Francis Papēns

Vācu aristokrāts, ģenerālštāba loceklis Pirmā pasaules kara laikā, diplomāts.

Dzimis bagātā vācu aristokrātu ģimenē, izglītību guvis Ķeizariskajā militārajā akadēmijā, kuru beidzis 1913.g. un kļuvis par Vācijas ģenerālštāba locekli.

1913.g. uzsācis diplomāta karjeru.

1913.-1915.g. pirms Pirmā pasaules kara strādājis ASV un Meksikā (1914).

1915.g. ASV apsūdzēts par spiegošanu Vācijas labā.

Kara gados sākumā bijis nosūtīts uz Rietumu fronti, vēlāk atbildējis par Vācijas finansiālo atbalstu Īrijas cīņā pret Lielbritāniju, finansējis arī hindu seperātistus Indijā u.c., vēlāk strādājis Turcijas (Ottomanu impērijas) labā, pamatā cīņās Palestīnā.

1918.g. bija ieguvis pulkveža pakāpi.

Aktīvi cīnījies pret 20. gadsimta lielāko sērgu- komunistisko kustību Vācijā, kā rezultātā sākotnēji bijis visai neitrāls pret nacionālsociālistiem.

Katoliskās Centra partijas biedrs, monarhists. Baudīja ievērojamu popularitāti un atbalstu centristu, katoļu (ir pat Pāvesta īpašais sūtnis) un monarhistu aprindās, kas palīdzēja karjerā strauji virzīties uz priekšu, tai pašā laikā tautā nebija īpaši pazīstams.

1932.g. pateicoties monarhistu un ietekmīgu uzņēmēju atbalstam Vācijas prezidents Hindenburgs viņu nominē Vācijas kanclera amatam. Šajā amatā viņam izdodas panākt Vācijas ekonomiku gremdējošā Versaļas līguma faktisku izbeigšanos.

1932. g 15. jūnijā lai ierobežotu konkurējošās- nacionālsociālistu partijas popularitāti, aizliedza SA, atstājot Hitleru un tā partiju opozīcijā. Lai panāktu lielāku tautas atbalstu, izsludina ārkārtas vēlēšanas.

1932.g. beigās, ārkārtas vēlešanām beidzoties ir panācis tieši pretēju efektu,- vēlēšanās uzvarēja nacionālsociālisti. Cerot uz nacionālsociālistu radikālisma mazināšanos atbalsta Hitlera iesaisti valdībā, faktiski pierunājot prezidentu Hindenburgu iecelt Hitleru par Vācijas kancleru, jo tādējādi cer iegūt stabilitāti.

1933.g. kļūst par vicekancleru (kanclers- Hitlers).

1934.g. 17 jūnijā Marburgas universitātē uzstājas ar runu pret nacionālsociālistu veiktajiem ierobežojumiem un cenzūru. Rezultātā saniknotais Hitlers liek nošaut vairākus Papēna partijas biedrus, vairākus nosūta uz koncentrācijas nometnēm (pamatā tos, kuri ieņem augsti stāvošus posteņus dažādās ministrijās), bet pašu Papēnu iesloga mājas arestā. Tikai pateicoties Gēringa atbalstam netiek nogalināts "Garo nažu naktī" (divas nedēļas vēlāk pēc runas).

1934.g augusta sākumā Papēns atsakās no vicekanclera amata.

Slepkavību  ietekmēts Papēns kļūst par visai "paklausīgu" Hitlera atbalstītāju.

1934.g  pieņēmis piedāvājumu atgriezties diplomātiskā dienestā un kļuvis par vēstnieku Austrijā līdz 1938.g.

1939-1944.g., Otrā pasaules kara laikā bijis vēstnieks Turcijā.

1942.g. Sagadīšanās dēļ izvairījies no NKVD atentāta (bumba uzsprāga paša aģenta rokās, to nogalinot, bet Papēnu tikai viegli ievainojot). PSRS bija galvenais Papēna apsūdzības uzturētājs, jo tieši viņu vainoja Turcijas- PSRS līgumu laušanā un Turcijas iesaistīšanā karā pret PSRS.

Nirnbergas procesa laikā atzīts par nevainīgu noziegumos pret cilvēci, taču notiesāts uz 8 gadiem, kā augsti stāvošs nacionālsociālistu partijas ierēdnis.

1949.g., pēc viņa lūguma, atbrīvots.

Pēc atbrīvošanas 1949.g. politikā nav iesaistījies, rakstījis atmiņas, bijis labās attiecībās ar Vatikānu un Maltas ordeni.

Darbi:

• Appell an das deutsche Gewissen. Reden zur nationalen Revolution, Stalling, Oldenburg, 1933
• Franz von Papen Memoirs, Translated by Brian Connell, Andre Deutsch, London, 1952
• Der Wahrheit eine Gasse, Paul List Verlag, München 1952
• Europa, was nun? Betrachtungen zur Politik der Westmächte, Göttinger Verlags-Anstalt, Göttingen 1954
• Vom Scheitern einer Demokratie. 1930 - 1933, Hase und Koehler, Mainz 1968
• In The Garden Of Beasts, Erik Larson, Crown, New York 2011