Sociālists Kurts Eizners pasludina Bavārijas valsts neatkarību

Bavārijas padomju republika (Bayerische Räterepublik) bija valstisks veidojums Vācijā, kas radās Novembra revolūcijas laikā, mēģinot nodibināt patstāvīgu, sociālistisku valsti Bavārijā.

1918. gada 7. novembrī apmēram 60,000 liels vāciešu pūlis Minhenē bija sapulcējies atzīmēt Krievijas boļševiku apvērsuma ("Oktobra sociālistiskās revolūcijas') pirmo gadadienu.

Sapulcējušos uzrunāja teātra kritiķis un "pacifists", Vācijas ebrejs Kurts Eizners, kurš aicināja izbeigt karu, atcelt imperatoru un pārņemt varu valstī, izveidojot atsevišķu "Bavārijas republiku". 

Tā kā Vācijas valsts bija izputināta un nebija spēku, kas būtu gatavi uzņemties atbildību par valsts tālāku pastāvēšanu, kā arī, lai izvairītos no pilsoņu kara, Austrijā trimdā atrodošamies Bavārijas karalis Ludvigs III 12.11.1918. parakstīja "Anifas deklarāciju", ar kuru atbrīvoja visus civilos un militāros ierēdņus un karavīrus no to dotajiem zvērestiem, tādējādi radot iespaidu par atkāpšanos no troņa (kas nav notikusi) un dodot sociālistiem Kurta Eiznera vadībā izveidot jaunu valdību. Jaunajai valdībai nebija nekādu resursu un reālas varas. Atšķirībā no Krievijas, Eizners pasludināja privātīpašumu par neaizskaramu, tādējādi radīdams konfliktus ar citām "kreiso" nemiernieku partijām.

1919. gada ferbuārī notika vēlēšanas, taču tajās kriesie spēki neguva atbalstu, un Eizners tika nogalināts, kad devās paziņot par kreiso spēku sakāvi. Komunisti ar vēlēšanu rezultātiem nesamierinājās un sarīkoja jaunu sacelšanos, kuras rezultātā 1919. gada 6. aprīlī tika proklamēta Bavārijas Sociālistiskā republika. Tā pastāvēja tikai līdz 3. maijam.

***

Stāvoklis Vācijā

1918. gada septembra beigās bija galīgi skaidrs, ka Vācija vairs nav spējīga cīnīties Pirmajā pasaules karā, tādēļ gan sabiedrība, gan vairāki ietekmīgi politiķi, kā arī vācu armijas ģenerālis Ēriks Ludendorfs un Pauls fon Hindenburgs, pieprasīja tūlītēju pamiera noslēgšanu. Bet Antantes valstis bija gatavas vienoties par pamieru tikai ar leģitīmiem demokrātiskiem politiķiem, respektīvi, vēlējās ķeizara Vilhelma II atkāpšanos.

1918.gada 3. oktobrī Bādenes princis Maksis (Max von Baden) ieguva reihskanclera amatu, piesaistot sev lielākās Vācijas politiskās partijas. Tā tika izveidota pirmā parlamentārā valdība. Tomēr šī pārmaiņa nepārliecināja Antantes valstis, kuras vēlējās redzēt Vāciju demokrātiskāku. Pamiera sarunas pajuka un oktobra pēdējās dienās Vācijas valdība izlēma atsākt militāru pretestību, kas kopumā ir vērtējama kā bezjēdzīga, ņemot vērā pretinieku pārspēku.

1918.gada 29. oktobrī Vācijas flotei tika dota pavēle uzbrukt daudz spēcīgākajai britu flotei, bet Ķīles un Vilhelmshāfenes flotes vienības atsacījās to izpildīt. 1000 matroži tika arestēti, taču tas tikai iezīmēja sākumu daudz lielākām nekārtībām. Vācijas sabiedrība jau bija atskārtusi un daļēji arī samierinājusies ar kara zaudējuma faktu, un neapmierinātība auga plašumā.

1918. gada 3. novembrī, sākās nemieri no, kas  Vācijas ziemeļdaļas izplatījās uz citām pilsētām.

1918. gada 7. novembrī revolūcijas idejas sasniedz Minheni, bet 9. novembrī Berlīni.

1918. gada 9. novembrī Bādenes princis Maksis “de facto” pasludināja ķeizara Vilhelma II atkāpšanos (rakstiski tā tika parakstīta tikai 28. novembrī) un atkāpās arī pats, nododot reihskanclera amatu sociāldemokrātu vadītājam Frīdriham Ebertam. Eberts bija izlēmis izveidot koalīciju, kurā sadarbotos Sociāldemokrātiskā partija, "Centrs" un Progresīvā partija. Šis politiskais veidojums būtu pārejas laika kabinets ar diktatoriskām pilnvarām līdz laikam kad tiktu ievēlēta Nacionālā sapulce, kas lemtu par turpmāko valsts formu. Eberts bija visai sašutis, uzzinot, ka viņa partijas biedrs Filips Šeidemanis jau paspējis pa reihstāga ēkas logu sapulcējušamies pūlim proklamēt republiku, jo šādas pilnvaras viņam neviens nebija devis. Tādējādi Eberts kanclera amatā atradās tikai dažas stundas. Eberts ātri uztvēra, ka viņa piedāvātais variants nespētu atrisināt samilzušās problēmas un politisko nestabilitāti, tādēļ bija spiests mainīt savas idejas.

1918. gada 10. novembra agrā pēcpusdienā tika panākta vienošanās starp Vācijas sociāldemokrātiem un Neatkarīgo sociāldemokrātisko partiju, kuras rezultātā uz paritātes principiem tika izveidota “Tautas pilnvaroto padome” (TPP). Sapulce, kas sastāvēja no 3000 ievēlētiem Berlīnes strādnieku un zaldātu delegātiem, atbalstīja šīs padomes izveidi, apstiprinot to par provizorisko Vācijas valdību. Kreisajiem radikāļiem tā arī neizdevās saorganizēt pretvaldību.

1918. gada 10. novembrī notika Eberta-Grēnera vienošanās. Ģenerālis Grēners izteica lojalitāti jaunajai valdībai, respektīvi, TPP, bet prasīja, lai TPP palīdz uzturēt disciplīnu armijā.

1919. gada 9. novembrī, dažas stundas pēc Šeidemana proklamētās republikas, Karls Lībknehts bija proklamējis “Vācijas brīvo sociālistisko republiku”. Kreiso radikāļu aktivitātes lika sociāldemokrātiem nostāties labējo pusē, tādēļ “Spartaka savienība” palika viena pati bez atbalsta. 

918. gada 11. novembrī, beidzot tika noslēgts pamiers Kompjeņā. Lai arī viena no svarīgākajām revolucionāru prasībām bija izpildīta, jautājums par turpmāko Vācijas likteni vēl nebija izlemts. Kreisie radikāļi apvienojās “Spartaka savienībā”, kas vēlējās ieviest sociālismu.

1919. gada 1. janvārī “Spartaka savienība” apvienojās ar “Brēmenes radikāļiem” un tika izveidota Vācijas Komunistiskā partija.

1919. gada 5. janvārī kreisie radikāļi izraisīja “janvāra sacelšanos”. Tika ieņemtas avīžu redakcijas, proklamēta Eberta-Šeidemana valdības atstādināšana. Lai apspiestu šo sacelšanos, tika sūtītas vairākas karaspēka vienības, kas veiksmīgi savu uzdevumu arī izpildīja. Rezultāts bija diezgan asiņains un izraisīja sašutumu arī daudzos komunistu pretiniekos.

1919. gada 15. janvārī tika nogalināti arī Lībknehts un Roza Luksemburga.