Jeļena Boruduļina

Krievu "atbrīvotāja" noslepkavota. Tajos laikos neviens par notikumu nerunāja, visi "gali bija ūdenī", okupantiem bija neierobežotas tiesības, darīja ko gribēja. Par notikumu raksta lsm.lv 2026.gadā.

1946. gada 11. oktobra pievakarē Bārbeles pagasta Spriņģu māju iemītnieki gatavojās doties pie miera. Salīdzinoši nelielajā ēkā bija sarūmējušās vairākas ģimenes – sievietes un bērni. Nevienam nevarēja ienākt prātā, ka septiņiem no viņiem šis vakars ir pēdējais šaisaulē un dzīvību atņems šajā pašā mājā iemitinājies no Sarkanās armijas atvaļinājies kareivis Vasilijs Zaicevs ar saviem amata brāļiem. Šis traģiskais stāsts izgaismo joprojām maz pētītu laiku Latvijas vēsturē – padomju okupācijas karaspēkā karojošo noziegumus pret Latvijas civiliedzīvotājiem.  "Atbrīvotājs" Zaicevs 

Visai drīz pēc kara Bārbeles pagastā uzradās Vasilijs Zaicevs, kurš bija demobilizējies no Padomju armijas. Vietējie iedzīvotāji viņu atceras kā bravūrīgu un skaļu, arī agresīvu. 

Manāmi iereibis un apkāries ar dažādiem ordeņiem viņš bieži klejoja pa pagasta centru, dažādus piedzīvojumus meklēdams. 

Ziņas par Zaicevu atrodamas 13 gadus senā žurnāla "Ievas Stāsti" publikācijā, kur intervēta viena no Spriņģu māju slaktiņā izdzīvojušajiem – Rita Beķere, dzimusi Meldere. "Krievijā par vairākām slepkavībām viņam bija piespriests nāvessods. Kara laikā recidīvistu ieskaitīja soda bataljonā, lai, cīnoties par dzimteni, izpērk grēkus. Zaicevs no kara atgriezās sveiks un vesels, apkāries ar ordeņiem, ko bija noņēmis no krūtīm bojā gājušajiem karavīriem. Zaicevs nekur nestrādāja. Viņš nedēļu, divas nebija mājās un tad kādā dienā atgriezās ar visādiem labumiem – bulkām, speķi, zelta pulksteņiem un citām vērtīgām mantām, ko, esmu pārliecināta, bija nozadzis. Kad ēdamā aptrūkās, nāca pie mums prasīt maizi. Viņš stipri dzēra, bieži vien pie skroderienes gāja pēc vīna. Sadzēries kliedza: "Es jūs visus nositīšu!" Mamma par draudiem ziņoja izpildkomitejā, taču neviens nereaģēja," stāstīja Beķere. 

Cilvēku atmiņas kā vēstures avots ir jāvērtē piesardzīgi un arī kritiski. Arī minētajā rakstā stāstītājas atmiņās ir vairākas neprecizitātes, tomēr pats galvenais fakts ir neapstrīdams un to apstiprina arī arhīva dokumenti: Spriņģu mājās tika pastrādāts šaušalīgs noziegums, un tā epicentrā bija jau pieminētais Zaicevs.

Pudeles brāļu izplānots slaktiņš

Izdarītais noziegums bija pietiekoši skaļš arī pēckara laikiem un tika iereģistrēts periodiskā īpaši slepenā Iekšlietu ministrijas ziņojumā tā laika okupācijas varas valdības vadītājam – Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim. 

No dokumenta izriet, ka septiņu slaktiņā nogalināto vidū divi bija bērni – Urzula Boruduļina bija apmēram gadu veca, savukārt skolnieks Arnolds Mednis bija 11 gadus vecs. 

Dzīvība tika atņemta arī 56 gadus vecajai šuvējai Katrīnai Tīdemanei, 21 gadu vecajai Jeļenai Boruduļinai, 46 gadus vecajai Lūcijai Mazjānis, 80 gadus vecajai Dārtai Zommers un 67 gadus vecajai Katrīnai Bandenieks. Abas pēdējās minētās sievietes bija ar invaliditāti. Smagus ievainojumus uzbrucēji nodarīja arī "Ievas Stāstos" intervētajai Ritai, kurai tobrīd bija deviņi gadi, tāpat viņas mammai Katrīnai un apmēram piecus gadus vecajam brālim Jānim. Visus trīs aizveda uz Bauskas slimnīcu. 

Slepenajā ziņojumā arī norādīts, ka "Spriņģu" mājās dzīvojušie Vasilijs Zaicevs ar sievu Anastasiju un trīspadsmitgadīgo dēlu no ļaundariem nebija cietuši. Nopratināšanā viņi stāstījuši, ka "11. oktobrī ap 23.00 pie "Spriņģu" mājām piebrauca kravas automašīna, no kuras izkāpa pieci nepazīstami noziedznieki, kuri izsita mājai logus un ielīda istabās, nogalināja un ievainoja iepriekš uzskaitītos iedzīvotājus, paņēma visas vērtīgās mantas, salika tās automašīnā un nozuda." Zaicevs stāstījis, ka viņa ģimene neesot cietusi, jo paguva noslēpties koridorā. Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka tie bija meli un Zaicevu ar sievu aizturēja. 

Noskaidrojās, ka noziegumu pastrādāja Čuvašijā 1914. gadā dzimušais Dmitrijs Iļjins, kurš agrāk dienējis kopā ar Zaicevu, un vēl četri nezināmi ar viņu kopā atbraukuši vīrieši. 

Noziedznieki tonakt ieradušies pie Zaiceva un viņa dzīvoklī sievas un bērna klātbūtnē piebeidza vairākas pudeles degvīna. 

Tad pēc iepriekš izstrādāta plāna noziedznieki klauvēja pie kaimiņu durvīm, uzdodoties par Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kuri meklējot paslēpušos bandītus. Ar viltu iekļuvuši dzīvokļos, "viņi nogalināja to iemītniekus ar revolveriem un cirvi, pēc tam savāca un automašīnā sakrāva visas vērtīgās mantas, un pateica Zaicevam, lai nākamajā dienā iet uz izpildkomiteju un ziņo, ka "Spriņgu" iedzīvotājus nogalinājuši bandīti un aizbraukuši. Iļjins apsolīja Zaicevam daļu no naudas, kas tiks iegūta pēc nolaupīto lietu pārdošanas." Zaiceva paša tieša līdzdalība cilvēku nogalināšanā tobrīd bija neskaidra.

Slepeno ziņojumu par noziegumu izdevās uziet, pateicoties Bauskas Dzimtsarakstu nodaļas darbinieku palīdzībai. Jau pieminētajā "Ievas Stāstu" publikācijā bija minēts nepareizs nozieguma gads (1945), tomēr precīzu datumu izdevās noskaidrot, kad pēc raksta autora lūguma Bauskas Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki pārskatīja vairāku pēckara gadu mirušo personu reģistrus, meklējot datumus oktobrī, kad vienā un tajā pašā laikā ir konstatēta vairāku personu nāve. Miršanas aktu caurskatīšana ļāva secināt, ka noziegums ir pastrādāts 1946. gada oktobrī.

Saistību apliecināja arī tas, ka aktā bija minēts tāds pats nozieguma pastrādāšanas veids kā slepenajā ziņojumā – smadzeņu "bojājums ar lodi" un "sadragājums ar cirvi". 

Nozieguma gada un datuma konstatācija ievērojami sašaurināja un atviegloja turpmākos meklējumus Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas noveda pie jau tulkotā dokumenta identificēšanas. 

Izdzīvojusī ļaunu prātu uz pasauli neturēja

Pēc šī nozieguma pastrādāšanas apritējuši jau gandrīz 80 gadi, un nav pārsteigums, ka Bārbeles mūsdienu iedzīvotāju atmiņās notikumi "Spriņģu" mājās tiek interpretēti dažādi. Izskanēja versijas, ka mājā dzīvoja divi saimnieki, kas sastrīdējušies vai – ka noticis sadzīvisks konflikts, kura rezultātā iedzīvotāji viens otru ir apšāvuši. Šī nelielā izmeklēšana pilnībā apstiprināja versiju, ka tika pastrādāts šaušalīgs noziegums – vairāki pieauguši vīrieši, bijušās Padomju armijas militārpersonas, "Spriņģos" nogalināja un sakropļoja neaizsargātas sievietes un bērnus. Nav izdevies noskaidrot, vai un kādu sodu slepkavas saņēma, jo pēckara krimināllietas diemžēl pēc zināma laika perioda tika iznīcinātas. Ir neapstiprinātas ziņas, ka tiesa tomēr ir notikusi. Var izdarīt pieņēmumu, ka apsūdzētie saņēma vien ilgstošu cietumsodu, jo nāvessods pēckara laikā bija atcelts. 

Rita Beķere savās atmiņās minēja tiesu un kādu savdabīgu epizodi – Zaicevs, demonstrējot savu nekaunību, pie viņiem kā cietušajiem sēdes laikā ir pienācis un prasījis maizi. 

Ritas Beķeres atmiņas, pat ja tās nav detaļās precīzas, ir unikāla liecība gan par konkrēto notikumu, gan tā sekām. Viņa bija viena no izdzīvojušajiem. Pēc smagā ievainojuma – saņemtā cirvja sitiena pa galvu – meitenei vairāki mēneši bija jāpavada slimnīcā, no jauna jāmācās gan runāt, gan staigāt. Lai arī ārsti nedeva lielas cerības, viņa atveseļojās. Tomēr notikums atstāja ne tikai cirvja radītu rētu, bet arī psiholoģisku traumu. Rita atminējās savas un brāļa bailes no svešiem cilvēkiem – ja kāds ienācis mājās, abi slēpušies zem gultas. Dzīves nogalē Rita ļaunu prātu uz pasauli neturēja, intervijā viņa teica: "Man nav ienaidnieku. Vienmēr esmu centusies palīdzēt citiem, pat dzīvniekam nespēju nodarīt pāri, tāpēc nevaru izprast, kā sirdsapziņa cilvēkam ļauj pacelt roku pret otru."