Krievu okupantu pastrādāts slaktiņš Spriņģu mājās Bārbelē. 7 nogalinātie

Visai drīz pēc kara Bārbeles pagastā uzradās Vasilijs Zaicevs, kurš bija demobilizējies no Padomju armijas. Vietējie iedzīvotāji viņu atceras kā bravūrīgu un skaļu, arī agresīvu. 

Manāmi iereibis un apkāries ar dažādiem ordeņiem viņš bieži klejoja pa pagasta centru, dažādus piedzīvojumus meklēdams. 

Ziņas par Zaicevu atrodamas 13 gadus senā žurnāla "Ievas Stāsti" publikācijā, kur intervēta viena no Spriņģu māju slaktiņā izdzīvojušajiem – Rita Beķere, dzimusi Meldere.

"Krievijā par vairākām slepkavībām viņam bija piespriests nāvessods. Kara laikā recidīvistu ieskaitīja soda bataljonā, lai, cīnoties par dzimteni, izpērk grēkus. Zaicevs no kara atgriezās sveiks un vesels, apkāries ar ordeņiem, ko bija noņēmis no krūtīm bojā gājušajiem karavīriem. Zaicevs nekur nestrādāja. Viņš nedēļu, divas nebija mājās un tad kādā dienā atgriezās ar visādiem labumiem – bulkām, speķi, zelta pulksteņiem un citām vērtīgām mantām, ko, esmu pārliecināta, bija nozadzis. Kad ēdamā aptrūkās, nāca pie mums prasīt maizi. Viņš stipri dzēra, bieži vien pie skroderienes gāja pēc vīna.

Sadzēries kliedza: "Es jūs visus nositīšu!" Mamma par draudiem ziņoja izpildkomitejā, taču neviens nereaģēja," stāstīja Beķere. 

***

No Latvijas arhīva savulaik slepena dokumenta (ziņojuma), kas adresēts tieši Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam-V. Lācim,- izriet, ka septiņu slaktiņā nogalināto vidū divi bija bērni – Urzula Boruduļina bija apmēram gadu veca, savukārt skolnieks Arnolds Mednis bija 11 gadus vecs. 

Dzīvība tika atņemta arī 56 gadus vecajai šuvējai Katrīnai Tīdemanei, 21 gadu vecajai Jeļenai Boruduļinai, 46 gadus vecajai Lūcijai Mazjānis, 80 gadus vecajai Dārtai Zommers un 67 gadus vecajai Katrīnai Bandenieks.

Abas pēdējās minētās sievietes bija ar invaliditāti. Smagus ievainojumus uzbrucēji nodarīja arī "Ievas Stāstos" intervētajai Ritai, kurai tobrīd bija deviņi gadi, tāpat viņas mammai Katrīnai un apmēram piecus gadus vecajam brālim Jānim.

Visus trīs aizveda uz Bauskas slimnīcu. 

***

Slepenajā ziņojumā arī norādīts, ka "Spriņģu" mājās dzīvojušie Vasilijs Zaicevs ar sievu Anastasiju un trīspadsmitgadīgo dēlu no ļaundariem nebija cietuši.

Nopratināšanā viņi stāstījuši, ka "11. oktobrī ap 23.00 pie "Spriņģu" mājām piebrauca kravas automašīna, no kuras izkāpa pieci nepazīstami noziedznieki, kuri izsita mājai logus un ielīda istabās, nogalināja un ievainoja iepriekš uzskaitītos iedzīvotājus, paņēma visas vērtīgās mantas, salika tās automašīnā un nozuda."

Zaicevs stāstījis, ka viņa ģimene neesot cietusi, jo paguva noslēpties koridorā. Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka tie bija meli un Zaicevu ar sievu aizturēja. 

Noskaidrojās, ka noziegumu pastrādāja Čuvašijā 1914. gadā dzimušais Dmitrijs Iļjins, kurš agrāk dienējis kopā ar Zaicevu, un vēl četri nezināmi ar viņu kopā atbraukuši vīrieši. 

Noziedznieki tonakt ieradušies pie Zaiceva un viņa dzīvoklī sievas un bērna klātbūtnē piebeidza vairākas pudeles degvīna. 

Tad pēc iepriekš izstrādāta plāna noziedznieki klauvēja pie kaimiņu durvīm, uzdodoties par Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, kuri meklējot paslēpušos bandītus. Ar viltu iekļuvuši dzīvokļos, "viņi nogalināja to iemītniekus ar revolveriem un cirvi, pēc tam savāca un automašīnā sakrāva visas vērtīgās mantas, un pateica Zaicevam, lai nākamajā dienā iet uz izpildkomiteju un ziņo, ka "Spriņgu" iedzīvotājus nogalinājuši bandīti un aizbraukuši. Iļjins apsolīja Zaicevam daļu no naudas, kas tiks iegūta pēc nolaupīto lietu pārdošanas."

Zaiceva paša tieša līdzdalība cilvēku nogalināšanā tobrīd bija neskaidra.

Tā kā lieta bija slepena, nav zināms tās iznākums.

***

Vispirms valsti 1940. gadā okupēja PSRS, gada laikā pagūstot pamatīgi izlaupīt Latviju. Tad sekoja nacistiskās Vācijas kārta, kas pēc uzbrukuma PSRS 1941. gada vasarā okupēja Latviju. 1944.–1945. gadā, abu valstu armijām izcīnot asiņainas kaujas, Latvijā pakāpeniski atgriezās PSRS okupācijas vara. 

Šo notikumu demogrāfiskā statistika ir skarba. 

Karadarbības rezultātā, abām karojošajām pusēm bombardējot Latvijas teritoriju un apšaudot vienam otru, gāja bojā ap 60 000 civiliedzīvotāju. 

15 400 Latvijas iedzīvotājus PSRS 1941. gada 14. jūnijā deportēja uz Sibīriju.

Nacisti, īstenojot holokaustu, Latvijā iznīcināja gandrīz visus palikušos ebrejus – ap 70 000.

1941. gadā nacistu okupācijas pirmajos mēnešos tika nogalināti arī ap 12 000 latviešu.

 Identisku noziegumu abi tik radniecīgie okupācijas režīmi pastrādāja, savus bruņotos spēkus papildinot ar Latvijas pilsoņu mobilizācijām. Tas bija brutāls starptautisko tiesību pārkāpums – 1907. gada Hāgas konvencija aizliedza karaspēkos mobilizēt okupētu teritoriju iedzīvotājus.

PSRS un nacistiskās Vācijas karaspēkos tika mobilizēti kopumā ap 180 000 Latvijas iedzīvotāju, no kuriem ap 70–80 tūkstošiem gāja bojā. Vēl jāpiemin vācbaltiešu repatriācija un Latvijas civiliedzīvotāju došanās bēgļu gaitās uz Rietumiem, abas šīs kategorijas kopā veidoja ap 200 000 iedzīvotāju. Skarbo statistiku noslēdz daļas Latvijas teritorijas pievienošana Krievijas Federācijai 1944. gadā, kur pirms kara dzīvoja ap 45 000 iedzīvotāju.

Summējot var droši apgalvot, ka Latvija zaudēja gandrīz pusmiljonu jeb katru ceturto iedzīvotāju.

Autors: Gatis Krūmiņš (Dr.hist., vēsturnieks, Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks)