Igors Ivanovs. Zem VDK jumta

Igors Ivanovs. Zem VDK jumta

Ar Igoru Ivanovu sarunājas Jānis Lasmanis

Foto Matīss Markovskis

Aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos gados ar viņu vai ar viņam pietuvinātām personām saistīja teju ikvienu skaļāko noziegumu vai slepkavību. Atminamies uzņēmējus ar drūmu reputāciju, kas uzsāka Europe Center būvniecību Krasta ielā Rīgā, – Igoru Condu, Mihailu Saifuļinu, Konstantīnu Skripaju, Valēriju Ļihačovu, spirta rūpniekus Māri Milleru, Daini Peimani un Arni Šķesteru. Viņi ir pazuduši, noslepkavoti, kāds pēc slepkavības mēģinājuma izdzīvojis. Neoficiālās sarunās neviens policijas operatīvais darbinieks nešaubījās, ka visos šajos notikumos sava interese bijusi vienam cilvēkam, taču līdz pat 2008. gadam, kad tika noslepkavota viņa sieva Ella, nekādas apsūdzības pret Igoru Ivanovu netika izvirzītas. Apsūdzot par kūdīšanu uz sievas slepkavību, augstas policijas amatpersonas cerīgi pauda, ka nu maisam gals ir vaļā un tiks atklāti līdz šim tumši palikušie noziegumi. Cerības nepiepildījās, bet Ivanovam piesprieda desmit gadu cietumā.

Ivanovs uzstāj, ka viņa nelāgā reputācija ir ienaidnieku uzpūsts burbulis un gandrīz viss viņa bizness bijis žilbinoši balts, bet Ellas slepkavībā bijis ieinteresēts bijušais biznesa partneris. Savukārt tās reizes, kad viņš balansējis uz likuma robežas, viņam palīdzējuši ciešie sakari ar Valsts Drošības komiteju jeb, kā viņš to dēvē, – kantori.

Ivanovs nenoliedzami ir interesanta persona vismaz tiem, kas sekoja līdzi notikumiem tālajos deviņdesmitajos, tādēļ KLUBS mājā, pie kuras tika nogalināta Ella, ar Ivanovu tikās īsi pēc tam, kad beidzās viņa pārbaudes laiks pēc priekšlaicīgas atbrīvošanas no ieslodzījuma un viņš varēja atbrīvoties no elektroniskās uzraudzības ierīces ap potīti.

Šī nebija jūsu pirmā sodāmība. Kad bijāt LPSR milicijas darbinieks,  tikāt notiesāts un izcietāt sodu. Par ko tas bija?

– Paskaidrošu. Jau tolaik es pārdevu valūtu, biju pazīstams ar kuģu kapteiņiem. Iedzīvojos ienaidniekos. No turienes arī aug kājas lietai par huligānismu un citām ne tik patīkamām lietām. Tur nekā nebija, bet mani līdz ar to pamanīja kantoris, tālāk sekoja kantora operācija, kuras ietvaros cietumā Tagilā (Ņižņijtagila – aut.) man vajadzēja pieskatīt augsta ranga činovņikus, kuri bija pieķerti. Man bija kāds jāapsargā, jānodod šāda tāda informācija. Man iedeva deviņus gadus, bet, kad mans uzraugāmais ieslodzījumu pameta, atbrīvoja arī mani. Ja kādam nebūs slinkums aizbraukt uz arhīvu ģenerālprokuratūrā, viņš ieraudzīs dokumentu, kuru 1983. gada jūlijā vai jūnijā, kad tika atjaunota mana dienesta pakāpe un pret mani vairs nevienam nevarēja būt nekādu pretenziju, parakstīja PSRS prokuratūras vecākā justīcijas padomniece Morozova. Padomju laikā, ja iedeva deviņus gadus, tad tie arī bija jānosēž. Man tā nebija – nosēdēju vien nedaudz vairāk par pieciem gadiem. Atgriezos Latvijā un ar ģenerālpulkvedi Jegorovu (bijušais LPSR iekšlietu ministrs Vladimirs Demjanovičs Jegorovs, PSRS Iekšlietu ministrijas pārstāvis Afganistānas Iekšlietu ministrijā, Baltkrievijas Iekšlietu ministrs – ticis atbrīvots no amata, jo pieļāva divu personu, kuras Lietuva izsludināja meklēšanā pēc 1991. gada janvāra notikumiem, aizturēšanu Baltkrievijas teritorijā, miris 2016. gadā Baltkrievijā – aut.; cik zināms, tad Jegorovs nokļuva Afganistānā, pēc tam LPSR, jo viņa vadībā Baltkrievijā, nelikumīgām metodēm iegūstot pierādījumus un atzīšanos, tika notiesāta ar nāves sodu kāda persona, nepamatoti vainojot slepkavības izdarīšanā, bet pēc tam pēc nāves pilnīgi reabilitējot, līdzīgi kā tas Latvijā notika Rogoļeva lietā ) turpinājām sadarbību. Arī viņiem kantorī ir kaut kādas tumšas lietas, naudas pārvietošanas, ne pārāk likumīgi kontakti. Ziniet, ir tādi cilvēki – uzticamības personas, par kurām nekad neuzzināsiet. Arī tagad tāds amats eksistē. Es biju viens no ­viņiem.

– Jau toreiz veicāt kādus uzdevumus ar kantora ziņu un aizsegu?

– Jā, tie cilvēki redzēja, ka esmu izturējis Sibīriju, un uzskatīja, ka arī te spēšu iejusties un kā zivs ūdenī orientēties jebkurā ­kompānijā. Iesaistījos cehoviku biznesā. Viens tāds pagrīdes cehs bija pretim Europe Center (tagad tirdzniecības centrs «Mols» – aut.). Vēlāk pārlēcu uz Sebežas robežu, kur arī kantoris palīdzēja. Es no PSRS izvedu, teiksim tā, metāllūžņus un citas lietas uz Zviedriju, Stokholmu. Dažos kabinetos jau sen bija skaidrs, ka PSRS sabruks, tādēļ vajadzēja atrast ceļus, kā iegūt valūtu. To arī darīju, nebiju tāds vienīgais. Daudzi miljoni izgājuši caur manām rokām, un daudz tika maksāts arī kukuļos, lai kombinācijas izdotos. Tolaik Jegorovam apsolīju, ka neviens neuzzinās, ko es daru, un tā arī bija. Tagad viņš ir miris, un es varu te pļāpāt.

– Savienība sabruka, un jūs turpinājāt dzīt metālu? Šķiet, 1994. vai 1995. gadā bija interesanta epizode, kad Ventspilī pazuda ļoti daudz metāla, daži šo epizodi saistīja ar jums.

– Meli. Jo kungi no Ventspils, nevaru nosaukt viņu uzvārdus, bija cieši saistīti ar kantori, un man nebija ļauts pat iebraukt ostā vai izvest kaut vienu adatiņu. Man bija Tallina un Rīga.

– Jums jau tur nevajadzēja obligāti būt pašam personīgi.

– Tāds es esmu, vienmēr notikumu centrā. Arī Sebežā, kur ar posteņa priekšnieku uzturēju ciešus kontaktus, bet Ventspils man bija tabu, jo naftas kompānijas sadalīja sektorus, kas ar ko nodarbojas. Ģenerāļi savā starpā sadalīja ietekmes zonas un nekad nemaisījās otra lietās. Piemēram, deviņdesmito gadu sākumā pirmos pāris miljonus Ventspilī nopelnīja Abramovičs (Krievijas miljardieris Romāns Abramovičs – aut.). Bet tie bija ļoti politizēti grupējumi, kas savīti ar kantori. Tur bija tāds kamols, kuram, ja esi cilvēks no malas, labāk netuvoties.

– Par publiski zināmu personu kļuvāt līdz ar Europe Center projektu. Jums tur bija interesanti partneri, kurus pēc tam nošāva. Kāda bija uzņēmuma uzbūve?

– Tur biju es, Conda, kurš kopš astoņdesmito gadu sākuma arī bija profesionāls kantora aģents, un Saifuļins. Arī Saifuļins strādāja ar kantori un atdeva tam savu daļu. Ļihačova tur nebija, viņš tolaik nodarbojās ar naftu. Conda pabeidza jūrskolu Ukrainā un praksē nonāca šeit. Kā jau daudzi jauni cilvēki, viņš sāka pelnīt un tika pieķerts. Viņu savervēja. Condas kartīti esmu rokās turējis. Viņš piekrita sadarboties, tas ir fakts. Un nauda bija mūsu. Nopelnīta.

– Jūs sakāt, ka nauda lielā mērā bija privāta, bet, kad jūsu partnerus sāka šaut, pilsētā runāja, ka kāds no jums tam projektam naudu aizņēmies no svarīgiem ļaudīm Krievijā.

– Nepareizi. Mihails Saifuļins visu izdomāja. Viņam vispār dažādas kombinācijas dzima uz līdzenas vietas. Viņš bija ideju ģenerators, es nespēju viņam līdzināties. Reiz ofisā sapulcējāmies – es, Conda un Miša –, viņš teica, ka ar šo bērnudārzu – krāsaino metālu un dažādiem stratēģiskajiem niekiem, ko no Krievijas dzinām uz Zviedriju, – neko daudz nopelnīt nevar. Viņam pietrūka mēroga. Un viņš piedāvāja gudrāku kombināciju. Ir tāda pilsēta Noriļska, kur rūdu atklāja vēl pirms kara. Šis metāls ļoti tiek izmantots aizsardzībā. Tur nebija ne ceļu, nekā, aukstums briesmīgs. Mēs no Ungārijas, Bulgārijas, Rumānijas piegādājām viņiem visus iespējamos konservus. Neņēmām naudu, bet gan niķeļa lietņus, kobaltu. Barterā, tā teikt. Peļņa sanāca līdz 2000 procentiem. Caur Sebežu ar metāliem pelnījām divus, trīs, varbūt četrus simtus procentu, bet te – tūkstošus. Tā ir milzīga starpība. Kad ar metālu aizgāja pirmais kuģis, mēs ar Condu sapratām, ka Mišam bija taisnība. Teikšu vēl vairāk, es tikos ar Noriļskas mēru un citiem cilvēkiem, kas man piedāvāja amatu, lai es sakārtotu viņiem kravu plūsmu, viņi savukārt mums dotu stratēģiskos materiālus. Bet pakonsultējos ar kantori, un man neļāva to darīt, tas būtu pārāk nopietns solis.

– Pēc 1991. gada joprojām saskaņojāt savas darbības ar kantori?

– Pēdējo reizi nopietni pārrunājām lietas 2006.–2007. gada ziemā. Par ļoti sarežģītu tirdzniecības operāciju. Nekādu noslēpumu nav, konkrētās aprindās tas ir zināms, es pārstāvēju visas Baltijas intereses Irākas valdībā. Man ir prasījuši, kādas man ir attiecības ar dažādiem ģenerāļiem un Krieviju. Es atjautāju, vai ar šīm pazīšanām esmu ko sliktu Latvijai izdarījis? Nodarbojos ar ģeopolitiskiem vai kaut kāda šaura profila uzdevumiem, lai piebarotu kantora finanses, un tas ir kas cits. Latvijai no tā nekā slikta nav.

– Saistībā ar Europa Center arvien biežāk dažādās kriminālās situācijās tika piesaukts Ivanovs vai Saifuļins. Kas tad bija ieinteresēts novākt visu jūsu kompāniju?

– Kāpēc sākās šaušana? Tāpēc, ka kādā brīdī Condam, kurš vispār bija ļoti gudrs puisis, nonesa jumtu. Viņš zaudēja sajēgu, jo kombinācijas ar niķeli mums visiem deva miljoniem dolāru lielu apgrozījumu, gada laikā sanāca 150 līdz 200 miljonu. Igoram bija neveselīga iezīme – parādīt savu varu. Viņš nēsāja pa piecām zelta ķēdēm. Ja bija mašīna, tad pēdējā modeļa dārgākais mersedess, lai viņš būtu pirmais starp pirmajiem. Tā ir slimība, novirze. Tieši uz šā pamata sākās nopietns konflikts starp viņu un Saifuļinu. Tāpēc sākās šaušana. Viss ir primitīvi vienkārši. Man toreiz 1996. gadā uzspridzināja mersedesu. Bija konkrēti ļaudis, kas to darīja, visi ir gājuši bojā – bijušie partneri, kuri nespēja pieņemt to, ka viņu konfliktā nenostājos kāda pusē. Tajā auto ielika kilogramu, pusotra sprāgstvielas.

– Tolaik, lai uzspridzinātu mašīnu, lika vidēji 100 līdz 200 gramu trotila ekvivalentu.

– Toreiz visā kvartālā daudzdzīvokļu mājām izsita logus līdz pat pēdējam stāvam. Cilvēki nāca pie manis, sūdzējās, lūdza atmaksāt par izsistajiem logiem. Es to arī izdarīju visai ielai.

– Kurš kuru tad pasūtīja?

– Saifuļins Condu. Viņiem bija konflikts. Vienam vai otram bija jāiet bojā. Simts procenti, ka aizietu bojā Saifuļins, ja viņš neapsteigtu. Bez variantiem.

– Kas ar Saifuļinu ir tagad?

– Pateikšu ar pilnu atbildību. Pēc tam, kad sašāva Māri Milleru (1999. gadā restorānā «Daiļā impērija» – aut.), viņam nācās aizbraukt no Latvijas, jo sāka smirdēt pēc sviluma. Saifuļinam pie Sebežas bija atpūtas centrs, benzīntanks, viesu mājiņas, kur notika visādas tikšanās. Viņam bija apsardze, bet viņš tik brīvi Sebežā jutās zem kantora piesega. Šo situāciju izmantoja kriminālie puikas no Veļikije Lukiem. Viņi uzskatīja, ka šī teritorija pieder viņu grupējumam un Saifuļinam jāmaksā daļa. Miša atteicās. Rezultātā varu pat parādīt kartē vietu, kur viņu nogalināja 2001. gadā.

– Peimanis, Millers, Šķesters… Visos šajos gadījumos tiek pieminēts Ivanovs. Lai policija neaizturētu, jūs uz kādu laiku aizbēgāt no Latvijas. Ir konstatētas pat saistības ar šāvējiem un jums.

– Patiešām, bija tā dēvētais spirta karš, tika pārdalīts spirta tirgus, taču ne es, ne Saifuļins tur nelīdām. Milleru atdalām, tā ir vispār cita kategorija. 1994. gadā mani izsauca uz kantori, lai es aizmirstu par kontrabandu. Es piecpadsmit mašīnas kopā ar sagatavotiem vadītājiem praktiski par velti atdevu Milleram. Mēs visi stāvējām nu jau mirušā Georga Lansmaņa noliktavās, un es teicu – Māri, tu sapņoji saņemt visu gatavu ar shēmām un dokumentiem. Lūk, mašīnas ir tavas! Ieved birojā naudu. Ar to viss beidzās. Tajā brīdī viņš kļuva par lielāko figūru, bet mēs te vairs neiesaistījāmies. Vēlāk Saifuļinam ar Milleru Sebežas dēļ bija kāds konflikts, Millers kaut kādus konkurentus tur neitralizēja. Millers zināja, ka kaut ko nepareizi dara, jo nēsāja bruņuvesti. Bet tas nebija spirta dēļ. Saifuļins šāvēju sūtīja – jā.

– Visi, arī iekšlietu ministrs, pēc Daiņa Peimaņa (SIA «Jaunpagasts plus» valdes priekšsēdētājs – aut.) slepkavības teica, ka ir zināms – te vainojams Saifuļins, Ivanovs, bet viņi ir aizbēguši no Latvijas.

– Peimanis ir pavisam no citas sfēras. Kas policiju pamudināja meklēt mani? Tā sagadījās, ka esmu izaudzis vienā kāpņutelpā ar puisi Rīkuri (Normunds Rīkuris, Peimaņa slepkavības iespējamais izpildītājs, vēlāk pats tika atrasts nogalināts – aut.). Viņš bija zemessargs. Viņam patika pašaudīties pa iedzērušu vadītāju riepām. Pazīstu viņa mammu, tēti, vecāko brāli. Kad spirtiniekiem izveidojās konflikts, viņi ātri meklēja tādus puišus, kuri ir gatavi kaut kam uzšaut. Ne tikai Rīkuris tajā sarakstā tika. Tādu puišu tajā laikā bija daudz. Mani ar Rīkuri saista tikai tas, ka padomju laikā dzīvojām vienā kāpņutelpā.

– Pilsētā gan runā, ka jūs ar viņu regulāri tikāties, devāt uzdevumus.

– Paskaidrošu. Kad viņam nebija naudas, viņš nāca pie manis, lai aizņemtos, teiksim, 3000 dolāru. Reizi pusgadā nāca, ņēma un atdeva. Viņš man remontēja mašīnas, jo viņam draugi bija mehāniķi. Kāpēc atdot haltūru svešam, ja pazīstams var nopelnīt, lai bērni būtu paēduši un apģērbti. Reizēm devu viņam haltūras, bet, pēc noklusējuma, man ar viņu nevarēja būt nekā kopīga. Mums ir citi līmeņi.

– Tad kāpēc bēgāt?

– Toreiz slepkavību izmeklētājiem galvenais bija Sumbarovs (Andrejs – aut.). Viņa operi man piezvanīja, lai ātri atbraucu. Viens pazīstams cilvēks, ar kuru man ­nekāda biznesa nebija, pastāstīja, ka operi mani saista ar Peimaņa slepkavību un lūdz sniegt liecības par priekšmetiem, kas saistīti ar slepkavību. Saprotot mūsu operu loģiku, es aizbraucu uz Maskavu.

No turienes zvanīju Ģenerālprokuratūrai un teicu, ka apmaksāšu biļetes un viesnīcu – ja viņiem ir jautājumi, lai brauc šurp un izprašņā kaut nedēļu. Esmu gatavs atbildēt. Kad redzēju, ka mani centieni nav sekmīgi, zvanīju Bogdanovam (Leonīds Bogdanovs, Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieks, – aut.)

Es daudz ko varu atļauties, bet nekad nerunāju ar cilvēkiem no spēka pozīcijām. Bogdanovs man pa telefonu sāka draudēt. Ieteicu viņam nepārkāpt saprāta robežas: «Tu neesi pūķis Baisulis, tev ir tikai viena galva, ne piecas, tādēļ izvēlies izteicienus!» Viņš aicināja tikties neitrālā teritorijā uz robežas, biju gatavs piekrist, ja ar viņa tuviniekiem tikmēr pasēž mani cilvēki, lai nebūtu nekādas provokācijas. Viņš izbesījās. Sarunas ierakstu kaut kur aiznesa, un viņam uz gadu iedeva apsardzi.

Vēlāk, iesaistot advokātu, panācu, ka mani uz Maskavas prokuratūru atbrauc nopratināt. Viņi piekrita. Atbrauca gan Ģenerālprokuratūras pārstāvis, gan Bogdanova vietnieks, kaut kāds apakšpulkvedis. Es ierados bez advokāta. Viņi visu dienu mani izprašņāja. Droši ļāvu viņiem izteikties, jo zināju, ka manu interešu te vispār nav, es nekur pat pastarpināti neesmu piedalījies.

Tad 2001. gada beigās apsūdzības virzītāji Ģenerālprokuratūrā salūza, atzina, ka tas ir murgs un es tur neesmu iesaistīts. Viņi pateica to advokātam un lūdza, lai aizbraucu uz prokuratūru vienkārši parunāties.
Piekritu pēc Ziemassvētkiem aizbraukt uz Latviju. Iesēdos mašīnā un 2002. gada pirmajās darba dienās atbraucu. Tiesa, neatzīmējos uz robežas, te nedaudz nogrēkoju. Pirmā lieta, ko izdarīju, kā jau apsolīju, piezvanīju izmeklētājam. Teicu – esmu atbraucis, kur jāiet. Man pārjautāja, vai nejokoju.

Aizgāju bez advokāta. Pasēdējām, parunājām stundas četras mierīgā gaisotnē bez protokola. Izmeklētājs teica, ka ar mani grib parunāt daži cilvēki no Bogdanova kantora. Uz policiju gan aizgāju ar advokātu, jo viņi tur histēriķi. Tur bija trīs virsnieki, viens laikam Aivars Knoks. Viņi visu ko gribēja izprašņāt, bet es atteicos, jo tās lietas nav ar mani saistītas. Ar to viss beidzās.

Cik zinu, tad pašu spirtnieku vidū bija konflikts, jo kāds ar bankas palīdzību centās mākslīgi palielināt ietekmi uzņēmumā, bet otrs nevēlējās to pieļaut.

– Runā, ka tolaik bijāt gatavs atgriezties Latvijā agrāk, bet pārdomājāt, jo kāds no policijas augšgala brīdināja par ieceri uzreiz arestēt.

– Nekā tāda nebija.

– Pēc šiem notikumiem uz kādu laiku no radara atkal pazudāt, bet tad parādījās ziņas, ka iesaistāties vērienīgā nekustamā īpašuma projektā Vertikālā pasaule jeb Z-Towers. Un tur pirmo reizi saskārāties ar Genādiju Bondariku, kuru tagad turat aizdomās par ieinteresētību sievas Ellas nāvē. Kā šis projekts sākās?

– Man bieži rodas dažādas idejas. Tā radās doma, ka tur varētu uzcelt augstceltni – līdz debesskrāpim īsti nevilka. Te sākumā bija tikai viens tornis, ideja par otru nāca vēlāk. Sākām strādāt ar Esterkinu (Leonīds Esterkins, Rietumu bankas padomes priekšsēdētājs, – aut.), kurš idejai piekrita, ja vien es varu visu noorganizēt Rīgas domē, kur man bija ļoti labas ­attiecības. 

Tolaik arī Bondariks patrāpījās pa rokai. Torņu vietā toreiz bija maza rūpnīciņa, kuru Rīgas bandīti bija par mazu naudu nopirkuši, praktiski atņēmušu iepriekšējiem īpašniekiem, lai tajā teritorijā jauktu Rīgas centrā nozagtas dārgas automašīnas – pārbrauc pāri tiltam, iebrauc rūpnīcā, un nekāda policija tevi nevar atrast.

Bondarikam tolaik piederēja arī Casino 777, un vienlaikus viņš bija Haritonova obščaka turētājs, viņam un viņa komandai arī piederēja tā rūpnīciņa. Viņš lūdzās, lai viņu paņem tajā projektā, lai varētu atmazgāt naudu, bet to zemi ar rūpnīciņu viņi mums par velti atdeva. Esmu grēkojis, pierakstīju viņu tajā projektā. Man piederēja 50 procentu, no kuriem formāli 25 norakstīju Bondarikam, lai viņš varētu izgriezt naudu un beigās saņemtu astoņus baltus miljonus. Dzenājām viens otram naudu, taisījām izskatu priekš VID, ka viņš ir pilntiesīgs līdzīpašnieks. Bet visa viņa dalība projektā bija tikai tādēļ, lai atmazgātu netīro naudu.

Vēlāk, kad radās ideja par otru torni, pārliecināju ASV un Maskavas baņķierus, kurus saistībā ar maniem priekšniekiem pazīstu kopš deviņdesmitajiem gadiem, ka te varētu būt superinteresants projekts. Mints (Boriss Mints, pazīstams Krievijas uzņēmējs, emigrējis no Krievijas, – aut.), kurš ir Eiropas līmeņa spēlētājs, pārstāvēja ASV intereses, es – Krievijas.

Bet tad ebreji, un Mints ir ebrejs, kas bija jau atraduši naudu visam projektam, uzzināja par Bondariku un izsauca mani pie sevis. Viņi visu nakti mani lamāja mātes vārdiem par to, ka projektā esmu iesaistījis kriminālu naudu, obščaku. Nu es atzinu savu vainu, bet viņi paziņoja, ka projekts jāpārdod. Tad Mints ieminējās par Šefleru, kas viņam esot ilggadējs draugs un jau sen vēloties iegādāties augstceltni. Es piekritu pārdot Jurijam Viktorovičam Šefleram, 32 miljonus viņš samaksāja oficiāli, bet divus skaidrā. Tātad torņu projekts Šefleram tika pārdots par 34 miljoniem.

– Ar Bondariku pēc tam norēķinājāties?

– Viņš taču tur vispār nekas nebija, vienkārši atmazgāja naudu. Atzīstu, te es pārkāpu likumu.

– Citi projektu ar viņu ir bijuši?

– Pirms tam Balasta dambī 1A. Tur obščaks kādreiz nopirka jahtklubu (jahtkluba prezidentu nošāva, slepkavība nav atklāta - Timenote.info) un nezināja, ko ar to darīt. Kad pie jahtkluba būvēja Zviedrijas bankas ēku, man iešāvās prātā doma – kāpēc neuztaisīt detālplānojumu un arī tur neuzcelt 25 līdz 30 stāvu ēku?

Aizgāju uz pilsētas domi, apstaigāju Ameriku, Štramu, pastāstīju par ideju. Viņi atzina, ka kaut kāda jēga tajā visā ir, un piekrita, taisījām plānojumu. Jahtklubs, koka māja, maksā pāris miljonu, bet detālplānojums ar visu apbūves blīvumu un intensitāti ir pavisam cita nauda.

Tolaik es ar savām idejām dalījos ar Esterkinu. Vienojāmies, ka varam izpirkt kādas jahtkluba daļas no Bondarika. Esterkins finansē, bet es apņemos izkārtot vajadzīgos dokumentus, pēc tam pārdot īpašumu un nopelnīt naudu.  Visu mēs izdarījām. Turklāt vienas nakts laikā. Iepriekš tas maksāja kādus divus miljonus, bet pēc tam jau 15 līdz 16 miljonus. Bet tad parādījās kādi mazītiņi konflikti ar kriminālu. Tādēļ mēs ar Esterkinu nolēmām pazust. Meklējām kādu, kam to īpašumu pārdot, man to izdarīt izdevās ātrāk – atradu transporta uzņēmumu Pēterburgā, kuram 16 miljoni bija sīkums. Neatceros gan, tie bija eiro vai dolāri. Sadalījām naudu un šķīrāmies. Bondarikam arī te nebija nekādas lomas, viņš bija formālais koka kastes īpašnieks.

– Arī saistībā ar jahtklubu bija kāda nāve…

– Gadā, kad Bondariks nopirka jahtklubu, tur bija ļoti pazīstams kapteinis (Egons Stieģelis, Rīgas jahtkluba prezidents, noslepkavots 2000. gadā, – aut.), viņš ar viņiem iegāja daļās un sastrīdējās. Nezinu, par ko, nekad neesmu Bondarikam par to prasījis, man arī to nevajag zināt. Bet Stieģelis it kā par 800 tūkstošiem apmānījis Bondariku. Tā kā viņš operēja ar obščaka naudu, kriminālajā pasaulē sākās konflikts. Lai Bondariks varētu atskaitīties par naudu, nācās kapteini nogalināt.

– Pēc tam iegādājāties Arēnu Rīga, kaut arī pāris nedēļu pirms darījuma Merks pārstāvji publiski stāstīja, ka negrasās arēnu pārdot. Turklāt viņi uzbūvēja to par 35 miljoniem, bet pārdeva vien par 16,5.

– Arēna pati atnāca pie manis, man to nevajadzēja. Nav noslēpums, ka mūsu domē ir liela naudas plūsma. No torņu darījuma ar Šefleru man atnāca tie miljoni. Mani izsauca viens mūsu pilsētas augsta ranga ierēdnis un teica: «Igor, mums ir kombinācija ar Merka Ivaru Geidānu. Tu mums palīdzēsi, mēs paņemsim savu, bet tev būs Arēna.» Negribēju ar viņiem bojāt attiecības, jo man Rīgā bija lieli projekti, tādēļ piekritu. Mēs devāmies pie Ivara, kur viņam izskaidroja shēmu.

Viņš man teica, ka arēnu pārdos, bet ar vienu noteikumu – ja viņš drīkst manas naudas izcelsmi kārtīgi pārbaudīt. Ja atradīsies kaut viens tūkstotis dolāru, kurus esmu nopelnījis sliktā veidā, būs problēmas. Es viņam atbildēju, ka visa nauda, kas šajā valstī reģistrēta, ir pelnīta godīgi – lai pārbauda. Viņš pārbaudīja, neko neatrada, un mēs noslēdzām darījumu.

Redz, pie arēnas piegulst vēl liels zemes gabals. Es redzēju, kā to attīstīt. Atradu bijušo Telavivas galveno arhitektu, atvedu viņu uz šejieni un izstāstīju savu vīziju par kvartālu ar skaistām ēkām, bērnu laukumiem. Viņš pēc trim mēnešiem ar lidmašīnu atsūtīja uz Rīgu maketu ar aprakstu – divus metrus garu, metru platu. Es to aiznesu uz mūsu būvvaldi un domi un teicu, ka – attīstības plāns ir šāds, un jūs, kad celsim šeit, iedomājaties, cik lielā naudā iedzīvosieties. Uzreiz arī parādījās investors, kas deva vairāk nekā 200 miljonus dolāru, saprotot, ka tas būs ekstra likvīdi.

– Kas bija investors?

– Ļoti zināma persona. Šabtajs Kalmanovičs un viņa partneri no Krievijas biznesa. Šabtajs Kalmanovičs bija Putina pārstāvis Baltijā. Viņš gāja bojā, kamēr es biju cietumā, bet tajā laikā viņš mani iepazīstināja ar to Telavivas arhitektu. Viņi atrada naudu. Taču kāda no mūsu domes pirmajām sejām sastrīdējās, dalot nenomedīta lāča ādu, viņi izbrāķēja šo projektu. Formāli tāpēc, ka tā arhitektūra bija pārāk izraēliski arābiska, bet Rīgā nekā tāda nav. Teicu – uztaisīsim tā, kā mums vajag, lai ir skaisti. Puse atbalstīja, puse neatbalstīja tos Austrumu motīvus, un projektu atcēla.

– Jau iepriekš torņu projektā apdedzinājāties Bondarika dēļ, bet arēnā viņš parādās kā līdzīpašnieks.

– Paskaidroju. No vienas puses, apdedzinājos, no otras, sapratu šo. Manas intereses Tuvajos Austrumos ir nozīmīgākas, un es regulāri ilgstoši esmu ārpus Latvijas. Arēna man nebija svarīga. Sapratu, ka tas nebūs projekts, ar kuru dzīvei nopelnīšu, bet tā kādam, kurš māk ar naudu rīkoties, bija jāvada. Un Bondarikam tā izpratne bija. Man bija jāizbrauc uz ilgāku laiku, tādēļ lēmumu pieņēmu ātri. Tā ir mana kārtējā muļķība, un viss.

Te vēlreiz apmānījām VID – Bondariks atkal atmazgāja naudu. Naudu – 25%, kas atnāca no Šeflera, es it kā iedevu Bondarikam un pēc tam tā atkal pakāpeniski atgriezās pie manis. Viņš teica: «Tev pofig, bet mums nav pofig, dod mums vēlreiz atmazgāt.» Piekritu. Un viņš otrreiz atmazgāja aptuveni 8,5 miljonus. Arēnu nopirku es viens, bet ielaidu viņu, viņa sievu un atdevu 15% Ellai. Man pašam bija pavisam citi uzdevumi, turklāt viņš bija arī biežs Esterkina, kurā es ieklausījos, viesis.

– Noslēdzot šo periodu. Pats nenoliedzat, ka vismaz līdz kaut kādam laikam nodarbojāties ar kontrabandu, kas ir krimināli sodāma.

– Fakts!

– Vai šajā laikā iepazināties ar Bondariku?

– Nē. Tajā laikā šīs kategorijas cilvēki man meta milzīgu loku, jo daudzas pirmās personas saprata, no kurienes aug kājas.

– Pēc jūsu versijas, šo nodarbi pametāt, jo kantoris pateica, ka vairāk ar to nevajag nodarboties?

– Man deva jaunus virzienus, piemēram, Tuvos Austrumus. Bet es arī sapratu, ka te ir mana ģimene, bērni un te jābūt kādam līdzsvaram, man viņiem blakus jāeksistē. Mums valstī ir divi grupējumi – Haritonova un Raigorodska. Tiem reizēm es ļāvu pa pusmiljonam nopelnīt. Un ne aiz bailēm, bet tādēļ, lai vienkārši paralēli līdzesksistētu bez konfliktiem, bez abpusējām apsūdzībām un lai mani bērni mierīgu varētu pastaigāties pa šo pilsētu. Tāda vienkārša loģika. Man un tiem spēkiem, kas ir aiz manis, no tā nekā nebūs, bet viņi, tie bandīti, līdz ar to jau bija nedaudz parādā.

– Tad tādēļ jums apkārt tik daudz līķu?

– Es šādi neteiktu. Paskaidrošu vēlreiz. Rīga un Latvija ir ļoti maza. Te krustojas dažādas intereses. Kad aģentūra policijai pienes ziņas, ka Ivanovs piedalās pri ­razbore poļotof – nosauksim to tā –, kur divi dažādas sabiedrības daļas pārstāvoši cilvēki dala lielas naudas, viņi uzreiz mani tur iesaista. Esmu tur bijis, tātad kaut kāda interese arī man tur ir.

Tās ir baumas, kas ne ar ko citu, vien baumām nav apstiprinātas. Kā saka viens advokāts – Igor, ir advokāti, par kuriem saka, ka viņi netradicionālas orientācijas. Tā ir arī ar tevi. Neviens nesaprot, ko tu labu vai sliktu tam kriminālam esi izdarījis, bet, redz, viņi ar tevi pa tiešo nekonfliktē. Kādēļ tev neviens nešķērso ceļu? Man pat ir jautāts, kādēļ 90. gados man nav bijis neviens konflikts ar kriminālo pasauli. Kā to paskaidrot? Visus baidīja, sita, atņēma, bet pie tevis neviens nenāca. Nu prasiet to kriminālajiem, bet man komentēt viņu rīcību nav korekti.

– Ella… Apprecējāties, bijāt ļoti priecīgs, kad bērniņš piedzima. Avīzēs rakstīja, ka bijāt jau sākuši šķiršanās procesu, kad notika Ellas slepkavība…

– Jā, mēs strīdējāmies. Kaut kur nesapratāmies, pārpratām viens otru. Es gribēju vēl vienu vai divus bērnus, man patīk, kad ir daudz bērnu. Viņai bija citas domas, parādījās kaut kādi man nesaprotami paziņas, kamēr es mēnešiem biju projām ­komandējumos. Ella sāka iedzert, dzērumā krastmalā notrieca cilvēkus. Es sāku psihot dzeršanas un notriekto cilvēku dēļ. Nācās maksāt policijai, jo viņa taču bija piedzērusies pie tā veikala, kur kādreiz tribīnes bija. Es ļoti saasināti attiecos pret narkotikām un dzeršanu. Tajās iedzeršanas reizēs parādījās Ojārs Grasmanis.

Bija arī sarunas ar advokātu, bet mēs sākām samierināties.

Mums gan bija laulības līgums, kas, iespējams, radīja pārpratumus. Tuvajos Austrumos strādāju ar pirmajām valsts amatpersonām, tur noteikumi bija šādi – tā kā operēju ar lielām naudām, viņi mani piespieda parakstīt līgumu, jo sievietēm viņu izpratnē jāsēž mājās, viņas nedrīkst ne uz ko pretendēt.

Jautājums aktualizējās vienkārša iemesla dēļ. Viena darījuma rezultātā manā pārvaldījumā nonāca ļoti liela nauda – no simts līdz 200 miljoniem dolāru. Viņus uztrauca, ka, šķiroties ar sievu, viņa varētu pretendēt uz pusi. Ne es to izdomāju, tā bija pavēle, un es to izpildīju. 2003. gadā režīms, ar kuru Irākā sadarbojos, sabruka, bet līgums vienkārši palika spēkā.

– Laulības šķiršanas process vispār bija sācies?

– Bija daudz sarunu, bet paša procesa nebija. Dzīvojām kopā.

– Te nonākam pie Ojāra Grasmaņa. Publiski izskanējusī versija – jūs grasījāties šķirties, un Grasmanis it kā pārliecinājis Ellu pēc šķiršanās pieprasīt no jums vairāk naudas. Jūs draudējāt Grasmanim, izsekojāt viņu. Tādēļ viņu slēpa ārpus Latvijas.

– Viņu tiešām vienu reizi esmu redzējis zem piecām kamerām viesnīcā Latvija. Tikšanās notika pie galda netālu no reģistratūras.

– Pirms astoņiem gadiem, kad Grasmanis atgriezās no liecinieku aizsardzības programmas, viņš KLUBĀ stāstīja, kā kādā kafejnīcā uz galda uzmetāt patronu ar nepārprotamu mājienu…

– Varbūt tomēr vajag veselīgu loģiku, nevis narkomāna Grasmaņa murgus. Tikšanās notika viesnīcā, kur viss ir zem kamerām. Ja es tur būt izvilcis patronu, tad no dažādiem leņķiem viss būtu pārskatāms. Tas ir mīts un muldēšana. Arī tiesā teicu – nav patronas, nav notikuma. Kamerā var redzēt, kā uzvedos, kādas manas emocijas. To ierakstu neviens nevēlējās pieprasīt.

Ja es būtu gribējis ar saviem resursiem izmantot kādas netradicionālas metodes pret viņu, viņu neviens neglābtu.

– Bet viņu taču sargāja no jums, veda prom no Latvijas, vairākas mašīnas esot mainītas, jo jūsu cilvēki sekojuši.

– Viņiem, pirms mani notiesāja Ellas lietā, bija jārada maitas Ivanova tēls.

– Bet tāds jau eksistēja!

– Jā, bet tas kļuva spēcīgāks (smejas). Bondarikam arī pašlaik ir liecinieku aizsardzība. Cilvēkam, kas piecas reizes mani pasūtījis. Gan cietumā, gan pēc ­atbrīvošanas. Un šie materiāli ir policijā, bet viņš atnes kaut kādu paša sarakstītu dokumentu, ka es it kā viņam no cietuma būtu sūtījis draudu īsziņu. Bondarikam un savai māsai, kas ir hroniska alkoholiķe, – viņai viņš atved vodku, un viņa saraksta visu ko. Cilvēkam, kurš mani cietumā ir pasūtījis, ir liecinieku aizsardzības programma.

– Pieņemsim, ka jums nebija ne vēlmes, ne nepieciešamības atriebties Ellai. Pēc jūsu versijas, viņu nogalina Bondarika cilvēki. Kāpēc tas bija ­vajadzīgs?

– No dokumentiem un sarunām ar meitu un Ellas mammu, pirms izlidošanas no Tenerifes (Ellu Ivanovu nogalināja pēc atgriešanās no brīvdienām Tenerifē, kur viņai piederēja īpašums, – aut.), viņai bija solīts, ka tuvākajā laikā par tiem 15% Arēnas Rīga, kurus es uzdāvināju, viņa saņems trīs miljonus dolāru. Izrādījās – kamēr nebiju Rīgā, par tām daļām notika darījums starp Ellu un Bondariku. Viņš teicis, ka Ellai tāpat ir konflikts ar mani, un tie trīs miljoni viņai noderēs. Ella piekrita atdod savus procentus. Viņa man neko nestāstīja. Bondariks, protams, arī, jo abi bija ieinteresēti, lai es neko nezinu. Ella gāja bojā un savus trīs miljonus nesaņēma.

Daudz par to esmu domājis. Prasīju meitai, kāpēc Ella man par to naudu neko neteica. Viņa ar vecmāmiņu meklēja to naudu visā Eiropā, bet neko neatrada.

Ja kāds uz šā galda uzliktu dokumentu, ka Ella patiešām saņēmusi trīs miljonus pirms slepkavības, tad vairs nav, par ko runāt. Bet viņa atlidoja, naudu nesaņēma un gāja bojā, te uzreiz cita versija parādās, jo par trim miljoniem daudz kas var notikt, maigi sakot.

Ar to nekas nebeidzās. Viss liek domāt par kārtīgu plānu, jo, kad mani 2008. gada 3. martā aizturēja it kā draudu Grasmanim dēļ, bija jau sagatavoti dokumenti par manu Arēnas daļu atsavināšanu par labu Bondarikam, kurus es it kā esmu parakstījis 4. martā. Bet es fiziski to nevarēju izdarīt, jo biju ieslodzījumā. Kad pēc iznākšanas sāku to pētīt un vērsos policijā, sastapos ar neieinteresētību un pat pretdarbību. Tur pat lāgā negribēja veikt ekspertīzi parakstam, kuru es it kā esot licis. Policijas ekspertīzes cilvēkiem tuvu stāvoša persona mani brīdināja, ka neviens nav ieinteresēts kaut ko darīt un ekspertīzes slēdziens būs tāds, kādu vajag. Tādēļ vērsos pie starptautiski atzītas ekspertes Ungārijā, kuras slēdziens ir loģisks – tas nav mans paraksts.

Tur strādāja viena notāre, ar kuras palīdzību visādi melni darījumi savulaik tika veikti, atbildība gulstas arī uz Arēnas valdes pārstāvi Remu Razumu un citiem. Viņi cerēja, ka es no cietuma neiznākšu. Gribēja taču mani noindēt, bet neizdevās. Tas vispār ir neiedomājams gadījums, ka cietuma administrācija veic pasūtījuma slepkavību (atsaucas uz reizi, kad Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniece T. Smoļakova neveiksmīgi organizēja viņa slepkavību noindējot, – aut.).

Bija izdevīgi visu uz mani pakārt, jo kopš 1996. gada mana reputācija nav tā labākā.

– Cilvēkam, kuru aizturēja par Ellas slepkavību teju uz karstām pēdām, bija tālrunis, kurā esošie dati liecināja, ka ar jums ir uzturēti sakari. Ar Bondariku tur saikņu nebija, vismaz spriežot pēc publiski pieejamās informācijas.

– Tās ir muļķības un meli. To tiesas dokumentos var redzēt. Kad mani arestēja, te ieradās grupa Parīzes advokātu – Mints tos atsūtīja. Viņi iepazinās ar dokumentiem un prokuratūrā teica, ka te pat aizturēšanai nav pamata. Nav ne liecību, ne saiknes. Bet mani viens pazīstams cilvēks pārliecināja, lai atsakos no šiem advokātiem. Sak, skandāls pāries, tevi atlaidīsim. Es no viņiem atteicos, bet policija vienojās ar tiesu, un mani notiesāja.

Es viņus (slepkavības izpildītāju Ludvigu Antonovu un otru par slepkavības organizēšanu apsūdzēto Vitāliju Mamedovu – aut.) pirmo reizi redzēju. Labi, neslēpju, Mamedovs strādāja pie mums, bet nekādas saiknes ar viņu man nebija.

– Cik šobrīd esat vērts?

– Necik, viss ir izzagts. Es reanimēju aktīvus Londonā, kaimiņvalstīs. Kaut kādi trīs, pieci miljoni dolāru varbūt ir.

Avots - žurnāls Klubs.