Zviedrs Bū Johansons sabrauc divas policistes un aizbēg no Latvijas

1997.gada 3.jūlijā Zviedrijas pilsonis Bo Anderss Frederiks Johansons (medijos dēvēts arī kā zviedru biznesmenis Pērs Andersons ) Latvijā, apdzīvotā vietā - Baltezerā, apzināti pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, ne tikai pārsniedza pieļauto braukšanas ātrumu, bet arī apzināti notrieca divas ceļu policistes Vitu Dārznieci un Ivetu Bagani, kuras tajā laikā atradās darbā un, pildot dienesta pienākumus, bija fiksējušas pārkāpumu un likumīgi lika pārkāpējam apturēt auto. Lai gan Johansonam uzreiz pēc avārijas izraisīšanas tika piemērots (pilnīgi neadekvāts notikušajam) drošības līdzeklis - paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, viņš jau nākamajā dienā pēc negadījuma no Latvijas netraucēti aizbēga. Latvijas tiesībsargājošās iestādes šo iespēju "laipni" neliedza. 

Kā pēc tam tika vēstīts - Zviedrijas prokuratūra, kas pēc Johansona aizbēgšanas no Latvijas pētīja šo lietu, savulaik jau sniegusi atzinumu, ka notikums ir mazsvarīgs, tāpēc krimināllieta pret Johansonu tur netika pat ierosināta. Šādai zviedru nostājai kategoriski, bet visai vārgi nepiekrita Latvijas tiesībsargājošo institūciju darbinieki, un ar to viss bezcerīgi beidzās.

Latvijas prokuratūras pārstāvji norādīja, ka Johansona vaina pirmstiesas izmeklēšanā tika pierādīta pilnībā, viņš ir apsūdzams pēc Krimināllikuma panta, kas paredz soda sankciju - brīvības atņemšanu no trim līdz pat 15 gadiem.

Saskaņā ar liecinieku liecībām, Johansona vadītais auto ievērojami pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, turklāt viņš itin nemaz nav mēģinājis izvairīties no sadursmes ar policistēm. Par to liecina tas, ka nav bremzēšanas pēdu uz ceļa. Faktiski to var traktēt, kā tīšas darbības, lai viņam braukt traucējošās policistes apzināti notriektu.

Latvijas Republikas Prokuratūra, pēc Zviedrijas prokuratūras atteikuma ierosināt krimināllietu pret Johansonu, atjaunoja krimināllietas izmeklēšanu Latvijā. Tas deva pamatu Rīgas rajona tiesai izsniegt sankciju Johansona apcietināšanai, kas, savukārt, ļāva Johansonu izsludināt starptautiskā meklēšanā.

Johansona starptautiskā meklēšana tika izsludināta, bet tikai 2001.gada 15.maijā, bet izmeklēšana krimināllietā vienlaicīgi tika apturēta, un to bija plānots atjaunot pēc Johansona atrašanas un aizturēšanas. ĀM paziņoja, ka līdzīgu negadījumu izmeklēšanā jāizmanto visas iespējas, kuras sniedz abu valstu līgumu tiesiskā bāze un līdzšinējās praktiskās sadarbības piemēri. Ar šo formālo paziņojumu arī ārlietu resora aktivitāte bija izsmelta.

Kā parāda vēlākie notikumi, nekas vairāk par tukšu runāšanu nav noticies, bet Latvijas valsts iespējas ārpus robežām aizstāvēt savu pilsoņu aizskārtās likumīgās intereses, kā izrādījās, ir visai ierobežotas, lai neteiktu - nekādas.

Kaut kādu iemeslu dēļ jautājums par zviedra nesodāmību un Zviedru puses cinisko attieksmi aktualizējās 2003. gadā, kad politisko klimatu valstī sāka noteikt Eināra Repšes vadītais Jaunais laiks. 

Apņēmību atsākt traģiskās autoavārijas lietu pauda iekšlietu ministrs Māris Gulbis (JL), ģenerālprokurors Jānis Maizītis, ārlietu ministre Sandra Kalniete (JL) un Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš.

Maizītis paziņoja, ka cietušo piederīgo intereses gan Zviedrijā, gan Latvijā pārstāvēs Ģenerālprokuratūra, savukārt, Gulbis apliecināja, ka nepieciešamības gadījumā arī IeM sniegs finansiālu atbalstu tiesas izdevumu kompensācijai. Tika teikti patosa pilni vārdi: - "Runa ir par Latvijas pilsoņu dzīvībām, un tas nav mazsvarīgi, Latvijai ir svarīgas tās pilsoņu dzīvības." 

Iekšlietu ministrs Māris Gulbis gan pauda neizpratni par to, kā tiesībsargājošās institūcijas, pēc tīši pastrādāta nozieguma piemēroja Johansonam, kurš ne tikai izdarīja tīšas darbības, bet arī pameta notkuma vietu, pat nemēģinot sniegt palīdzību cietušajām, t.i., tika uzdarīts tīšs noziegumu pret divām Latvijas valsts amatpersonām dienesta pienākumu pildīšanas laikā un Johansona darbībām bija sevišķi smagas sekas - iestājās abu policijas darbinieču nāve, kā drošības līdzekli piemēroja parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu, tādējādi ļaujot viņam pilnīgi netraucēti izbraukt no Latvijas un atgriezites Zviedrijā.

Kā izrādījās - Zviedrija sargā savus pilsoņus pat tad, ja tie ir pastrādājuši smagu noziegumu, bet Latvijas valsts ir par vāju, lai kaut mazākā mērā šo situāciju spētu ietekmēt. Gulbis gan solīja savas kompetences ietvaros pārbaudīt visu informāciju par autoavārijas izmeklēšanu, taču vai tas notika - nav zināms.

Arī Kalniete pauda apņēmību šo jautājumu risināt arī ārlietu ministru līmenī, kā arī lietas virzības efektivizēšanai iesaistīt arī citus diplomātiskos kanālus un pat izmantot diplomātisko spiedienu (interesanti zināt kādu). ĀM aktivitātēm solīja palīdzēt arī Ģenerālprokuratūra (vai otrādi). 

Vienpadsmit gadus pēc traģēdijas izdevās piedzīt 20 000 latu kompensāciju no Zviedrijas pilsoņa Bo Andersa Frederika Johansona, kurš 1997.gada 3. jūlijā Baltezerā pastrādāja smagu noziegumu, tīši monāvējot divas Latvijas policistes.

Rīgas rajona tiesa apmierināja bojāgājušās policistes mātes Regīnas Fišfeldes prasību Viņu pārstāvēja.advokāts, bijušais izmeklētājs, Rinalds Bušs.

Johansons šo gadu laikā nav nekad mēģinājis sazināties ar advokātu un bojāgājušo radiniekiem. Zviedrijas tiesu izpildītāji naudu no viņa piedzina, un cietusī to saņēma.

Pat iesaistoties augstākajām valsts amatpersonām un sadarbojoties ar Zviedrijas Tieslietu ministriju, tiesībaizsardzības iestādes nespēja panākt Johansona kriminālvajāšanas sākšanu, jo Zviedrijas iestādes neatzina Latvijas izmeklēšanas iestāžu savāktos pierādījumus par pietiekamiem. Zviedrijas prokuratūra, negadījuma apstākļus - neapgaismoto ceļu - uzskatot par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, Johansona pārkāpumu novērtēja kā nenozīmīgu. Gandrīz vai jāizdara secinājums, ka Zviedrijā uz neapgaismota sabraukt formās tērptus policistus drīkst, bet iespējams, ka zviedru justīcija to pieļauj saviem pilsoņiem tikai citās valstīs vai vismaz tajās, kuras viņi pieskaita trešajai pasaulei.