Jānis Dāvuss

Jānis Dāvuss dzimis Dobeles apr. Vircavas pagastā laukstrādnieku ģimenē Jānis Dāvuss bija Rīgas pilsētas policijas Izmeklēšanas nodaļas uzraugs Jānis Dāvuss bija viens no aktīvākajiem policijas ierēdņiem, kas aktīvi apkaroja un izmeklēja 1905. gada revolūcijas aktīvistu lietas

***

Kāda varmākas gals.

Mēs varam atzīmēt vēl vienu nāvi, kura atkal izsauc liktenīgas pārdomas. Miris ir cilvēks, kura
piemirja tik baiga, asiņaina migla: 5. zeptembrī š. g. Dr. Berkholca darba istabā beidzis savu briesmīgo dzīvi J. Dāvus.

Kas bij Dāvus, par to nenākas runāt.

Par daudz šausmu saistīts ar šo vārdu, lai viņu aizmirstu . . .

Šodien, kad briesmonis noslēdzis rēķinus ar dzīvi, gribās vilkt dažas paralēles. Mēs negribam būt liekuli un nedomājam slēpt, ka nāve bij vienīgais, ko Dāvusam varēja vēlēt. Tagad viņa vairs nav un tas ir labi. Ikviens Latvijas strādnieks un ari ikviens Latvijas dzelzsceļnieks, lasīdams zīņu par šī asiņainā cilvēka nāvi, jutīsies saņēmis zināmu gandarījumu.

Kad septiņus gadus atpakaļ proklamēja neatkarīgo Latvijas valsti, tad šis fakts bij vienas tās
idejas realizējums, par kuru cīnījās Un krita 1905. gadā. Tos, kuri toreiz cīnījās par šo ideju, Dāvus
mocija savos pagrabos. Kaut gan proklamētā valsts bij pilsoniska valsts un stāvēja tālu no tās Latvijas valsts, kādu sev tēloja tie, kuri par viņu cīnijās, tad tomēr Latvijas strādniecība juta, ka viņas rokas ir daudz maz atraisītas un ka viņas balss varēs skanēt spēcīgāki. Tas, kas bij pārciests «Rīgas muzeja» moku kambaros, bij aiz muguras. Gregusa uņ Dāvusa vārdi bij vairs tikai vārdi
un baigā atmina, kura saistījās ar šiem vārdiem, palika tikai atmiņā. Domājot par to, ko toreiz cīnī-
tāji iz Latvijas strādniecības vidus . pārcieta Dāvusa moku kambaros, Latvijas strādnieks juta sava
sirdī zināmu vieglumu, zinādams, ka tie laiki ir garām. Viņš zināja ari to, ka viens no nezvēriem
cilvēka veidā — Gregus, Padomju valdības laika bij saņēmis pelnīto tiesu . . .

Bet tad melns mākonis aizklāja gaišo domu apvārkšņus un nejauks tēls izslīdēja domu aplokā. Tā bij Dāvusa asiņainā ena, kura vēl klīda pa Latviju. Briesmonis vēl dzīvoja, dzīvoja tepat savu upuru acu priekšā, dzīvoja valstī, par cīņu dēl kuras viņš kādreiz dzina nodedzinātas adatas aiz nagiem tiem, kuri par šo valsti cīnījās. Tā bij likteņa ironija. Un Latvijas strādniecības apziņu, kā lietuvēns, nospieda doma, ka vinu vidū
brīvs un sveiks kustas un dzīvo slepkava Dāvus. Un ātri apzinīgais strādnieks saprata, ka vēl viss
nav izcīnīts . . .

Viņš redzēja, ka Latvijā nav varas, kura gribētu likt Dāvusam pazust no skatuves, viņi redzēja, ka Latvijā nav varas, kura spētu dot gandarījumu Latvijas strādniecībai par tām asinīm, kuras viņa lēja šīs pašas Latvijas dēļ. Dāvus dzīvoja netraucēts un brīvs ... Un tad . . .

Šo rindinu rakstītājam nāk atmiņā kāds raksts vienā no Latvijas laikrakstiem 1919. vai 1920. gadā. Šai īsā rakstiņā bij runa par kaut ko tādu, ko veselais prāts atteicās saprast. Tur bij pievests, ja nemaldos, kāds dokuments, kurā demokrātiskās Latvijas valdība lūdz komandēt iekšlietu ministrijas rīcība pilsoni Jāni Dāvusu . . .

Neatceros vairs tālāk raksta saturu. Atceros vēl tikai to, ka turpat bij teikts, ka tiek runāts par to, ka Dāvus redzēts virsnieka formā.

Kas tas bij? Sapnis? Spoki?

Un kad Latvijas strādnieks redzēja, ka demokrātiskās Latvijas politiskā apsardzē piekauj revolucionārus, tad viņš saprata, ka Dāvus ari uz priekšu brīvs un netraucēts dzīvos valstī un neviens vinam neprasīs gandarījumu par izlieto asins

Un mums drīz vien nācās pārliecināties par šī sakāmā vārda bēdīgo patiesību. Latvijā sākās vesela rinda prāvu, kura iztiesāja Padomju valdības laika revolucionāro tribunālu dalībnieku lietas. Šos darbiniekus, kuri bij parakstījuši vai izpildījuši nāves spriedumus pie Padomju valdības pretinieku notiesāšanas, Latvijas tiesas tiesāja kā slepkavas 

Bij ļaudis, kuri teica, ka par slepkavību šos cilvēkus nevar tiesāt, jo viņi izpildījuši tikai toreizējās val
dības likumus. Bet šīs balsis netika uzklausītas.

Padomju valdības tiesas dalībniekus tiesāja un notiesāja kā slepkavas.
Bet cara valdības slepkavu Dāvusu netiesāja neviens! Nebij, laikam,likumu, uz kuru pamata Dāvusu varētu tiesāt kā slepkavu, kaut gan katrs bērns zināja, ka Dāvus ir lielākais slipkava Latvijā ...

Viņu neaiztika. Neaiztika, bet visi zināja, ka taisni to pašu, par ko tiesā Padomju valdības tribunālu locekļus, tikai daudz plašākos apmēros, daudz atklātāki un daudz mežonīgāki bij tepat, visu acu
priekšā, darījis ari Jānis Dāvus. Kādēļ neaiztika viņu? Kādēļ viņu nesauca pie atbildības un netiesāja par slepkavībām? 

Dāvus ir beigts. Lai aizmirsts top vina vārds. Bet aizmirst nedrīkst un nevar to, ka valsts, kuru izkaroja savām asinīm Latvijas strādnieki, nevarēja un negribēja tiesāt lielāko strādnieku slepkavu...

Latvijas Dzelzceļnieku Vēstnesis, Nr.18 (01.10.1925)