Jānis Polis

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors ,Dr.chem Jānis Polis (2000.g.)

 Viņš bija (bet joprojām gribas teikt – ir) augstas un daudzpusīgas garīgas kultūras cilvēks. Un nenovērtējamu garīgu bagātību ar neskaitāmiem stāstiem ir atstājis tagad Rēznas ielas dzīvoklī. Par katru grāmatu kas stāv plauktos Jāņa istabā, viņš varētu stāstīt garu stāstu, gan kā un kāpēc tā tur nonākusi, gan kas tur par vērtībām iekšā atrodas.

Par interesi zāļu radīšanā, kas pilnībā piepildījusies, Jānis Polis stāsta pats:

“Kopš bērnības mani interesēja cilvēku ārstēšana, bet literatūras iespaidā pārāk idealizēju ārsta profesiju – likās, nekad nespēšu būt ideāls ārsts. Svitenes vidusskolas ķīmijas skolotājs A.Veinbergs prata radīt interesi par ķīmijas eksperimentiem, un pēc vidusskolas es sāku studēt ķīmiju, lai varētu radīt zāles. Man ļoti laimējās – man skolotājs Ķīmijas fakultātē bija G.Vanags – pie viņa es iemācījos sintezēt. 1964.gada rudenī (pēc akadēmiķa S.Hillera ieteikuma) sāku nodarboties ar adamantāna ķīmiju, toreiz Padomju Savienībā tā bija pilnīgi jauna nozare; un man patiešām izdevās radīt vairākus jaunus ārstnieciskus preparātus.”

Jāņa Poļa intereses bija ne tikai ķīmija un izgudrošana, kuras bija aktīvā darba mūža pamats, bet arī visa pārējā dzīve, kas mutuļoja ap Jāni. Viņa paziņu un draugu loks bija plašs – zinātnieki, rakstnieki, mākslinieki, ārsti, žurnālisti… Neviens nevarēja palikt vienaldzīgs saskarsmē ar viņu. Viņam bija, un ceru, ka tādi arī paliks, daudz draugu un apbrīnotāju. Bet tikpat daudz bija arī nesapratēju un naidnieku. Viņš nebija pelēcīgs, bet spilgts, vienmēr starojošs, aizraujošs un iedvesmojošs. Bieži vien viņa saskarsmes metodes bija nediplomātiskas un aizskarošas, bet tikpat bieži arī rezultatīvas. Viņš mīlēja cilvēkus un uzticējās tiem, bet to pašu sagaidīja arī pretī. Tāpēc vislielākais rūgtums viņa sirdī bija palicis par draugiem, kas savulaik pievīluši.

Un kā liela daļa zinātnieku, kas būdami dabas pētnieki, aizraujas ar neizskaidrojamām lietām, arī Jānis zintniecībai un citām neparastām lietām pēdējā laikā veltīja daudz vietas savās domās un apziņā. Viņa pieeja jauniem virzieniem visas dzīves garumā bieži vien bija pārāk ekspansīva, emocionāla un reizēm pat iracionāla, bet nekad nebija neizteiksmīga un garlaicīga. Ja viņš kaut ko negribēja darīt, tad to arī nedarīja, bet ja ķērās klāt, tad tikai ar pilnu atdevi. Tāpēc tagad dziļi nolieksim galvu viņa neatlaidības ģēnija priekšā. Un plašākā Latvijas sabiedrībā vēl ilgi atcerēsimies JĀNI POLI kā remantadīna ieviesēju un tā sintēzes metožu izstrādātāju vienā sestdaļā zemeslodes.

Jānis bija inovatīvs visās dzīves jomās, ko katrs varētu papildināt ar neskaitāmu daudzumu neparastu piemēru. Jau pensionārs būdams, viņš iegādājās skrejriteni un vairākus gadus brauca pa Rīgu, bieži iegriežoties Organiskās sintēzes institūtā, kurā kopā bija pavadījis 36 sava darba mūža gadus. Un viņa sejā jūs tad varējāt redzēt visas emocijas no šīs jaunās un aizraujošās nodarbes. Un cik bieži intervijās ar žurnālistiem viņš ņēma sarunas grožus savās rokās, kad reizēm slavenam televīzijas žurnālistam bija “grūti tikt pie vārda”.

Bet tikai tie izredzētie, ar kuriem Jānis bija patiesi atklāts, var atcerēties viņa brīnišķos un neparastos stāstus, kurus varētu piedēvēt Minhauzena kategorijai, gan par Armēniju un Šekspīra lugu festivālu, gan par remantadīnu un Brežņevu, gan par Ķīmijas fakultāti Kanālmalā, gan bērnības zemi Elejas pusē, gan par klātbūtni Atmodas laika notikumos, gan par daudz ko citu. Bet ar Jāni tie visi varēja notikt pilnībā, jo cilvēki uzticējās viņa skaidrajai sirdij un bija pretī tikpat atvērti. Jau esot slimnīcā pēdējā pusgada laikā un būdams smagi slims, viņš gan uzmundrināja un stiprināja cilvēkus, kas bija vēl grūtākās situācijās par Jāni pašu. Šos gadījumus viņš parasti atstāstīja ar emocijās lūstošu sirdi. Jāņa spējas atrast kontaktu ar katru cilvēku, vai tas bija zemnieks vai prezidents, ar kuru viņš gribēja runāt, bija pārsteidzošas.

Lai katrs no mums varētu mantot kādu gaišumu, labestību, atklātību un enerģiju, kas strāvoja visu laiku no enerģiskās Jāņa Poļa sirds.

LZA korespondētājloceklis Dr.ķīm. Pēteris Trapencieris

Dzidra Šulce raksta: "

Varētu likties , ka Jāņa Poļa dzīve ir veiksmes stāsts, bet gluži tā nebija "Pārāk impulsīvais neaprēķināmais raksturs sagādāja visvairāk nepatikšanu pašam un veicināja aiziešanu no "dzimtā" (Organiskās sintēzes) institūta, Negaidīti ar čaterreisu Rīga - Katmandu Jānis Polis aizlidoja uz Nepālu - Himalajiem, par to neinformējis institūta direkciju. Pats J. Polis to komentē īsi "Kā mani 59 gadu vecumā uztaisīja par bezdarbnieku, tā pie zinātnes neesmu atgriezies ". Jānis Polis , kurš ar saviem izgudrojumiem citā iekārtā būtu varējis kļūt par miljonāru, nebija neko iekrājis. Arī pensija bija maza. 2000. gadā Jānis Polis zaudēja savu dzīves vietu (īpašnieki uzteica vietu atgūtajā namā ) nonāca Rīgas Domes sociālajā mājā Rīgā Rāznas ielā 10/2 ar nosaukumu "Mūsmājas" . Šeit Polis kļūst par šīs mītnes dvēseli .Viņa moto bija "Dzīvei tikai tad ir jēga, ja esi vajadzīgs citiem."  Lai uzmundrinātu savus likteņa biedrus , rīkoja dažādus pasākumus - izstādes, lekcijas , lasījumus, tikšanās ar literātiem, aktieriem, mūziķiem. . Bet arī šeit Jānis Polis piedzīvoja jaunu likteņa triecienu, saslima ar neārstējamu, mīklainu asins slimību [hroniska limfovenozā nepietiekamība]. vairākkārt ārstējās Biķernieku slimnīcā. Smagi..., bet Jānis Polis nepadevās - turpināja savu garīgo dzīvi , jo "ja ar mani katru dienu nenotiks kaut kas labs , es pats to noorganizēšu". Viņa optimisms nebija zudis. 2010. gada ar diagnozi smaga organisma novājēšana, abpusēja plaušu pneimonija, sepse.atkal nonāk Biķernieku slimnīcā 2011. gada 12,aprīlī reanimācijas nodaļā Biķerniekos Jānis Polis aizvēra acis uz mūžu. Jānis Stradiņš - Jāņa Poļa visuzticamākais draugs atzina"Viņš ir centies palīdzēt citiem pat tad , kad palīdzība bija vajadzīga viņam pašam ". Dzejnieka O. Haijama atziņa' "Nesūdzies, ja pasaulē maz tev draugu, Necenties mīlu izjust bezgala. Pirms rokā ņem cilvēka roku, pajautā sev, vai kādā dienā tā nesitīs tev." Latvijā nav Jāņa Poļa kapa vietas, nemeklēsim to Sesavas baznīcas kapos, nemeklēsim Rīgas kapsētās, bet ja laimēsies pabūt Indijā pie Gangas upes uz mirkli atcerēsimies kāda loma bija Jānim Polim - mūsu sesavniekam - visas cilvēces veselības un dzīvības saglabāšanā. Lai Gangas ūdeņi liegi aijā Jāņa Poļa dvēseli .

Jāni Poli kremēja un svinīgā rituālā izkaisīja Gangas ūdeņos.