Felikss Deičs

Felikss Deičs dzimis Rostovā pie Donas medicīnas darbinieku ģimenē, absolvējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti (1962) un būvējis tiltus. Spēlējis studentu teātrī, pēc tam beidzis Rīgas Krievu drāmas teātra studijā (1964), taču būtiskāko mākslas pieredzi guvis, strādājot Jaunatnes teātra krievu trupā par aktieri (1964–1992) un režisora Ādolfa Šapiro asistentu. Kopš 1977. gada F. Deičs pievērsies patstāvīgai režijai, un turpmākie viņa skatuves gadi veltīti tieši šim darbam, strādājot ar augstvērtīgu krievu un skandināvu klasiku, kas prasa smalkas psiholoģijas studijas – kā A. Čehova skumjās komēdijas, H. Ibsena pagātnes noslēpumu drāmas. Īpaša Feliksa mīlestība pieder Rūdolfa Blaumaņa daiļradei.

Par Valmieras teātra režisoru viņš kļuva1992. gadā, kad tika likvidēts Jaunatnes teātris, bet Valmierā risinājās jaunās ēkas celtniecība, kuras grūtības neizturēja daudzi aktieri. Tajā brīdī pie Feliksa ieradās teātra direktors Pēteris Sūcis un aicināja kopā celt teātri no jauna. Par būtisku zīmi režisora un Valmieras teātra biogrāfijā kļuva Antona Čehova drāma "Ivanovs" (1997), kas bija sezonas notikums visas Latvijas mērogā, bet vairākiem aktieriem ļāva sasniegt būtiski jaunu daiļrades pakāpi. Šis iestudējums pierādīja, ka nopietnas klasiskas lugas, smalkas psiholoģiskas režijas, dziļi, jūtīgi aktierdarbi tiks novērtēti arī ārpus Rīgas. Izrāde lauza stereotipus par publikas pieprasījumu pēc izklaides materiāla un uz ilgiem gadiem kļuva par Valmieras teātra hītu.

Maz kuru Latvijas režisoru tik ļoti mīl aktieri kā Feliksu Deiču. „Nu, Feļiks!” – ir jādzird tā īpašā, maiguma pilnā intonācija, ar kādu viņu uzrunā aktrises. Vai kā izslienas aktieri, koncentrējas, lai aizstāvētu savu skatījumu, ja tas nesakrīt ar to, ko vēlētos režisors. Darbs pie Deiča palaikam ir pēdējais iemesls, lai jaunie aktieri, kam krievu valoda vairs nav mācīta skolā, vēl censtos to apgūt. Ne tāpēc, ka Felikss nesaprastu latviski – gluži otrādi, viņš jūt tādas nianses un noskaņas, tādus valodas savdabīgos smalkumus, kādus uztver retais no mums. Tās visas ir mīlestības formas. Jo ikviens aktieris zina – no katra darba ar Feliksu, vienalga, vai tā būs kritikas atzīta loma vai ne – viņš iznāks, uzzinājis kaut ko vairāk pats par sevi, savu varēšanu un robežām. Bet galvenais – divus darba mēnešus juties saprasts un lolots. „Deičs mūs ir izlutinājis,” saka aktrise Dace Eversa. „Viņš paņem pie rokas un tā izvadā pa lomas labirintiem, ka tev atliek tikai izdarīt.”

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (2003).

Balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2012).

Atvadīšanās 29.augustā no 11iem līdz 12iem Valmieras teātrī. Apglabāts blakus mātei Sofijai Jaunajos ebreju kapos.

Avots: vdt.lv

Felikss Deičs (dzimis 1937. gada 2. aprīlī Rostovā pie Donas, miris 2019. gada 27. augustā) bija ebreju izcelsmes latviešu teātra režisors, aktieris, un inženieris. Iestudējis izrādes vairākos Latvijas teātros.

2012. gadā saņēmis Spēlmaņu nakts balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā.

Dzīvesgājums

Dzimis 1937. gadā Rostovā pie Donas. 1962. gadā absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas un mehanizācijas fakultāti, bet 1964. gadā Rīgas Krievu drāmas teātra studiju. No 1964. gada līdz 1992. gadam strādāja par aktieri un režisora asistentu Jaunatnes teātra krievu trupā. 1977. gadā pievērsās patstāvīgai režijai. No 1992. gada strādāja par režisoru Valmieras Drāmas teātrī.

Miris 2019. gadā, apbedīts Rīgas Jaunajos Ebreju kapos.

Apbalvojumi un pagodinājumi

• Eduarda Smiļģa balva (1996)
• Spēlmaņu nakts balva kategorijā "Gada režisors" (1997)
• Triju Zvaigžņu ordenis (2003)
• Spēlmaņu nakts balva par mūža ieguldījumu teātra mākslā (2012)