Beidzas Bavārijas Mīlas revolūcija. Bavārijas padomju republika

Bavārijas padomju republika (Bayerische Räterepublik, angļu izdevumos bieži Munich Soviet Republic) bija valstisks veidojums Vācijā, kas radās Novembra revolūcijas laikā, mēģinot nodibināt patstāvīgu, sociālistisku valsti Bavārijā.

1919.g. 1. maijā Vācijas armija atbrīvoja Minheni no komunistu bruņotajiem grupējumiem.

BPR pastāvēja no 1919. gada 6. aprīļa līdz 3. maijam.

***

1918  gada 7. novembrī, atzīmējot Krievijas komunistu revolūcijas pirmo gadadienu, Vācijas Neatkarīgās Sociāldemokrātiskās partijas (USPD) politiķis Kurts Eisners uzstājās aptuveni 60,000 liela cilvēku pūļa priekšā, Minhenē, Theresienwiese laukumā (mūsdienās pazīstama kā Oktoberfesta notikšanas vieta). Eisners pieprasīja tūlītēju mieru, 8 stundu darba dienu, bezdarbnieku pabalstus, un Bavārijas karaļa Ludviga III, kā arī Vācijas ķeizara Vilhelma II atkāpšanos no troņa. Vienlaikus, sekojot Krievijas piemēram, viņš ierosināja veidot darba ņēmēju un karavīru padomes. Pūlis devās uz armijas kazarmās un pārliecināja lielāko daļu karavīru pāriet revolūcionāru pusē. Tajā pašā dienā Bavārijas karalis devās trimdā, pārtraucot Vitelsbahu (Wittelsbach) dinastijas vairāk kā 700 gadus ilgo valdīšanu.

1918. gada 8. novembrī Eisners paziņoja, ka monarhija ir gāzta un nodibināta "brīva Bavārijas valsts". Pats Eisners kļuva par Bavārijas ministru prezidentu. Lai gan Eisners aizstāvēja "sociālistisku republiku", viņš distancējās no Krievijas boļševiku "privātīpašuma likvidēšanas" idejām, paziņojot, ka viņa valdība varētu aizsargāt privātās īpašuma tiesības

1919. gada februārī notika vēlēšanas, taču USPD tajās guva tikai 2% balsu un Eisners nolēma atkāpties no amata.

1919. gada 21. februārī, kad Eisners bija ceļā uz parlamentu paziņot par atkāpšanos, viņu nošāva kāds labējais nacionālists, neveiksmīgs (tika izslēgts sakarā ar to, ka rados bija ebreji) Tūles biedrības biedrs Antons Grafs (Anton Graf von Arco auf Valley). Šī slepkavība izraisīja masu nemierus Bavārijā, kurus izmantoja komunisti un anarhisti, lai sagrābtu varu savās rokās.

1919. gada 7. martā,  vēlēšanās uzvarējušās Sociāldemokrātiskās partijas līderis Johanes Hofmans (Johannes Hoffmann), izveidoja koalīcijas valdību, taču tā nebija darboties spējīga un bija spiesta bēgt.

1919. gada 6. aprīlī tika proklamēta Bavārijas Padomju Republika (BPR), tās vadībā sākotnēji bija arī USPD locekļi, piemēram, Ernsts Tollers, bet daļa bija anarhisti (Gustav Landauer, Silvio Gesell un Erich Mühsam). Ministru kabinets bija visai savdabīgs. Piemēram, Ārlietu ministrs bija kāds Francis Lipps (Dr. Franz Lipp), kurš pats bija bijis biežs psihiatrisko slimnīcu pacients, nekavējoties pieteica karu Šveicei, kura bija atteikusies aizdot BPR 60 lokomotīves, savukārt Ļeņinam telegrāfēja ziņas par iepriekšējā partijas vadītāja Hofmaņa aizbēgšanu uz Bambergu "paņemot līdzi Ministru Kabineta tualetes atslēgas". Tollers, kurš bija dramaturgs, aprakstīja revolūciju kā "Bavārijas mīlas revolūciju ". Tollera valdība pastāvēja 6 dienas.

1919. gada 12 aprīlī varu Republikā sagrāba Komunistiskā partija ar Eiženu Levinu (Eugen Levine) priekšgalā. Levins Bavārijā uzsāka "komunistiskās reformas",-  veidojot "Sarkano armija", konfiscējot naudu un pārtikas krājumus, atsavinot greznus dzīvokļus un dodot tos bezpajumtniekiem, kā arī nacionalizējot rūpnīcas un kontroli nododot to darbiniekiem. Lai likvidētu neapmierinātos, pēc Vladimira Ļeņina ierosinājuma Levins valstī sāka arī "sarkano teroru", tai skaitā ņēma ķīlnieku no elites vidus. Levins plānoja atcelt papīra naudu un reformēt izglītības sistēmu, taču tam laika nepietika. 

1919. gada 30. aprīlī astoņiem Bavārijas aristokrātijas dzimtu pārstāvjiem tika izpildīts nāves sods, pamatojot tos ar apsūdzību "spiegošanā". Tika nošauta arī  Tules biedrības sekretāre, grāfiene Hella fon Vestarpa (Hella von Westarp). 

1919. gada 1. maijā Vācijas ķeizaram un Bavārijas karalim lojālās armijas daļas ("Kapitālisma Baltie sargi", kā tos dēvēja komunisti) kopskaitā ap 9,000 cilvēku un Brīvkorpusa brīvprātīgie (Freikorps, piemēram, Freikorps EPP un Marinebrigade Ehrhardt) ar aptuveni 30,000 lieliem spēkiem devās atbrīvot Minheni no sarkani teroristiskajiem komunistiem.

Līdz 1919. gada 3.maijam ielu kaujās tika likvidēti vairāk nekā 1000 "Minhenes padomju" atbalstītāju. Vēl aptuveni 700 vīrieši un sievietes tika arestēti un arī tiem tūlītēji tika piespriests nāves sods par atbalstu komunistiem un iesaisti "sarkanajā terorā". Arī komunistu vadītājs Levins tika notiesāts uz nāvi par nodevību, un tika nošauts Stadelheimas (Stadelheim) cietumā. Nacistu propagandisti vēlāk izmantoja Levina ebrejisko izcelsmi un viņa organizētā komunistiskā terora vājprātu kā ieganstu pretebreju noskaņojuma radīšanai Vācijā.