to jau tikai pēc tam tā skaidri ieraugi. Tāpat arī to, cik cilvēks tev bijis dārgs, ieraugi vēlāk. Es jau dzīvoju sevī iekšā, vienmēr daudz par pagātni domāju, mēģinu saprast. Man viss ir salikts pa gadiem. Kādreiz brīnos, ka par mani jaunāki cilvēki neatceras, kurā gadā kas noticis. Kā var neatcerēties?! Sieva man arī reizēm jautāja: nu ko tu vari visu laiku domāt, urķēties? Un sagadījās, ka tad, kad uzradās tā jaunības mīlestība, viņai bija jābrauc divu mēnešu kursos uz Maskavu. Un pēkšņi es sajūtu, ka man kaut kas zūd. Un saprotu vērtību. Nu esmu saflammējies, puķītes nesu mājās, vēstules rakstu, aploksnē ielieku kartīti ar rozīti… Viņa glabāja manas vēstules. Es viņas arī. Viņa man rakstīja: Tas ir ļoti jauki, varu būt priecīga, ka vīrs mani mīl… Ja vien nebūtu šis "kāpēc"… Tu jau pats man esi stāstījis, ka visam ir savs izskaidrojums, pamats… Tagad es domāju: kāpēc es viņai nepateicu, ka tas nav nekas neparasts? Viņa pati, kad nomira mamma, ar ko viņai nebija īpaši mīļas attiecības, tomēr stipri bēdājās. Zaudējuma mirklī tu jūti zaudētā nozīmīgumu. Tas ir dabiski un nav nekas liekulīgs. Un tad notika kaut kas pavisam negaidīts. Bija 1989. gads, man jau sešdesmit divi, viņai sešdesmit trīs. Ir pilnmēness, es nevar aizmigt, grozos un domāju, kā tad tā, kāpēc esmu atstājis mūsu attiecības novārtā. Viņa pēdējos gados bija kļuvusi īgna, konfliktēja ar meitām. Tiesa, dzert gan es tolaik biju jau atmetis. Un pēkšņi man viss nāk augšā, pilnīgi mīlestības uzliesmojums. Un turējās tā vēl divdesmit gadus – līdz viņa nomira. Īstenībā – līdz pat šai dienai. Kā tas notika, nezinu. Neesmu ezotēriķis, bet varētu domāt, ka kāds no tās saules, varbūt viņas mamma, lai meitai palīdzētu, iegroza viņas vīram, tam vecajam Ošam, prātu, lai viņš no jauna sāk savu sievu mīlēt. Bet tā tas bija. Sākumā viņa nevarēja saprast: vai tevi kāda mātīte no gultas ir izgrūdusi, ka tu tagad nāc mājās? Vēlāk saprata, ka viss ir pa īstam. To jau nevar notēlot. Kaut gan viņa bija tikpat naiva un labticīga kā es. Pirms tam es viņai atzinos grēkos, teicu, ko esmu darījis. Viņa ļoti pārdzīvoja, nikna bija. Viņas reakcija bija pilnīgi atšķirīga no manējās. Man bija sāpes, viņai dusmas. Vājais un stiprais. Mums ir divas meitas – Ērika un Elga. Pirmo es gribēju puiku, tāpēc Zina ieminējās, ka meitiņai varēti likt Ēriku vārdā. Ērika arī tagad ir Oša, nav mainījusi uzvārdu. Viņas vīrs ir Juris Petraškevičs, brīnišķīgs mākslinieks un brīnišķīgs cilvēks. Talantīgs, apzinīgs, agrāk krimiķus lasīja, tagad filozofs, nopietns. Otrai meitai vīrs ir tehnisks, Māris Līcītis, Paulas Līcītes mazdēls, labsirdīgs un strādīgs. Vecākai meitai ir trīs bērni, jaunākai divi. Jānis Petraškevičs raksta moderno akadēmisko mūziku, ir Lielās mūzikas balvas ieguvējs, absolūti pārņemts, godīgs. Anna pūš flautu, viņa tagad dzīvo Zviedrijā ar diviem bērniem un partneri, kas pa pusei francūzis, pa pusei zviedrs, arī mūziķis. Bet mazā Elīna ir izmācījusies somu valodu, vienu grāmatu jau pārtulkojusi. Ērika aizgāja no darba un tagad ir divstāvu mājas īpašniece un saimniece. Māte mums savulaik pārmeta: jūs abi nemīlat savu profesiju – ne tu glezno, ne viņa strādā par arhitekti. Tā jau gluži nebija, Ērika ir strādājusi arī par arhitekti. Bet nu – liela māja, liela ģimene, turklāt Juris tā gribēja. Otra meita Elga ir angļu valodas skolotāja. Vīrs ierīko un labo signalizācijas. Viņiem ir divi bērni – Atis, garāks par mani, viņam dzemdību trauma, Alsviķos mācās, repa dzejoļus sit uz datora, un meitiņa Elīna, izstudējusi Kultūras akadēmijā pasākumu vadīšanu, dabūjusi vīru Peksi un no viņa bērnu. Bērns ir maziņš un mīļš, bet tēvam uz galvas ir zaļa grebene. Esmu vecmodīgs, man tā grebene nepatīk. Man tāda mietpilsoniskā attieksme. Es vispār daudz ko tagad nesaprotu – gan sadzīvi, gan to, kā ģērbjas, kā izturas. Un dzelteno presi nesaprotu: nu kā var par visādiem niekiem rakstīt? Mēs jau arī savulaik televīzijā esam runājuši, kas kuram zilu aci uzsitis. Taču viena lieta ir seklas runas kuluāros, cita – žurnālā. Un ko tagad nozīmē būt slavenam, būt zvaigznei? KUR PALIKUŠI VECIE CILVĒKI? Daudz esmu domājis par to, kā man vienmēr ir veicies. Viņš grib pāriet uz televīziju, viņu palaiž no Liepājas un pieņem Rīgā. Nebiju jau nekāds spīdeklis, tomēr labi kotējos. Akadēmijā daudzi mācās, no tiem labi ja katrs desmitais kļūst mākslinieks. Pārējie kaut kur strādā – kombinātos, par noformētājiem, televīzijā. Tad, paskat, uzrodas "Dadzītis", viņš tur stādā, divreiz mēnesī honorārus saņem, var dzīvot labāk nekā viens otrs cits. Var braukt uz ārzemēm, jo biogrāfija gadījusies laba, leģionā netika iesaukts. Tu esi tīriņš, bet ne jau aiz pārliecības. Un dzīvs esi palicis. Un meiteni dabūjis smuku, kārtīgu, strādīgu, pozitīvu. Un vēl vecāki viņai māju uzcēluši, un tā nav nacionalizēta. Ošs ir labi iekārtojies. Citi taču tolaik briesmīgos apstākļos dzīvoja. Televīzijā ļāvos pierunājams uz diviem gadiem kļūt par galveno mākslinieku, bet nostrādāju par galveno bez sešdesmit piecām dienām divdesmit gadu. Dzīvoju mierīgi, slinkoju, partijā iestājos. 1975. gadā mani aicināja, televīzijai ķeksītim vajadzēja, teica: būs tev lielākas iespējas braukt uz ārzemēm. Man patika braukt uz ārzemēm. Leons Rudzišs nekavējoties uzrakstīja rekomendāciju, priekšnieki teica: jā, tūlīt pat jāņem, godīgs cilvēks. Es saku: neesmu godīgs, neesmu labs, gribētos jau, bet neesmu. Vienalga uzņēma. Bet braukāt uz ārzemēm tik un tā varēja tikai vienu reizi trijos gados. Un tad tāda Gailuma, kas televīzijā burtus rakstīja, saka man, ka viņai dēls Ingus strādājot "Lauku Avīzē", gribot lūgt, lai es viņiem kaut ko uzzīmējot. Sāku šad tad piehalturēt, un tad man 1994. gadā Drēziņš piezvana, lai es atnākot. Krustiņš un Serdāns jautā, vai es nebūtu ar mieru zīmēt lielos vākus. Labi, saku. Kad 1996. gadā televīzija mani palaida pensijā, man jau laimīgā kārtā bija robiņš, es vairs ne uz pusslodzi, bet uz pilnu slodzi pierakstījos "Latvijas Avīzē". Naudiņas sanāca tādas, ka abi ar sievu kopš 1995. gada varējām ar "Impro" katru gadu braukt uz ārzemēm. Es jau krievu laikā biju pabijis Vācijā, Čehijā, Somijā, Ēģiptē, kas toreiz bija kaut kas īpašs, arī Spānijā un Meksikā, bet vislabāk man patika Indijā. Nekādus uzdevumus neviens man tajos braucienos nav devis. Tikai vienu reizi tāds Veļičevskis, kas strādāja televīzijas kadru daļā, iedzēris man prasīja: Oš, jūs taču brauksiet atpakaļ? Nu kur tad es palikšu, man taču ģimene! Esmu sentimentāls. Un tagad man ir jādara tas, kas dzīvē man vienmēr ir bijis vistīkamākais: jāzīmē ķēmi. Protams, ja dari to diendienā gadu no gada, reizēm nogursti. Bet mājās spriež: Osītim atkal ir paveicies, viņš var ērti atbraukt ar trolejbusu uz darbu, darīt, kas patīk, un viņam par to vēl naudu maksā. Un galvenais – vecumā viņš ir spiests kustēties. Es tikai nesaprotu, kur palikuši vecie cilvēki. Kad biju jauns, visapkārt bija daudz vecu cilvēku, tagad es tādus nekur vairs neredzu. Un vēl nesaprotu, kāpēc jaunas meitenes man trolejbusā vietu piedāvā. (no sarunu grāmatas "Mans zelts")   Vija Beinerte