Francijas "kreisie" politiskie radikāļi sagrābj varu Parīzē. Parīzes Komūna

Parīzes Komūna (Commune de Paris) bija sociālistiska un komunistiska pašpasludināta valsts, kas pastāvēja Parīzē no 1871. gada 18. marta līdz 1871. gada 28. maijam.

Izveidojās pēc Napoleona III un Otrās Francijas Impērijas sakāves un Francijas Trešās Republikas izveidošanās laikā, kad Parīze bija ielenkta.

***

Sacelšanās sākās 15. martā pēc ģenerāļa Lekomta (Claude Lecomte), kura vadītā vienība bija ieradusies Monmartrā konfiscēt nacionālās gvardes lielgabalus, pavēles atklāt uguni uz sanākušo pilsētnieku pūli. Rezultātā,- karavīri arestēja daļu virsnieku, ģenerāli nošāva.

26. martā nacionālās gvardes Centrālā komiteja izsludināja vispārējas Komūnu padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi modernās Eiropas vēsturē piedalījās visi pilngadīgie iedzīvotāji (vīrieši).

16. aprīlī notika vēlēšanu otrā kārta. Tā kā buržuāzijai, garīdzniecībai un muižniecībai piederīgie vēlēšanās praktiski nepiedalījās, praktiski visi padomes locekļi pārstāvēja kreisi radikālus politiskos uzskatus un bija kategoriski monarhijas pretinieki (lielā skaitā bija pārstāvēti jakobīņi un blankisti, bet politiski ietekmīgākā grupa bija anarhisti). 

Ievēlētā Komūnas padome, bija vienlaikus gan likumdevēja, gan izpildinstitūcija. Izveidoja pārvaldes aparātu no 10 komisijām, kas pildīja savā ziņā ministriju funkcijas:

• izpildu,
• kara,
• finanšu,
• tieslietu,
• sabiedriskās drošības,
• tautas apgādes,
• publisko darbu,
• tautas izglītības,
• ārējo sakaru,
• darba un maiņas komisijas.

Tika pasludinātas politiskās pārliecības, vārda un pulcēšanās brīvības, sāka no jauna veidoties politiskās partijas. Īstenoja virkni sociālo un ekonomisko reformu, piemēram:

• līdz jūlijam tika iesaldēta dzīvojamo telpu īre,
• apturēta parādu procentu maksa (parādniekiem atmaksājot tikai pašu aizdevumu),
• apturēta parādnieku īpašuma izūtrupēšana;
• lombardos ieķīlātais apģērbs,
• grāmatas un darba instrumenti atdodami to īpašniekiem bez maksas,
• ja manta ieķīlāta par summu, kas mazāka par 20 frankiem;
• tika noteikts, ka ārlaulībā dzimušajiem bērniem ir tādas pašas tiesības, kā likumīgā laulībā dzimušajiem u.tml.

Tika aizliegts nakts darbs maiznīcās, atvilkumi no algas, noteikta minimālā alga; īpašnieku pamestajos uzņēmumos aļāva veidot strādnieku kooperatīvus, lai atjaunotu ražošanu. Lai iegūtu naudas līdzekļus, Komūnas padome aizņēmās no valsts bankas 1 000 000 franku. Aizsardzības jomā reālas centralizētas bruņoto spēku virsvadības nebija, katra nacionālās gvardes vienība darbojās pati par sevi.

Pirmās sadursmes ar valdības spēkiem sākās jau aprīļa sākumā, un to norise lielā mērā noteica turpmākās pretstāves raksturu: visus gūstā kritušos komunārus valdības spēki nošāva uz vietas, pat neīstenojot formālu lauka kara tiesas procesu, kas visai šokēja sabiedrību un izsauca atbildes reakciju.

6. aprīlī Komūnas padome izdeva dekrētu par ķīlniekiem: personas, kuras sadarbojas ar Versaļas valdību, tiek arestētas un, ja zvērināto tiesa atzinusi to vainu ieslodzītas kā ķīlnieki (par ķīlniekiem tika padarīti arī sagūstītie pretējās puses karavīri). Reaģējot uz katru Versaļas spēku veiktu nāvessodu, tiek sodīti ar nāvi attiecīgs skaits ķīlnieku, kurus izvēlas lozēšanas ceļā.

21. maijā Versaļas valdības armijas, kuru komandēja maršals Makmahons (Patrice de Mac Mahon, comte de Mac Mahon, duc de Magenta), ielauzās pilsētā, lai likvidētu komūnu. Parīze bija nocietināta ar barikādēm, kuras stiepās pāri bulvāriem, bieži sniedzās pat līdz otrajam stāvam, un tās piesedza aizmugurē izraktas tranšejas. Skākās nedēļu ilgas ielu kaujas par katru namu, kuras savas nežēlības un izlieto asiņu ziņā pārspēja par ticības karu slaktiņus. Pilsēta tika pilnībā sagrauta, pie tam daudzviet komunāri speciāli dedzināja kvartālus un ēkas, bez militāras vajadzības.

28. maijā ieročus Parīzes centrā nolika pēdējie komunāri 

Daļa komūnas vadoņu -

• Flurēnss (Gustave Flourens),
• Delakluā,
• Dombrovskis (Jarosław Dąbrowski), - krita kaujās uz barikādēm,

citus -

• Varlēnu (Louis Eugène Varlin),
• Miljēru,
• Rigo (Raoul Rigault),
• Duvālu (Émile-Victor Duval), - nošāva, saņemot gūstā, bez tiesas.

Ielu cīņās krita kādi 3000 komunāri, bet 35–40 000 parīzieši tika nogalināti tūlīt pēc sagūstīšanas masveida (en masse) apšaušanās. 

Parīzes komūnas iespaidā Francijā netika atjaunota monarhija, saglabājot t.s. Trešo Republiku, tika īstenota virkne sociālo reformu (piemēram, visi pilngadīgie pilsoņi (vīrieši) ieguva vēlēšanu tiesības), 1875. gadā tika pieņemta Konstitūcija.

 Parīzes Komūnai ir bijusi liela ietekme uz komunistu un marksistu idejām, vienlaikus arī strauji sāka ietekmēt sabiedrības domu kopumā.

***

• Blankisms (Le blanquisme) - Luija Ogista Blankī izveidota teorētiska koncepcija, kas postulēja sabiedrības sociālās evolūcijas ceļā uz komunismu paātrināšanu, izmantojot organizētas bruņotas sacelšanās iespēju. Neatzina vispārēju vēlēšanu tiesību nozīmi uzskatot, ka valsti jāpārvalda "saprātīgā mazākuma diktatūrai". T.s. blankistiem bija visai liela loma Parīzes Komūnā (20 deputāti komūnas padomē), un kā politisks spēks tie saglabājās līdz XIX gs. beigām, kad iekļāvās Francijas Sociālistiskajā partijā.
• Jakobīņi jeb Konstitūcijas draugu klubs (fr. Club des Jacobins) - 1790. gada pavasarī Parīzē dominikāņu sv. Jēkaba klosterī Nacionālās sapulces Bretaņas deputātu frakcijas un to domubiedru nodibināts "Konstitūcijas draugu klubs" (vēlāk šo klubu tautā sāk dēvēt par jakobīņiem). Sludināja šķiru vienlīdzību
• Anarhisms (no sengr. ἀναρχία, no ἀν, an - "bez" + ἄρχή, arche - "vara" = "bez valdības") - politiska teorija, ka ideālā gadījumā centralizētās valsts pārvaldes struktūras jānomaina ar demokrātiski vēlētām pašpārvaldes struktūrām, ideoloģija, kas par augstāko ideālu uzskata indivīda brīvību un noliedz valsts kā piespiedu varas nepieciešamību: sabiedrībai nav vajadzīga ne valdība, ne policija, ne kāda cita indivīdu apspiedoša vara. Valsts vietā jābūt brīvai visu tās locekļu apvienībai un sadarbībai. Valstij, kas nenodrošina iedzīvotājiem minimālu iztikšanu un sociālo palīdzību, līdzīgas iespējas veidot savu dzīvi, izraisa karus, kontrolē, ierobežo indivīdu un konfiscē lielāko daļu cilvēku darba augļu, nav jēgas - tā vajadzīga pati sev, nevis pavalstniekiem.