Ilga Kera
- Dzimšanas datums:
- 09.01.1922
- Miršanas datums:
- 02.07.2016
- Pirmslaulību (cits) uzvārds:
- Neimane
- Papildu vārdi:
- Kere, Keris, Kers
- Kategorijas:
- Arhitekts, Dizaineris, Mākslinieks (-e)
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Cenu pagasts, Dalbes kapi
Ilga Kera dzimusi Jelgavā.
Pēc specialitātes arhitekte, tomēr lielākoties strādājusi kā dizainere.
Arhitektu un mākslinieku savienību biedre.
Dizainere ar apmēram 25 autorapliecībām. Ilgas Keras veidoto priekšmetu klāstā – galda piederumi, termosi, maizes kastes, virtuves skapīši, vannasistabas iekārtas, spoguļi, ziepju trauki, pakaramie, durvju rokturi, mašīnu saules aizsargi-pārvalki, vasaras mēbeles, šūpuļkrēsli, teltis u.c.
Dizainere vairākkārt guvusi godalgotas vietas PSRS Tautas sasniegumu izstādēs Maskavā. Francijā ieguvusi otro vietu pasaulē par termosa dizainu.
Kopā ar vīru – pazīstamo teātra fotogrāfu Egonu Keru, kurš aizgāja mūžībā trīs mēnešus pirms viņas, vēl februārī abi sagaidīja savas Saules kāzas – 65. kāzu jubileju.
***
Pie Keru mājām sagaida meita Daiga. Verot durvis, viņa pabrīdina, lai nenobīstos – verandā mājvieta dota slimam strazdam. Istabā uz ādas dīvāna iekārtojies Egons Kera, un pēc minūtes viņam pievienojas arī kundze Ilga. Albumu kaudzes jau galdā, bet visu dzīvi jau tāpat vienā reizē neizstāstīt. Daiga cienā ar kafiju un cepumiem. Istaba tik saulaina un silta, Ilga ņemas slavēt meitu un viņas dēlus, kas te pamatīgi visu pārbūvējuši un izremontējuši.
„Sanāk, ka dzīvojam uz manu senču zemes. Kā mazs meitēns jau braucu uz šīm mājām pie onkuļa un viņas sievas. Mūsu senči šajā pusē dzīvojuši no 1860. gada, kad Jelgavas barons Reķis te piešķīris saviem kalpiem nomā pa zemes gabalam. Pēc 1. Pasaules kara zemes Latvijā tika atkal pārdalītas brīvības cīnītājiem, tāpēc manam tēvocim šo zemi atstāja.”
Tagad abi gaida, kad zeme paliks sausāka un atkal varēs vairāk laukā padzīvot. Egons stāsta, ka viņa lielā aizraušanās ir ābeles un bites.
„Man bija kādas 12 saimes, bet nu vairs nav nevienas bitītes. Pēdējie stropi izsala šoziem. Janvāris bija ļoti silts, bites atmodās un sāka nāk ārā. Februāris savukārt bija auksts. Ziemā jau tās saiet kamolā un silda pašas sevi, bet, ja tas kamols „izdalās”, tad bitēm beigas,”
bēdājas Egons. Bet ko nu par bitēm?! Gribas par viņiem pašiem, jo ne jau visiem laulātajiem izdodas nosvinēt dimanta kāzas.
Viņš bija mans deju partneris
Egons un Ilga ir jelgavnieki. Ilga pirmā sāk stāstīt:
„Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, un pēc pamatskolas beigšanas pēkšņi vasarā iznāca rīkojums, ka meiteņu skolām jābūt atsevišķi no zēnu skolām. Zēni aizgāja, kā mēs to saucām, uz Pēterģimnāziju. Bet es jau biju paguvusi nolikt eksāmenus uz vidusskolas matemātikas novirziena klasi, kas pēc jaunās kārtības nu bija zēnu skolā. Rudenī vajadzēja kārtot no jauna, izvēloties vai nu humanitāro, vai praktisko novirzienu. Valodas man galīgi nepadevās, bet praktiskais virziens nozīmēja kļūt par mājsaimnieci. Tur tālāk neviens nestudēja. Vecāki ļoti sapņoja, lai mēs ar māsu tālāk mācāmies. Man patika zīmēt, sapņoju par arhitektiem vai māksliniekiem, tāpēc gāju uz humanitāro. Tur bija vācu, angļu un latīņu valoda, pēdējā gadā – krievu valoda, tad varat iedomāties, cik man bija šausmīgi grūti, kā es cīnījos.
Tanī laikā Jelgava bija tāda skolēnu pilsēta, mums bija ģimnāzijas, skolotāju institūts, tehnikumi. Katrā skolā notika pasākumi ar dejām. Uz šiem vakariem bija ielūgumi, ko varēja izdalīt citām skolām. Mēs aicinājām puišus, viņi atkal mūs. Tā es uz to Pēterģimnāziju ar skolas biedrenēm aizgāju. Biju laba dejotāja, mani aicināja vienā laidā, nevajadzēja sēdēt malā. Skatos, viens tāds puisis nāk mani lūgt, bet man viņš dikti nepatika. Viņš šad tad centās, bet es biju diezgan izvēlīga. Pēc brīža no tās pašas kompānijas nāk vēl viens, un es arī atsaku. Izrādās, tas bija mans tagadējais vīrs. Pēc tam klasesbiedrene uzklupa – tu atteici mana puiša brālim! Tad viņa mūs iepazīstināja, un mēs pirmo reizi satikāmies. Pēc tam skolu vakaros itin bieži tikāmies un arī uzdejojām. Egons, kā smejos, bija mans deju partneris. Vispār pēc tam mēs dzīvē daudz dejojām, mums patika uzdancot darba pasākumos un pie draugiem.”
Bet kāzas tik drīz nesekoja. Vēl bija karš un smaga dzīve pēc tam.
Lasot Ilgas vēstuli, gandrīz nošāva
Jelgavu kara laikā nopostīja, bija tikai gruveši. Ilga ar vecākiem atnāca uz jau minētajām lauku mājām, pēc tam kājām uz Rīgu. Egonam bija cits liktenis.
„Krievu laikus pārdzīvojām mierīgi, mūs nekur neaizsūtīja, jo mans audžutēvs bija dienējis Sarkanajā armijā. Kad ienāca vācieši, iesauca leģionā. Neviens jau nevarēja izvairīties, jo tā arī pateica – vai nu iesiet brīvprātīgi, vai mēs jūs paņemsim vācu armijā. Skaitījāmies brīvprātīgie (nosmejas). Tā mēs ar Ilgu pašķīrāmies.
Mūs apģērba vācu formās un sāka dalīt, kurš grib tankistos, kurš – artilēristos. Zināju, ka Jelgavā formējas artilērijas pulks, sameloju, ka esmu gājis vidusskolā, un pieteicos. Patiesībā biju beidzis tikai pamatskolu, jo brālim Jelgavā bija fotoateljē un es pie viņa 1936. gadā sāku strādāt un mācīties par fotogrāfu.
Mani aizsūtīja uz Jelgavu, kur bija speciāli apmācības kursi, un mācību laikā mēs tomēr vēl vakaros satikāmies. Ilga kā matemātiķe man kala trigonometriju, ģeometriju, algebru un izdarīja to tik labi, ka mani paņēma 1. instruktoru baterijā. Centos uzdienēties, lai tikai nevajadzētu iet uz fronti.”
Ilga smejas, ka tajos vakaros, kad mācīja vīram matemātiku, par bučošanos pat nedomāja. Kā jau visnotaļ sabiedriskai būtnei, draugu bija daudz un Egons – arī tikai draugs. Mamma jau skolas laikā esot teikusi – labāk, lai draugi pie meitenēm nāk uz mājām, nekā pa stūriem vazājās.
„Tāpēc pie mums uz mājām daudzi nāca, un tādu randiņu nemaz nebija. Katrai mammai varu ieteikt, lai tik nesaka – ka neviens mājās nevar rādīties. Tad ir cauri,”
Ilga gudri nosaka.
Tomēr Egonu uz fronti aizsūtīju, un viņš tur pavadīja pusotru gadu. Sākumā bija priekšējais novērotājs, sēdēja zemē izraktā bedrē, kam baļķi pārlikti.
„Kā reizi biju savā bunkurā, lasīju Ilgas vēstuli, kad jutu – krievi uz mani nopeilējuši. Ievilkos dziļāk bedrē un izglābos.”
Vēlāk Kurzemē viņa ziņā nodeva baterijas komandēšanu.
Kad karš beidzās, Egons ar trim kara biedriem iegāja mežā. Cilvēki palīdzēja, deva ēst. Mēnesi Egons slēpās pie vienas pazīstamas sievietes. Ilga uzzināja, ka viņš dzīvs, un kopā ar tēvu viņu apciemoja. Tā viņi atkal satikās. Tik pēc pāris mēnešiem Egons aizgāja uz Jelgavas miliciju, sastāstīja, ka tikko atbraucis no Vācijas, kur bijis darbā, un saņēma pagaidu apliecību. Iestājās darbā par šoferi ceļa pārvaldē un trīs gadus nostrādāja, līdz vienā reizē Rīgā ieraudzīja fotogrāfu Jāni Lerhu.
„Latvijas laikā viņš brauca pie mana brāļa uz laboratoriju, haltūras taisīja Jelgavā. Viņam vajadzēja palīgu, un es ar lielāko prieku. Viņš fotografēja visus lielos vīrus.”
Arī Ilga tolaik dzīvoja Rīgā, bija sākusi studēt arhitektūru.
„1944. gada novembrī paklīda runas, ka krievi tūlīt iesauks visas jaunās sievietes, kuras nemācās. Mani iepazīstināja ar kādu meiteni, kura lika eksāmenus uz arhitektiem. Es jau biju trīs gadus nostrādājusi, visas mācības aizmirsušās. Tad nu tā meitene vienu nakti paņēma mani pie sevis, un mēs kopā grāmatas izšķirstījām. Bet cik tad tu, cilvēks, vienā naktī vari pagūt. Ar visām savām matemātikas zināšanām gandrīz izkritu, bet beigās tomēr paņēma. Tā sāku studēt.”
Bildes malkas šķūnītī
Egons prasa, lai pieber kafijai cukuru. Sieva smejas – tik ātri neiet, roka trīc.
„Mums jau to gadiņu daudz, bet vēl gribas un gribas dzīvot. Gribas redzēt, kā mazbērniem klājas un kā – mazmazbērniem. Mēs tā dikti kopā turamies un strādīgi arī esam. Pat tagad nav laika domāt par nāvi – kad un kā (smejas). Pērn man vīriņš tāds ļoti švaks bija. Uztraucās, vai sagaidīs mūsu dimanta kāzas. Tad nu sanāca, ka gadu ātrāk mūs atnāca sveikt pārstāvis no pašvaldības. Laikam nervozēja, vai pagūs. Bet mums tās dimanta kāzas tomēr notika!”
Ilga rāda fotogrāfijas – te mamma, te māsiņa, kas pāragri nomira...
„Kad cilvēkus sāka izsūtīt, tētis pilnīgi visas fotogrāfijas, kas varēja mums kaitēt, salika koferī un noslēpa šķūnītī zem malkas grēdām. Pēc tam, kad Jelgava krita, tas bija nodedzis, bet zem malkas ieraktais koferis – vesels. Sanāca, ka bildes bija vienīgās, ko izdevās nosargājāt. Kad atjaunoja tiltu pāri Lielupei, braucām ar riteņiem un pamazām vedām bildes mājās.”
Pēc fotoalbumu atkāpes atkal par visiem mēģinām atcerēties, kur Egona un Ilgas iepazīšanas stāsta pavediens aptrūkās.
Balts ceriņzars līgavas pušķī
Kamēr Egons pie Lerha strādāja par fotogrāfu, Ilga – elektrības rūpnīcā un mācījās par arhitekti. Kopā dzīvot gribējās, bet nebijis kur. Egons mita pie Lerha vienā istabiņā. Ilga atkal bija apmetusies pie kādas pavecākas sieviņas, kura vēl viņas mammu pirmā kara laikā izmitināja. Tolaik jau viņi gandrīz katru dienu satikās, bet Ilgai precības tā īsti prātā nebija. Tik skandināja – pēc augstskolas beigšanas, ātrāk nē.
„Lai gan pabeidzu arhitektus, nācās strādāt par inženieri. Biju atbildīga par kapitālajiem remontiem, lēkāju pa jumtiem, domāju par pārsegumiem un liftiem,”
viņa stāsta.
Pa to laiku Egons pabeidzis vidusskolu, lai būtu mazliet līdzvērtīgāks sievai. Divos gados vakarskolā pabeidza piecas klases.
„Man jau vācu valoda bija, matemātiku Ilga arī bija iedzinusi,”
viņš nosmejas.
Gadu pēc augstskolas abi beidzot apprecējās.
„Kad man bija grūtības, Egons vienmēr bija blakus. Viņš balstīja mani arī tad, kad biju nostrādājusies un noraudājusies. Tas bija ļoti no svara,”
neslēpj Ilga. Bet Egons saka tieši:
„Man viņa patika. Es viņu mīlēju ar. Faktiski iemīlēju jau pirmajā gadā, kad satikāmies.”
Kāzas gan par tādām lāgā pat nosaukt nevarot. Mituši 15 kvadrātmetru istabiņā, uz kuru bijis jāiet caur virtuvītei. Nez cik daudz viesu vis nepasauksi.
„Mans līgavas pušķis bija balts ceriņu zars. Egons zināja, ka man ļoti patīk ceriņi. Viņš jau tos man Jelgavas laikā nesa uz katru dzimšanas dienu, bet dzimusi esmu 9. janvārī. Tad jau Jelgavā varēja dabūt, jo podos audzēja. Cik nu varēja, tik vienmēr man tika ceriņu zars. Zelta kāzās ar’,”
priecājas Ilga. Laulības gredzenus sagādāja vecāki, aiznesa taisīt un pie viena arī palūdza iegravēt, tik bija aizmirsuši juvelierim pateikt, ka jaunie precēsies tikai nākamgad. Tā abiem gredzenos līdzās vārdiem iegravēts 1950., nevis 1951. gads.
Gada pēc kāzām piedzima vecākā meita Daiga. Ilga dzemdībās gandrīz noasiņoja. Tolaik jau neviens tādu bērna kopšanas atvaļinājumus nedeva. Ātri vien vajadzēja atgriezties darbā, un atkal tie kapitālie remonti?! Bet tad Ilga satika Martu Staņu, kas pasniedza arhitektūru, un viņa skaidri un gaiši pateica:
„Arhitektūrā tev nav, ko darīt, ej uz dizaineriem.” Ilga atzīst:
„Pat nezināju, kas tie ir, bet dizaineru grupa ar atplestām rokām paņēma. Man jau bija pāri 30.”
Tā abiem lēnām darba dzīve nokārtojās. Egons Kera 10 gadus bija Krievu drāmas teātra fotogrāfs, pēc tam Valmieras teātrī daudz lugas bildēja, paralēli 35 gadus – Dailes teātrī un tikpat – Operā. Bija Teātra biedrības salona fotogrāfs. Karjeras sākumā dažas lugas pat „uzņēma” arī Drāmas teātrī. Savukārt Ilga dažādos uzņēmumos strādāja par dizaineri. Pēc pieciem gadiem piedzima otra meita Ināra. Daiga kā reizi pasūtīja māsu vai brālīti un tieši tajā laikā uzzināja, ka būs!
Mans zaķītis
„Dzīve mums tāda sevišķi viegla nekad nav bijusi, tikai tagad, vecumdienās. Jo mēs visu laiku esam bijuši vienos darbos. Strīdējušies neesam, bet pastrīdējušies gan. Taču pēc tam apgriežamies, un viss ir kārtībā. Kad strādāju par dizaineri, lielākoties jau vīrieši bija apkārt, Egonam atkal kā fotogrāfam visu laiku bija dāmas – operdziedātājas,”
atzīst Ilga.
„Tā bija operas soliste Elga Brahmane. Uzmetas uz krēsla malas, apmetas ap manu kaklu, un ienāk sieva. Viņa tā kā mazliet noraustās, bet es saku: „Elga, neuztraucies, tā ir mana sieva!” Šī nezina, kur skriet, ko darīt. Tā mums gāja, visādi,”
paskaidro Egons, un abi smejas.
„Mums bija šausmīgi daudz darba, nebija laika nodarboties ar muļķībām,”
piebilst Ilga.
Viens bez otra savu dzīvi pat iedomāties nevarot, Egons vēl tagad pamanās sievu par zaķīti nosaukt.
„Mums tā ir sagājis blakus vienam ar otru, un tik sen, ka citādi nemaz nevar iedomāties. Nu tagad vajadzētu sākt domāt, kas un kā, bet bailes būtu pat padomāt. Negribētos gan vēl aiziet... Mums nekad nav bijušas domstarpības,”
saka Ilga.
Abi par savu dzīvi stāsta vēl un vēl. Gan kā Egons 70. gados braucis pie brāļa uz Ameriku, kā brālis līdzējis tikt pie auto, kā kopā ar aktieri Hariju Liepiņu braukuši makšķerēt un ka nebūt tā nav bijis, ka abi ar sievu, rociņās sadevušies, vien staigājuši. Savukārt Ilga bēdājas, ka vairs nevar minēt krustvārdu mīklas, atliekot skatīties televīziju. Taču vīrs kā traks uz sportu, un tāpēc vajagot turpat vai divus tālrāžus mājās.
Raibu raibā stāsta beigās vedinu vēl abus pastāstīt, kā tad dimanta kāzas nosvinēja.
„Mums sauca – rūgts, piespieda bučoties! Un dancojām ar, cik nu varējām un cik kājas klausīja. Egons kreņķējās, ka nevar vairs kārtīgi izdancot. Zelta kāzās gan griezām valsi. Tik skaisti izgriezām,”
sapņaini nosaka Ilga.
„Es jau ar’ nebiju slikts dejotājs,” maigi atgādina vīrs.
Aiva Alksne, Kasjauns, 2011.g.
Avoti: news.lv, kasjauns.lv, jelgavniekiem.lv
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Egons Kera | Vīrs | ||
2 | Arnolds Hugo Tālis | Svainis |