Inna Čurikova

Inna Čurikova (krievu: Инна Михайловна Чурикова; dzimusi 1943. gada 5. oktobrī, mirusi 2023. gada 14. janvārī) bija padomju un krievu aktrise. Viena no izcilākajām teātra un kino aktrisēm.
PSRS Tautas skatuves māksliniece.

Filmējusies tādās filmās kā "Salatēvs" (Морозко, 1964), "Sākums" (Начало, 1970), "Tas pats Minhauzens" (Тот самый Мюнхгаузен, 1979), "Vassa" (Васса, 1983), "Karalauka romāns" (Военно-полевой роман, 1984), "Kurjers" (Курьер, 1986), "Ādama riba" (Ребро Адама, 1990), "Širļi mirļi" (Ширли-мырли 1995) un seriālā "Idiots" (Идіотъ, 2003)

Par lomu filmā "Karalauka romāns" viņa 1984. gada Berlīnes kinofestivālā saņēma Sudraba lāci kā labākā aktrise.

****

Innu Čurikovu pieminot:

Seksa simbols Rozīte „Trīsdesmit trīs” ir satīriska komēdija. Iesākumā asistenti uz visām pārējām lomām centās piemeklēt komiķus, taču es palūdzu aizmirst, ka uzņemsim komēdiju, – „mums ir vajadzīgi nevis komiski personāži, bet normāli cilvēki”.

Uz pastulbā ūdenslīdēja lomu uzaicināju Viktoru Avdjuško (līdz šim viņš bija spēlējis tikai pozitīvus sociālos varoņus), uz priekšnieces karjeristes lomu – Nonnu Mordjukovu (līdz šim lirisko varoni), uz nojukušās psihiatres lomu – Irinu Skobcevu (skaistuli Nr. 1), uz Travkina sievas lomu – Ļubu Sokolovu… Un tā tālāk.

Esmu pārliecināts, ka talantīgs aktieris var nospēlēt visu. Uz pavedinošās Rozītes lomu es uzaicināju Innu Čurikovu.

Inna jau bija nofilmējusies mazā epizodē filmā „Es soļoju pa Maskavu”, un es uzreiz sapratu, ka šī meitene būs aktrise ar lielu nākotni.

Čurikova ienāca pie manis kabinetā, kad tur sēdēja arī abi mani līdzautori Ježovs un Koņeckis.

– Vai scenāriju izlasīji?
– es pajautāju.
– Jā!
– Vai piekrīti filmēties?
– Oi, nu protams!
– Ej tagad uz grupu! Kad vēlāk atbrīvošos, parunāsim.

Čurikova izgāja.

– Ko tad viņa spēlēs?
– pajautāja Koņeckis.
– Rozīti.
– Traks esi? Rozīte – tā ir Bridžita Bardo, Merilina Monro!

Izgāju no kabineta un devos uz grupas istabu, kur mani gaidīja Inna. Palūdzu viņai pēc kādām divdesmit minūtēm ienākt pie manis kabinetā vēlreiz.
– Taču tā vairs neesi tu. Tu esi seksa simbols, Merilina Monro vai kaut kas tādā garā. Nav tā, ka tev nu ļoti gribētos filmēties, tu mūs mazliet nicini, taču varētu arī nolaisties no savām debesīm… Pēc desmit minūtēm manā kabinetā ienāca sieviete – vamps. (Inna bija izmainījusi matu sakārtojumu, spilgti uzkrāsojusi lūpas un uz pleciem apmetusi zīda lakatiņu.) Uzmetusi līdzautoriem augstprātīgu skatienu, nevērīgi uzmeta man uz galda scenāriju un zemā, valdzinošā balsī pateica:

– Izlasīju. Padomāšu.
Uzmeta līdzautoriem iznīcinošu skatienu un seksuālā gaitā izgāja pa durvīm.

– Un kā šī? – es pajautāju.
– Šī jau tā kā varētu būt, – sacīja Ježovs.
– Drusku līdzīga tai iepriekšējai, – sacīja Koņeckis, – bet ir jūtama atšķirība!

Georgijs Danelija "Pasažieris bez biļetes"  

Sagatavoja Gundars Āboliņš