Haralds Krūmiņš

Haralds Krūmiņš ( Harald Krumin ), - aktīvs boļševiku valsts atbalstītājs

no 1919.līdz 1931. vadījis laikrakstu - "Pravda",

1938. gadā - bija laikraksta "Izvestija" galvenais redaktors.

Jebkuram, kuram ir vismazāka zināšanas par Padomju valsts uzbūvi, saprot, ka tie bija 2 lielākie un galvenie boļševiku/komunistu ideoloģijas rupori.

Haraldam Krūmiņam bija vecākie brālis Alfrēds un māsa Germina (Hermīne), kuri abi bija aktīvi revolucionārās kustības atbalstītāji un iesaistīja arī jaunāko brāli.

Jau 1909. gadā viņs kļuva par Latvijas sociāldemokrātiskās partijas biedru.

1910. gadā pie viņa atrada marksistu literatūru, tāpēc viņš tika izsūtīts uz Sāremas salu vai Sāmsalu (dažādos avotos saukta - Сааремаа, ig. Saaremaa, dāniski - Øsel, vāciski un zviedriski - Ösel,  poliski - Sarema), kur mācījās ģimnāzijā, bet pabeigt nepaguva, jo 1912.gadā kā politiski šaubīgs un nedrošs tika atskaitīts. Ģimnāziju viņam izdevās pabeigt Pērnavā.

Tālāk seko studijas Pēterburgā, kur viņš aktīvi iekļaujas latviešu boļševiku apritē Pēterburgas "Prometejā" un, kā daudzi latvieši, kuri būdami ārkārtīgi aizrāvušies ar jaunās pasaules kārtības veidošanu un milzīgu ticību Krievijas proletariāta revolucionārajam uzvaras gājienam, sāk zaudēt savu latvisko identitāti, pārvēršoties no Haralda par Garaļd, no Krūmiņa par Krumin, bet tēvvārds kļūst par Ivanovič. Cik zināms, tad pazūd arī saiknes ar Latviju, cerot mūža atlikušo daļu saistīt ar Padomju Krieviju. Zināmā veidā tas arī notiek, tikai mūžs apraujas sarkano represiju rezultātā.

Haralds Krūmiņš pabeidza Pēterburgas universitātes vēstures un filozofijas fakultāti, turpinot aktīvu pagrīdes darbu. Šī iemesla dēļ nācās ap 1916.gadu nelegāli dzīvot Pleskavā, bet pēc tam pārcelties uz Maskavu, kur viņš iekļāvās t.s. Maskavas latviešu (Ziemeļu) grupā, kā arī aktīvi darbojās Sarkanās Presņas pagrīdnieku vidū.

Februāra revolūcija tiek sagaidīta Maskavā, kur Krūmiņš kopā ar citiem latviešu revolucionāriem sāk izdot laikrakstu "Sociāldemokrāts", kļūstot par galveno redaktoru, kā arī ir saistīts ar citiem revolucionāriem periodikas izdevumiem.

1918.gadā ir izdevuma "Tautsaimniecība" galvenais redaktors.

Kopš 1919.gada līdz 1930. gadam kopā ar Nikolaju Popovu un karojošo ateistu Jemeļjanu Jaroslavski vada boļševiku galvenā laikraksta "Pravda" redakcijas padomi.

XVI partijas kongresā ievēlēts pat par revīzijas komisijas locekli, publicējis virkni rakstu par ekonomikas tēmām. Trīsdesmitajos gados bijis nozīmēts atbildīgos amatos Sverdlovskā, pēc tam Čeļabinskā. Veidojis Urālu un Sibīrijas ekonomiskās attīstības modeļus, pēc tam bijis Pirmās padomju lielās encoklopēdijas galvenā redaktora vietnieks, bet 1938, gadā - pēc šobrīd vēl pārbaudāmām ziņām - "Pravda" galvenais redaktors. 

Tieši 1938. gadā, neskatoties uz pamatīgo pārkrievošanos, viņam izvirza apsūdzības par sakaru uzturēšanu ar pretvalstiskiem elementiem - Jāni Rudzutaku un Robertu Eihi. Krūmiņš tika spīdzināts, bet viņš noliedza, ka ir tautas ienaidnieks. Tā rezultātā nonāca Tagaņas cietumā, bet tam tika piespriesti 10 gadi Gulaga nometnēs Komi Republikā, kur arī aizgāja bojā. Ir zināms, ka nometnē viņu tika apmeklējusi māsa. Pēc nāves, ka daudzi citi, pilnīgi reabilitēts 1955, gadā.