Ivars Ivasks

Ivars strādāja universitātē kā pasniedzējs un pildīja galvenā redaktora pienākumus literatūras žurnālā “World Literature Today”.

Pēc tam, kad Ivars Ivasks pensionējās, 1991. gadā, ģimene no ASV pārcēlās uz Īriju, bet desmit gadus pēc vīra nāves atraitne Astrīde Ivaska atgriezās Latvijā.

****

Ivars Vidriks Ivasks (1927. gada 17. decembris — 1992. gada 23. septembris) bija latviešu izcelsmes igauņu dzejnieks, literatūras kritiķis un vēsturnieks.

Dzīvesgājums

Dzimis Rīgā igauņa Vidrika Ivaska un latvietes Ilzes Gūteres ģimenē, kurā sarunvaloda bijusi vācu valoda. Mācījies vācu, igauņu un vēlāk latviešu skolā Rīgā.[2] Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā no Igaunijas devies bēgļu gaitās uz Vāciju. Tur no 1946. līdz 1949. gadam studējis mākslas vēsturi un salīdzināmo literatūru Marburgas Universitātē. 1949. gadā apprecējies ar latviešu dzejnieci Astrīdi Ivasku.

Izceļoja uz ASV, kur turpinājis studijas Minesotas Universitātē, 1950. gadā ieguvis maģistra, savukārt 1953. gadā — doktora grādu. Strādājis par vācu valodas pasniedzēju koledžās un augstskolās. No 1967. gada profesors Oklahomas Universitātē. Darbojies starptautiskajā literatūras žurnālā Books Abroad (no 1977. gada World Literature Today). Piedalījās 1969. gadā nodibinātās Nusteda starptautiskās balvas literatūrā izveidē. No 1990. gada dzīvojis Īrijā.

Pirmie dzejoļi vācu valodā (krājumi Aus ersten Gedichten, 1945; Gespiegelte Erde, 1967), vēlāk pievērsies dzejošanai igauņu valodā (publicēti vairāki krājumi, tajā skaitā Tāhtede tadhendus ("Zvaigžņu zintis", 1964), Paev astub kukkesammul ("Diena attek gaiļa soļiem", 1966), Ajaloo aiad ("Vēstures dārzi", 1970), Oktoober Oklahomas ("Oktobris Oklahomā", 1973), Verikivi ("Asinsakmens", 1976)). Dzejā bieži dabas tēlojumi, ceļojumos gūti iespaidi. Vairāku literatūras balvu laureāts. Literatūras kritikā apcerējis igauņu trimdas, kā arī Eiropas literatūru, daudzu recenziju autors.

Viņa pelni tiks aizvesti uz Igauniju, apglabāšanai dzimtas kapos.