Ernsts Tollers

Ernsts Tollers (vācu: Ernst Toller, dzimis 1893. gada 1. decembrī, miris 1939. gada 22. maijā) bija ebreju izcelsmes vācu dzejnieks, dramaturgs, politiķis un revolucionārs. Daudzi viņa darbi uzskatāmi par piederīgiem ekspresionisma literatūrai. Sešas dienas bija Bavārijas Padomju republikas prezidents.

Biogrāfija

Ernsts Tollers piedzima 1893. gadā Zamočinā Mendela Tollera, veiksmīga ebreju graudu vairumtirgotāja, ģimenē. 12 gadu vecumā viņu nosūtīja uz internātskolu Brombergā, ko Tollers vēlāk aprakstīja kā "antiizglītības un militarizācijas skolu". Tollers nemācījās labi, taču viņam izdevās publicēt dažus savus rakstus vietējā avīzē (Ostdeutsche Rundschau).

1914. gadā Tollers devās uz Franciju, kur studēja Grenobles Universitātē. Sešus mēnešus pēc viņa ierašanās Sarajevā tika nogalināts erchercogs Francis Ferdinands. Kad Vācija pieteica karu Krievijai, Tollers atgriezās Vācijā, kur viņu iesauca armijā un 1915. gada martā nosūtīja uz rietumu fronti. Izdzirdējis ziņas, viņš savā dienasgrāmatā ierakstīja: "Es ļoti priecājos beidzot doties uz fronti. Veikt savu pienākumu. Ar savu dzīvību pierādīt to, ko domāju, ka jūtu." Kad Tollers sešus mēnešus bija darbojies artilērijas vienībā, viņš lūdza, lai viņu pārsūta uz pirmajām līnijām (šo lūgumu viņš izteica tādēļ, ka uzskatīja, ka viņa komandieris viņu diskriminē viņa izcelsmes dēļ). Tollers cīnījās vairākās vietās, tostarp Verdenā. Slaktiņš, ko viņš pieredzēja ierakumos, viņā raisīja riebumu, un Tollers sāka apšaubīt nacionālistiskās propagandas apgalvojumus. Kādā vēstulē viņš rakstīja: "Lielākajai daļai cilvēku nav iztēles. Ja viņi spētu iztēloties citu ciešanas, viņi tā neliktu citiem ciest. Kas gan vācu māti dara atšķirīgu no franču mātes? Saukļi, kas mūs darīja kurlus, lai mēs nedzirdētu patiesību."

1916. gadā Tollers smagi saslima, un viņu nosūtīja uz kādu slimnīcu Strasbūrā. Diagnoze bija "fizisks spēku izsīkums un pilnīgs nervu sabrukums". Viņu demobilizēja kā "nepiemērotu aktīvai karaklausībai". Tollers turpināja studēt, nu jau Heidelbergas Universitātē, kur iepazinās ar topošo sociologu Maksu Vēberu. Tollers arī atsāka rakstīt dzeju. Viņš uzskatīja, ka rakstīt politisku dzeju ir viņa kā cilvēka pienākums. Viņš turklāt arī izveidoja Vācu jaunatnes kultūras un politikas līgu, kas aicināja izbeigt karu, tādēļ tika izslēgts no Heidelbergas Universitātes. Tollers devās uz Minheni, kur Kurtam Eisneram palīdzēja organizēt strādnieku streiku, tāpēc tika arestēts un nosūtīts un militāro cietumu. Tolleru apsūdzēja "nodevības mēģinājumā", taču 1918. gada maijā atbrīvoja, un viņš atgriezās vācu armijā. Viņš domāja, ka tiks nosūtīts uz rietumu fronti, taču nokļuva Minhenes Psihiatriskajā klīnikā, kur viņam jau atkal uzstādīja diagnozi "aktīvai karaklausībai nederīgs".

Pēc Pirmajā pasaules karā gūtās pieredzes viņš bija kļuvis par pārliecinātu pacifistu un sociālistu. 1918. gadā viņš bija Minhenes pacifistu kustības galva; pacifisms raksturīgs ekspresionismam, kura filozofiskās pamatnostādnes piešķir augstu vērtību cilvēka dzīvībai (gan bioloģiskajai, gan garīgajai). Par spīti tam Tollers 1918. gadā (pēc kara) piedalījās Bavārijas apvērsumā, kurā Kurts Eisners, Neatkarīgās sociālistu partijas galva, pasludināja Minhenes Padomju Republikas nodibināšanu. Eisners norādīja, ka šī revolūcija ir atšķirīga no boļševiku revolūcijas un ka valdība aizsargās privātīpašumu. Attiecīgajā laikā sarakstītajos Tollera darbos izpaužas sirdsapziņas konflikts, ko viņā radīja pretruna starp viņa pacifistiskajiem un revolucionārajiem uzskatiem.

Kad krita Minhenes Padomju Republika, Tollers savas politiskās darbības dēļ tika apsūdzēts nodevībā. Viņš domāja, ka tiks notiesāts uz nāvi, taču viņa draugi uzsāka starptautisku viņa dzīvības glābšanas kampaņu. Tiesā viņam par labu liecināja Makss Vēbers un Tomass Manns. Tollers gan tika atzīts par vainīgu nodevībā, taču tiesnesis ņēma vērā viņa "godprātīgos nolūkus" un viņam piesprieda tikai piecus gadus cietumā. Ieslodzījumā viņš uzrakstīja savu pirmo lugu Die Wandlung ("Pārvērtība", 1919), kā arī vairākas citas lugas - Masse Mensch ("Cilvēks masa", 1921), Die Maschinenstürmer (1922), Hinkemann (1923), kas tika arī uzvestas visā Vācijā.

Pēc iznākšanas no cietuma Tollers turpināja aktīvi piedalīties politiskajā dzīvē un darbojās tādās grupās kā Cilvēktiesību līga un Revolucionāro pacifistu grupa.

1933. gadā par kancleru kļuva Ādolfs Hitlers. Tā paša gada 1. aprīlī Jozefs Gēbelss izziņoja ebreju uzņēmumu boikotu un denuncēja Tolleru kā Trešā Reiha ienaidnieku. Gēbelss paziņoja: Divi miljoni vācu karavīru ceļas no kapiem Flandrijā un Holandē, lai apsūdzētu žīdu Tolleru par to, ka viņš uzrakstījis: "Heroisma ideāls ir vismuļķīgākais no visiem ideāliem." Tajā pašā mēnesī Gēbelss publicēja arī aizliegto autoru sarakstu, kurā bija iekļauti tādi autori kā Tollers, Kārlis Markss, Zigmunds Freids, Bertolts Brehts, Ludvigs Renns un Tomass Manns. Kad Hitlera valdība uzsāka sociālistu un komunistu ieslodzīšanu koncentrācijas nometnēs, draugi Tolleru pārliecināja atstāt Vāciju.

1933. gadā Tollers devās uz Londonu, kur pabeidza savu autobiogrāfiju I was a German ("Es biju vācietis", 1934). Viņš daudz ceļoja un lasīja lekcijas par nepieciešamību apvienoties cīņai pret nacismu. Viņš arī rakstīja tādiem preses izdevumiem kā The Manchester Guardian, The Observer, The New Statesman, Time & Tide un The Spectator.

1936. gadā Tollers devās uz ASV, kur turpināja cīņu ar nacismu, rakstot lugas. 1939. gadā viņš ieslīga dziļā depresijā. Nacisms Eiropā turpināja augt, turklāt Tollers uzzināja, ka viņa māsa un brālis ieslodzīti koncentrācijas nometnēs. 1939. gada 22. maijā Ernsts Tollers savā Ņujorkas viesnīcas istabā izdarīja pašnāvību.

Literārā darbība

Savā darbā Masse Mensch (1921) Tollers pievēršas nozīmīgākajai savas dzīvei pretrunai, t.i., starp pacifistiskajiem un sociālistiskajiem uzskatiem. Darbs veltīts proletariātam. Tollers apraksta rakstnieka un proletariāta attiecības kā attiecības starp revolucionāru un intelektuāli, kas sevi nostāda pret vardarbību, kamēr masas atbalsta tās pielietojumu.