Pastāsti par vietu
lv

Irma Graudiņa Klinklāva

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
24.10.1911
Miršanas datums:
23.08.1998
Papildu vārdi:
Graudiņš Klinklāvs
Kategorijas:
Aktieris, Režisors
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Irmas Graudiņas-Klinklāvas vārds ir neizdzēšams latviešu teātra vēsturē. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā jau jaunības gados viņa sasniedza teātra mākslas kalngalus Nacionālajā teātrī. Bēgļu gaitās, ar Eslingenas teātri, viņa turpināja pierādīt savu augsto māksliniecisko kvalitāti. Trimdas gados Montreālas teātrī viņa bija arī spējīga režisore. Mūža otrā pusē nonākot Amerikā, kad aktrises gaitas izbeidza, viņa nekad neaizmirsa savu profesiju, to atbalstot ne tikai morāli, bet jo vairāk materiāli, it sevišķi savu iemīļoto Nacionālo teātri Rīgā. Viss viņas garais un bagātais mūžs bija saistīts ar teātri. Tas viss sākās, kad brašais muižas pārvaldnieks Pauls Graudiņš bieži vien apciemoja jauno un skaisto saimniecības vadītāju Annu Bērziņu, lai nogaršotu viņas garšīgo skābputru. Nepagāja ilgs laiks, kad abi jaunie nolēma nodibināt kopēju ģimenes dzīvi Piltenē. 1911. gada 24. oktobrī piedzima pirmā meita - Irma, tad māsiņa Mondra, drīz brālītis Voldemārs. Ģimenē valdīja mīlestība un saticība, auga arī labklājība. Tēva pēkšņā nāve atstāja jauno māti ar trijiem maziem bērniem. Saprotot, ka viena viņa nevar saviem bērniem sagādāt apstākļus, kādos bija iecerējusi tos audzināt, māte nolēma vecāko meitu Irmu nodot audzināt savai daudz labāk situētajai māsai, sev paturot abus jaunākos bērniņus. Irmai tad bija tikai 5 gadi. Mātes māsai jau pašai bija sava ģimene. Irmas māte bija maiga un rūpīga pret saviem bērniem, mātes māsa pilnīgi pretēja, lepna, neiecietīga, strikta. Irmai pietrūka mātes maigā glāsta, mierinājuma sāpju brīžos, noslaukot asaras no vaidziņa. Irma jutās kā Pelnrušķīte. Skolas gaitas viņu noveda Sabilē, Rīgā un Tukuma komercskolā. Jau skolas laikā viņas sirds piederēja teātrim un tas visur arī tika spēlēts. Arī tante domāja, ka audžumeitai vajadzētu "pamēģināt laimi aktieros". 1931. gadā beigusi E. Feldmaņa teātra kursus, Irma Graudiņa tika angažēta Nacionālajā teātrī. Kā jau sākumā, vajadzēja mācīties pieticību un apliecināt sevi mazākās lomās, bieži vien aizstājot kādu saslimušu tēlotāju. Bet grūtā bērnība un jaunība bija devušas nelokāmu raksturu, jau nobriedušu viņas gados. Viņas pašlepnums un neatkarīgais raksturs piešķīra viņas tēlotajām lomām kaut ko jaunu, dažu labu tradicionāli noskaņotu skatītāju pat pārsteidzot, izbrīnot. Nacionālajā teātrī strāvoja jaunas idejas. Lomās Irma ielika savas dzīves pieredzi, vērojumus un pārdzīvojumus, tā veidojot tēlojumu dabisku un saprotamu. Netrūka temperamenta, aizrautības, dedzības. Pat režisori bez lieliem iebildumiem ļāva šai jaunajai aktrisei veidot raksturus pēc viņas izpratnes. Skatītājiem patika aktrises daiļais ziemeļnieciskais izskats. Neatlaidīgā darbā Irma lauza šablona žņaugus. Par katru viņas tēlojumu varēja lasīt recenzentu atzinīgus vērtējumus. Pat teātra kritiķe Paula Jēger-Freimane, kurai reti kāds bija bez iebildumiem pieņemams, par šo jaunās paaudzes aktrisi rakstīja, ka viņa "par savu māksliniecisko nākotni var būt droša". Pēc Elizabetes Valuā lomas kolēgas un skatītāji Irmu Graudiņu "kronēja" ar karalienes vārdu, kas viņai palika uz visu mūžu. Irmas personīgā dzīve bijusi pilna ar traģēdijām, bet arī neaizmirstamiem laimes un prieka brīžiem. Jau agrā jaunībā viņa apprecējās, vairāk gan, lai tiktu projām no pamātes. Lai arī laulība tika apveltīta ar meitiņu, ģimenes dzīve drīz izira. Ar lielu mātes mīlestību, kādu viņa pati zaudēja agrā bērnībā, Irma viena audzināja savu meitiņu Baibu, līdz neārstējama slimība viņai bērnu atņēma. Tikai Irmas stingrais raksturs, rūdīts dzīves sākumā, ļāva viņai pārdzīvot šo neaizmirstamo zaudējumu. Kad 30. gadu beigās Rīgas prominentais arhitekts Aleksandrs Klinklāvs ar savu draugu skatījās izrādi "Skabarga sirdī", kur Irma tēloja "skabargu", viņš savam draugam pateica: "Tā bus mana sieva!" No pirmā dzelteno rožu groza līdz kāzu dienai nebija ilgi jāgaida. Sākās laimīgākie gadi Irmas dzīvē, solot laimīgu un spožu nākotni ne tikai profesijas jomā, bet arī ģimenē, adoptējot Aleksandra divgadīgo dēliņu Pēteri no iepriekšējās laulības. Patiesā mīlestībā viņa nodevās Pētera audzināšani, patiesa savstarpēja mīlestība vienoja abus vecākus. Atstājot visu, ko dzīve Latvijā bija sniegusi un solījusi, arī Klinklāvu ģimene 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās, cerot uz drīzu atgriešanos. Bet liktenim bija labpaticis citādi. Nonākusi Austrijā, kara beigās ģimene nokļuva krievu zonā. Laimīgā kārtā, pateicoties tumsas aizsegam, izdevās pārkļūt pāri robežai, nonākot latviešu bēgļu nometnē Bavārijā. Vēlāk Klinklāvi pārcēlās uz Eslingenu, kur jau mājvietu bija atraduši vairāki Latvijas teātra slavenības - Jānis Lejiņš, Kārlis Veics, Reinis Birzgalis, Alma Mača un citi. Un atkal mēs redzējām savu iemīļoto mākslinieci Irmu Graudiņu viņas apbrīnojamajos skatuves tēlos. Sākās tālāka izceļošana. Aleksandrs Klinklāvs atrada darbu savā profesijā, arhitektu firmā Montrealā, Kanādā. Irmai atkal jāšķiras no teātra, atvadu izrāde bija 1948. g. rudenī. Kanādā ģimene drīz vien iepirka ģimenes māju. Sūrā darbā un neatlaidībā viņi iedzīvojās jaunajos apstākļos, bet Irmas sirdij trūka teātra. Viņas dzīvesbiedrs to labi saprata un nodibināja un vadīja Montreālas latviešu teātri, lai dotu Irmai iespēju būt tai, kas viņa ir - aktrise. Savos tēlojumos viņa atkal veiksmīgi un pārliecinoši parādīja savu savdabīgo interpretāciju. Viņas režijā teātrī atklājās jaunas vērtības. Bet 1954. gada februārī Irma Graudiņa un Aleksandrs Klinklāvs no teātra aizgāja, arvien vairāk bija jādomā par maizes darbu. Tā bija skarba reālitāte, bet Irmas rakstura stiprums palīdzēja arī šoreiz. Viņa nobeidza kosmētiķu un frizieru kursus, bet, iesaistījusies jaunajā profesijā, neaizmirsa to, kas sirdij tuvs - operu, koncertus, ceļošanu, grāmatas. Daļa dzīves piederēja arī dēlam Pēterim, viņu audzinot ar mīlestību, mātes padomu, atbalstu jauneklim skolas gaitās. leguvis pamatizglītību, Pēteris uzsākta studijas Montreālas universitātē, bet drīz izlēma pārcelties uz Ameriku, studēja Čikāgā inženierzinātnes. Ilgas pēc dēla vecākiem lika viņam sekot. 1959.gadā visa ģimene bija atkal kopā, iepērkot ģimenes māju Čikāgas priekšpilsētā Pārkridžā. Abi vecāki atrada darbu katrs savā profesijā. Jaunajā mājā vīra korporācijas locekļi un citi draugi bieži bija laipni lūgti viesi. Tāpat kā Montrealā, arī te Irma iekopa skaistu puķu dārzu. Bet likteņa bargā roka skāra arīi šo idillisko ģimenes dzīvi. 1967. gada jūlijā Klinklāvu dēls Pēteris mira traģiskā nāvē. Šis lielais zaudējums vēl jo vairāk stiprināja abu vecāku tuvību un mīlestību, kaut arī bija zudušas ar dēlu saistītās nākotnes cerības. Pēc septiņpadsmit gadu nostrādāšanas savā profesijā Irma aizgāja pensijā. 1982. gada oktobrī viņa palika viena, dzīvesbiedram aizejot mūžībā. Drīz vien pašai bija jāpārdzīvo vēža operācija. Bet Irmas stingrais raksturs un dziļā savstarpējā mīlestība, kas bija stiprinājusi abus laulātos draugus, neļāva iegrimt izmisumā, bet deva spēku turpināt tālāko dzīvi. Viņa aktīvāk iesaistījās draudzes darbā, viņas ticība Dievam bija nezūdīga. Viņas interešu loks palielinājās - sabiedrība, koncerti, ceļošana, vīra korporācijas Selonijas dzīve, sarakste ar draugiem un seniem paziņām no "spēlmaņu cilts". Vienmēr viņa bija gatava palīdzēt otram grūtībās nonākušam, jo pati savā dzīvē bija daudz cietusi un pārdzīvojusi. Nevienam viņa nevēlēja ļaunu, neteica sliktu, bet iepriecināja ar savu asprātību un lielo humora izjūtu. Ar lielu mīlestību un nelokāmu ticību viņa dzīvoja Latvijai ne tikai tās apspiestības gados, bet vēl jo vairāk jaunatgūtās neatkarības laikā, atbalstot Amerikas latviešu apvienību, Latvijas Brīvības fondu, Nacionālo operu, Nacionālo teātri u. c. Viņa mīlēja savu dzimteni, par visu vairāk Rīgu. Latviju apciemojusi vairākas reizes - komunistu okupācijas laika beigās, kā arī priekšpēdējos mūža gados. Šie apciemojumi stiprināja Irmu viņas ticībā Latvijas nākotnei un zelšanai.

Avots: Laiks, 03.10.1998

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Pēteris Juris KlinklāvsPēteris Juris KlinklāvsDēls17.03.193716.07.1967
        2Aleksandrs KlinklāvsAleksandrs KlinklāvsVīrs07.02.189906.10.1982Otrais vīrs
        3Pēteris KlinklāvsPēteris KlinklāvsSievas/vīra tēvs25.04.186802.05.1937
        4
        Jūlija KlinklāvaSievas/vīra māte15.08.187425.10.1950
        5Ārija GraudiņaĀrija GraudiņaRadinieks14.12.1984
        6Zaiga Lepne KalniņaZaiga Lepne KalniņaDraugs10.02.190220.05.1987

        Nav norādīti notikumi

        Birkas