Pastāsti par vietu
lv

Jānis Kauliņš

Jānis Kauliņš dzimis 1863. gada 26. novembrī Sausnējas pagasta Kalna Stauģēnos, tagadējā Madonas rajonā. Viņa vecāki bija zemnieki Jānis un Maija (dz. Priedīte), nelielu rentes māju saimnieki. Visa ģimene – vecāki,divi brāļi un divas māsas – jau Kauliņa jaunības gados nomira no tuberkulozes. Pēc daudziem gadiem viņš sacīs: „To var tikai pieminēt, bet par to grūti runāt.”

Pirmās zināšanas J. Kauliņš apguva mājmācībā, bet ap 1877. gadu iestājās Vietalvas draudzes skolā. Tās vadītājs bija Juris Kalniņš (1847–1919) – publicists, tautas atmodas kustības darbinieks, mācību grāmatu un biogrāfisku sacerējumu autors. Kalniņa darbības laikā Vietalvā skolēnu skaits pieauga no astoņiem līdz simtam, bet, kad viņu no skolotāja amata politisku iemeslu dēļ 1881. gadā atbrīvoja, „draudzes skola pilnīgi panīkusi”. Taču Kauliņa atmiņās J. Kalniņš kā laba pedagoga paraugs nav saglabājies: lielāko skolotāja laika daļu aizņēmušas sabiedriskās aktivitātes, bet savus skolēnus viņš nosēdinājis pie galda ar grāmatu rokās un visbiežāk atstājis savā vaļā.

Pēc mācībām draudzes skolā J. Kauliņš iestājās Cimzes skolotāju seminārā. Šajā laikā Jāņa Cimzes (1914–1881) veselība jau bija pasliktinājusies, viņu nogurdināja nemitīgās cīņas un intrigas ap semināra darbību. Nav zināms, vai jaunajam semināristam Kauliņam un skolotājam Cimzem viņa pēdējā mūža gadā izveidojās kāda personiskāka saskarsme. Savās atmiņās Kauliņš to nepiemin. Taču nenoliedzama ir viņa godpilnā attieksme pret Cimzi kā latviskas skolas pamatlicēju, kura izteikta gan rakstos, gan LU docētajā studiju kursā „Latviešu izglītības un skolu vēsture”. Pēc Cimzes nāves 1881. gadā seminārā izcēlās nemieri – audzēkņi protestēja pret skolotāju Heinrihu Varštatu, kura augstprātība tika uzskatīta par Cimzes nāves iemeslu. Nemiernieku vidū bija arī Kauliņš un vēlākais pedagogs dzejnieks Augusts Kažoks (1863–1893). Abu draudzība turpinājās līdz pat Kažoka pāragrajai nāvei. Par piedalīšanos nemieros Kauliņš sodīts netika, viņam, šķiet, pat izveidojās labas attiecības ar Vidzemes skolu padomnieku Johanu Heinrihu Guleki (Guleke, 1821–1889), kas pēc izmeklēšanas no semināra izslēdza aktīvākos nemierniekus un pats uzņēmās tā vadību.

1888. gada janvārī 25 gadu vecumā J. Kauliņš iestājās Tērbatas universitātes Filoloģijas fakultātē. Sākās dzīves posms, kas Kauliņa vārdu sasaistīja ar tajā laikā revolucionāri noskaņotajiem latviešu jaunekļiem: dzejnieku un domātāju Eduardu Veidenbaumu (1867–1892), mediķi un pirmo Latvijas izglītības ministru LU goda doktoru Kārli Kasparsonu (1865–1962), ievērojamo pedagogu, izglītības ministru, LU profesoru un goda doktoru Aleksandru Daugi (1868–1937) u. c.  1888. gada 10. novembrī Tērbatas universitātes rektors parakstīja Literāri zinātniskās biedrības statūtus, kurus bija iesnieguši tieslietu students E. Veidenbaums, topošie mediķi A. Skuja, J. Lasmanis, A. Krumbergs, R. Liepiņš, teoloģijas students J. Ērmanis, kā arī filoloģijas studenti K. Kasparsons un J. Kauliņš.11 Dažkārt šī biedrība tiek saukta arī par „Pīpkaloniju”.

Spilgtākās personības biedrības darbības sākumposmā bija E. Veidenbaums un viņa draugs A. Dauge. Ar viņiem Kauliņam, šķiet, tuva draudzība neizveidojās. A. Dauge savās 1914. gadā publicētajās atmiņās Kauliņu piemin vienīgi kā „krietnu speciālistu”, bet tikai tad, kad Kauliņš jau kļuvis tuvs darba kolēģis Latvijas Universitātē, velta viņam daudzus atzinīgus vārdus arī par Tērbatas periodu. Tam iemesls varēja būt gan Kauliņa atturīgais un noslēgtais raksturs, gan arī mērenā dzīves pozīcija, kura nelikās aizraujoša abiem draugiem, kas savus spriedumus aizstāvēja „līdz galam stingri, droši, dedzīgi”. 1895. gadā J. Kauliņš izturēja saīsinātu speciālu pārbaudījumu pie Pleskavas guberņas ģimnāzijas pedagoģiskās padomes un ieguva ģimnāzijas un proģimnāzijas skolotāja nosaukumu ar tiesībām pasniegt vācu valodu. To viņš Pleskavas kadetu korpusā, kā arī ģimnāzijā un reālskolā veica 21 gadu.

1917. gadā Pleskavas kadetu korpuss evakuējās uz Kazaņu, bet pēc boļševiku nākšanas pie varas tas tika likvidēts. Kauliņš to komentējis šādi: „Kara laikā Pleskavas kadetu korpuss meklēja glābiņu Kazaņā. Bet, no vilka bēgdams, iekrita sarkanarmiešu lāča ķepās, kas tam izspieda dzīvību.”

Boļševiku revolūcijas laikā Kauliņš pazaudēja visu savu mantību – rokrakstus, grāmatas un naudas iekrājumus. Lai varētu izdzīvot, viņš pieņēma Kazaņas guberņas muzeja Zinātniski pedagoģiskās nodaļas pārziņa palīga un muzeja bibliotekāra vietu.

1920. gadā Jānis Kauliņš devās uz Latviju. Dzīvokli viņš atrada Rīgā, Tērbatas ielā 4, studiju gadu drauga Kārļa Kasparsona un viņa sievas namīpašumā. Izglītības ministrs J. Plāķis apstiprināja Kauliņu par Latvijas Augstskolas Valodnieciski–filozofiskās fakultātes37 docentu no 1920. gada 1. jūlija.Lai gan arhīva materiālos un literatūrā atrodami vairāki detalizēti Kauliņa biogrāfijas apraksti, tajos trūkst ziņu par uzaicinājumu strādāt Latvijas Universitātē un ceļu uz dzimteni, kas šajos gados nebūt nebija vienkāršs. Darba gados LU J. Kauliņš docējis vairākus studiju kursus: pedagoģijas vēsturi, latviešu izglītības un skolu vēsturi, latviešu valodas metodiku, svešvalodu metodiku, kā arī vadījis seminārus šajos priekšmetos.

1930. gada 13. septembrī viņu vienbalsīgi ievēlēja par goda doktoru baltu filoloģijā,

1931. gada 3. oktobrī – tāpat par profesoru pedagoģijā. 1934. gada 10. martā,

atkal vienbalsīgi, Kauliņš tika ievēlēts par ārštata profesoru. Jāatzīmē, ka par citu mācībspēku paaugstināšanu amatā nebūt tāda vienprātība Filoloģijas un filozofijas fakultātē nevaldīja.

1938. gada 3. septembrī Filoloģijas un filozofijas fakultātes sēdē tika paziņots, ka prof. Kauliņš atdāvina fakultātei savus mūža ietaupījumus – 40 000 Ls. To procentus bija paredzēts izlietot divām ikgadējām fakultātes mācībspēku zinātniskajām stipendijām. Pateicību par šo dāvinājumu izteica prof. Jurevičs: „Kamēr daudziem nepietiek algas pašu vajadzībām, viņš, atraudams sev visu nepieciešamo, sakrāj prāvu kapitālu [..]. Šī dāvana jo aizkustinoša tāpēc, ka pats dāvinātājs to nav ieguvis laimes ceļā, bet sūri un grūti strādādams un sevi ierobežodams.” Lai sakrātu tik ievērojamu summu, J. Kauliņam patiešām bija jādzīvo ļoti taupīgi, īpaši pēdējos mūža gados, kad pēc aiziešanas pensijā, ienākumi jūtami saruka: no vairāk par 500 Ls uz apmēram 100 Ls mēnesī.

1940. gada 13. augustā, tātad pēc tam, kad Latviju jau bija okupējusi Padomju Savienība, prof. P. Jurevičs rakstīja vēstuli Padomju Latvijas Universitātes rektoram: tā kā prof. J. Kauliņš ir 76 gadus vecs un nopietni slims, viņa stāvoklis prasa speciālu kopšanu, kuru tas ierobežoto līdzekļu dēļ nespēj sev sagādāt, tāpēc lūdzu piešķirt viņam ārstēšanai vienreizēju pabalstu 1000 Ls, ņemot no rentēm, kas uzkrājušās no viņa paša ziedotā kapitāla. Universitātes rektors šo lūgumu atbalstīja. Šīs naudas tālākais ceļš ir patiesi aizkustinošs: smagi slimo Kauliņu ārstēja viņa studiju gadu līdzgaitnieks Jēkabs Alksnis, kas savā atmiņu grāmatā stāsta: „Redzēdams, ka nāve neizbēgama un es esmu no boļševikiem pensionēts bez pensijas, un ka visi īpašumi man atņemti, viņš mani lūdza saņemt no viņa 500 latus kā honorāru.” Tātad puse no lūgtā pabalsta bija paredzēta, lai palīdzētu draugam…

Jānis Kauliņs nomira 76 gadu vecumā 1940. gada 23. oktobrī. Avīzē „Padomju Latvija”, kas 1940. gadā bija pārņēmusi „Jaunāko Ziņu” īpašumus un funkcijas, par J. Kauliņa nāvi vēsta trīs sēru sludinājumi, kurus parakstījusi Latvijas Universitāte, Vēstures un filoloģijas fakultāte un „cienījamā audzinātāja un sirsnīgā drauga” draugi.

Avots : Fragmenti no Ivetas Ķesteres pētījuma "LU profesors Jānis Kauliņš (1863–1940) un viņa laikabiedri".

Nosaukums No Līdz Bildes Valodas
Universitas Tartuensis, Tartu UniversitāteUniversitas Tartuensis, Tartu Universitāte00.00.1632lv

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Augusts KažoksAugusts KažoksDraugs02.02.186302.12.1893

        Nav norādīti notikumi

        Birkas