Jans Palahs

"Vēsturē vienmēr ir brīdis, kad nepieciešams kaut ko darīt. Tagad ir pienācis laiks. Pēc pusgada vai gada būs jau par vēlu,»

Jans Palahs

***

J.Palahs dzimis 1948.gadā nelielā Čehijas pilsētiņā Všetatē. Jau bērnībā J.Palahu aizrāvusi Bohēmijas novada vēsture un nacionālie varoņi. Viņa tuvākie bērnības draugi bijis vecākais brālis Jirži un kaimiņos dzīvojusī Helēna, ar kuru viņš bijis cieši saistīts arī studiju gados.

Sestajā klasē J.Palaham vēsturi sāka mācīt M.Slahs. Ņemot vērā J.Palaha lielo interesi par vēsturi, M.Slahs devis zēnam lasīt arī dažādas tolaik aizliegtas grāmatas. Sekojot skolotāju ieteikumiem, pēc pamatskolas beigšanas

J.Palahs turpināja mācības Melnīkas ģimnāzijā. Apciemojot Všetati, J.Palahs iegriezās arī pie sava vēstures skolotāja.

1966.gadā J.Palahs sāka studijas Prāgas Ekonomikas universitātē. Prāgā viņš satikās arī ar savu bērnības dienu draudzeni Helēnu, kura bija uzņemta Čārlza universitātes Filozofijas fakultātē.

1967.gada pavasarī, kad valstī sāka izplatīties neapmierinātības vilnis, J.Palahs ar studentu vienību tika nosūtīts darbā uz PSRS. Vēstulē mātei viņš rakstīja, ka pārtika ir šausmīga un darbs tiekot slikti organizēts. J.Palaha sarīkoto protestu rezultātā tika panākta labākas pārtikas izsniegšana.

1968.gada pavasarī J.Palahs iestājās Kārļa universitātes Filozofijas fakultātē. Pirms studiju sākšanās viņš ar studentu vienību atkal tika nosūtīts uz PSRS. J.Palahs atgriezās mājās tikai 17.augustā un neko nezināja par Prāgā notikušo.

Rudenī universitātes studenti sāka streiku, protestējot pret cenzūru, radiostacijas Vlatava nonākšanu Maskavas ietekmē, propagandistiskās avīzes Zpravy iznākšanu un Prāgas pavasara atbalstītāju izslēgšanu no politiskās dzīves. Taču streiki un protesti izrādījās veltīgi. Ziemassvētkus J.Palahs pavadīja mājās pie mātes. Šai laikā viņš arī apmeklēja savu vēstures skolotāju.

Runājot par Romas impērijas rašanos un pagrimumu, viņiem abiem esot radies jautājums par to, vai pienāks arī PSRS gals. «Iespējams, un jūs noteikti piedzīvosiet šo brīdi,» teicis J.Palahs, ieskatoties tieši acīs savam skolotājam.

Viņš teicis, ka čehu tauta ir zaudējusi cerības, un uzsvēris nepieciešamību rīkoties.

«Kādam ir jānokļūst līdz nācijas sirdsapziņai, jāatmodina cilvēkus no bezcerības sajūtas, jāaizstāv tauta pret nebeidzamo netaisnību,» teicis J.Palahs.

1969.g. 13.janvārī viņš satikās ar Helēnu un norunāja nākošo tikšanos nedēļas beigās, taču tā nenotika. Šajā pašā dienā privātā sarunā ar vēstures profesoru viņi diskutējuši par to, kas ir revolūcija.

«Es uzskatu revolūciju par pirmo soli uz apspiestu cilvēku sapņu un centienu īstenošanu,» teicis students.

«Pat pāri līķiem?» jautājis profesors un piebildis, ka J.Palahs visu pārāk idealizējot.

1969.g. 16.janvāra rītā J.Palahs sēdēja studentu kopmītnēs un rakstīja vēstuli. Tajā viņš teica, ka pasšadedzināšanās ir protests, kura mērķis ir pamodināt savas valsts iedzīvotājus. Viņš pabeidza vēstuli, atvadījās no saviem istabas biedriem un aizgāja.

Grāmatā Gaisma mijkrēslī iekļautas arī Jaroslava Špireka atmiņas par Svētā Vāclava laukumā 16.janvārī notikušo. J.Špireks esot stāvējis pie Nacionālā muzeja. Pēkšņi viņš dzirdējis saucienus: «Deg!» J.Špireks ieraudzījis, ka Svētā Vāclava statujas virzienā skrien liesmu apņemts cilvēks un nokrīt zemē. Cilvēki visapkārt saukuši pēc palīdzības. J.Špireks novilcis mēteli un uzmetis virsū liesmu pārņemtajam ķermenim.

J.Palaha māte par notikušo uzzinājusi tikai nākamajā dienā. Braukdama uz Prāgu apciemot dēlu, vilcienā pretimsēdošā vīrieša avīzē viņa ieraudzījusi J.Palaha fotogrāfiju. 85% no J.Palaha ķermeņa bija apdeguši.

Par spīti smagajam stāvoklim, J.Palahs bijis pie samaņas. «Jeniček, ar tevi viss būs kārtībā,» teikusi māte. Viņš pa- smaidījis un lēnām teicis: «Mums nepieciešama dzīves telpa.» 19.janvārī Jans Palahs nomira. J.Palahs tika apbedīts Prāgā.

Taču 1973.gadā komunistu valdība deva rīkojumu pārapbedīt J.Palaha mirstīgās atliekas Všetates kapos, jo baidījās, ka viņa kaps Prāgā var kļūt par sava veida svētvietu.

1990.gadā urna atkal tika pārvesta uz Prāgu. J.Palaha pašsadedzināšanās vietā Svētā Vāclava laukumā ir uzstādīts mazs koka krusts un plāksne ar uzrakstu «Komunisma upuru piemiņai».

***

Neilgi pirms nāves sarunās ar ārstiem viņš atzinis, ka nenožēlo savu rīcību, būdams pārliecināts, ka to darījis savas tautas labā.

«Palaha nāvi, kas citos laikos būtu grūti saprotama, visa sabiedrība izprata nekavējoši. Visi zināja, ka brīdī, kad viss pārējais ir cietis sakāvi, izmisušajiem ir jādara kaut kas izmisīgi galējs visu to vārdā, kuri sevī izjuta šādu nepieciešamību,»

rakstījis Čehijas prezidents Vāclavs Havels.

Angļu valodā iznākošā čehu avīze The Prague Post šonedēļ publicēja fragmentus no J.Palaha vēstures skolotāja Miroslava Slaha grāmatas Gaisma mijkrēslī (Svetlo v soumraku), kurā M.Slahs raksta par savu skolnieku.