Anarhisti uzspridzina Krievijas KP(b) centrālās komitejas ēku Maskavā. 12 iet bojā, 55 ievainoti
Anarhistu dumpja apspiešanā, boļševiku apvērsumā un "sarkanajā terorā" Krievijā, diemžēl, aktīvu darbību veica arī latviešu izcelsmes Krievijas Impērijas, iesaukti, vēlāk nodevīgi Sarkanajā armijā pārgājuši Krievijas pilsoņi (tie nekad nav bijuši Latvijas pilsoņi, sekojoši- Latvijai kā valstija ar to nav nekādas saistības), kuri pēc 1. Pasaules kara nevis centās stiprināt savas (un citu līdzīga likteņa tautu) jaunās nacionālās valsts, bet tās ienaidnieku- visu sugu marksistu uzurpēto varu.
Krievijas latviešu "fenomens" Krievijas boļševiku veiktajā apvērsumā pierāda, ka pat izglītoti cilvēki, kādi, atšķirībā no vairuma krieviem bija latvieši, nenozīmē, ka tie spēj orientēties politiskos un morāles jautājumos.
1919. gadā latviešu izcelsmes strēlnieki Krievijas Sarkanās armijas sastāvā cīnījās pret Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas republiku armijām, jo boļševiku rīcībā bija maz citu militāro vienību, kuras būtu saglabājušas savu komandieru sastāvu. Vairumā citu Krievijas (pašu krievu) militārajās vienībās pēc boļševiku apvērsuma, virsnieki tika noslepkavoti, kamēr latviešu pulki savus virsniekus neaiztika, jo saprata to nozīmi savās "izdzīvošanas iespējās"- bez virsniekiem tie nespētu plānot un kristu bezjēdzīgas kaujas operācijās.
Sevišķi sīvas cīņas latviešu strēlnieki izcīnīja pret Igaunijas armiju. Daudz apbalvojumu, arī Sarkanā Karoga ordeņus saņēma Krievijas Sarkanās armijas latviešu izcelsmes strēlnieki par cīņām pret neatkarību atguvušās Polijas armiju. Latviešu izcelsmes strēlnieku iebrukumi citās, no krievu jūga atbrīvoto tautu - ukraiņu, baltkrievu, poļu, igauņu uc. teritorijās uzskatāma par neizdzēšamu kaunu traipu tobrīd vēl topošajai latviešu nācijas daļai, kura palika boļševiku dienestā.
Paradoksāli, taču cīnoties boļševiku pusē, latviešu strēlnieki arī vienlaikus tiktāl palīdzēja novājināt Krieviju, ka tai nebija iespēju pilnībā atjaunot impēriju. Neapšaubāmi, ka uzvarot Krievijas "baltajiem" spēkiem, Baltijas teritoriju iespējas atgūt 18. gs zaudētās pašnoteikšanās tiesības, būtu tuvas nullei.
Krievijas līdziesāktais 1. Pasaules karš un Pilsoņu karš- gan tā sociālajās izpausmēs starp sabiedrības slāņiem pašas Krievijas zemēs, gan boļševikiem iebrūkot neatkarību atguvušajās Polijas, Somijas un Baltijas valstīs − maksāja "tautu cietuma"- Krievijas impērijas kolonizētajām tautām (ieskaitot gan pašus krievus) aptuveni 13 miljonu dzīvību: cilvēki krita frontē, mira no bada un tīfa vai tika noslepkavoti. Pats "marksistiskais" eksperiments vēlāk prasīja vēl nesalīdzināmi vairāk upuŗu.
