Interregnum 1941. Limbažu karš

Līdz ar Vācijas–PSRS kara sākumu pierobežas rajonos izsludinātais karastāvoklis un komandanta stunda Limbažos stājās spēkā tikai 2. jūlijā, turklāt jau kopš 27. jūnija pilsētā un tās apkārtnē sāka ierasties dažādas padomju okupācijas militārās un drošības iestāžu vienības, kas nepakļāvās vietējām amatpersonām, laupot pārtiku un nereti represējot civiliedzīvotājus.

Pie Limbažiem bija aizkavējušies arī vairāk nekā 400 kapteiņa Vladimira Stukalova komandētā 98. artilērijas diviziona jūras kājnieki, kas atkāpās no Mangaļsalas. Vietējie padomju okupācijas režīma balsti bija Limbažu strādnieku gvardes vienība (50 cilvēku) Jūlija Mīlberga un Pētera Zaķa vadībā, kā arī no Valmieras ieradušies 30 (pēc citām ziņām – 45) miliči, kuri izvietojās milicijas ēkā bijušajā Veidemaņa mājā Jūras ielā 35.

Padomju jūrnieki dažas dienas, dzīrojot un rīkojot nekārtības, uzturējās pašu ierīkotajā nometnē veco pareizticīgo kapu teritorijā, bet vēlāk apmetās pie Vilbaku priedēm. Viņu nolūks nebija aizstāvēt Limbažus, bet gan doties uz Pērnavu un tālāk uz Ļeņingradu.

Padomju 8. armijas galveno spēku haotiskā atkāpšanās pa Valmieras–Rūjienas un Limbažu–Alojas ceļiem bija beigusies jau 3. jūlijā, sasniedzot Igaunijas teritoriju. Arī vācu 18. armija, koncentrējot spēkus uzbrukumam Pleskavas virzienā, no Latvijas uz Igauniju bēgošo sarkanās armijas daļu sakaušanu uzskatīja par maznozīmīgu.

4. jūlija pēcpusdienā Skultes-Liepupes-Limbažu apkārtnes pagastus sāka ieņemt spontāni sapulcējušās demobilizēto latviešu karavīru un partizānu grupas.

To kodolu veidoja 44 karavīru vienība no Carnikavā dislocētā Atsevišķā sakaru bataljona kapteiņa Jāņa Lūša vadībā un 54 (to skaitā pieci virsnieki) 24. teritoriālā strēlnieku korpusa karavīri ar pulkvedi-leitnantu Arvīdu Reki priekšgalā.

Pēdējais, ļoti iespējams, tad jau bija saņēmis vācu armijas pilnvarojumu, lai veiktu militāras operācijas Vidzemes jūrmalas piekrastē, bet vēl nezināja par nacistu plāniem Latvijā. Viņa vadītajā vienībā pie Skultes iekļāvās arī vairāki no Litenes nometnes pirms tam dezertējuši latviešu virsnieki ar vieglo tanketi, ko vadīja kaprālis Smiltēns un citi papildspēki.

Tūjas un Vitrupes pagastā un pie Stūrīšu pienotavas sadursmes starp latviešu partizāniem un padomju okupācijas varas pārstāvjiem notika jau jūnija beigās.

2. jūlijā drīz pēc pusnakts Limbažu gvardi un miliči saņēma palīdzības izsaukuma zvanu no Pociema pagasta izpildkomitejas, kurai tobrīd uzbruka nacionālie partizāni.

Miliči un gvardi, kuri bija izbraukuši no Limbažiem ugunsdzēsēju mašīnā uz Pociemu, Katvaru ezera galā pārpratuma dēļ sastapās ar šeit patrulējošo padomju armijas vienību. Izcēlās sadursme, kurā trīs gvardi un viens sarkanarmietis krita, bet vienu strādnieku gvardu ievainoja.

Krievi visu apšaudes laiku neķītri lamājās un gvardi saprata, ka apšaude notiek savā starpā, tāpēc pēc viņu saucieniem kauju pārtrauca.

Nogalināto miliču bērēm bija jānotiek 4. jūlijā luterāņu kapsētā, ko 3. jūlija vakarā jau bija ieņēmuši 50 ar patšautenēm un šautenēm bruņoti partizāni.

Iecerētā izšķirīgā uzbrukuma sākumu iztraucēja izlūkos atsūtītais strādnieku gvards A. Semjonovs, kura bēgšana un nošaušana, viņam mēģinot pārpeldēt Lielezeru, radīja nevajadzīgu troksni un izraisīja priekšlaicīgu Limbažu kaujas sākumu. Turklāt priekšpusdienā pilsētā negaidīti no Vitrupes jūrmalā sabombardēta padomju robežsargu kuģa ieradās kāda 80–100 matrožu vienība, kas izgāja cauri Limbažiem un apstājās atpūtai pie Vilbaku meža.

Acīmredzot pēc vietējo miliču uzaicinājuma, viņi (t.sk. arī vēlākais Limbažu 1. vidusskolas un Salacgrīvas vidusskolas direktors Anatolijs Jekaraševs) iesaistījās Limbažu kaujā.

Vispārējā haosa un vardarbības apstākļos jau 3. jūlijā cieta arī vairāki Limbažu civiliedzīvotāji.

“Brīvuļa mājā Jaunā ielā 22 otrā stāva Ķīša dzīvoklī atrada pie krāsns uz āķa uzkārto viņa aizsarga formastērpu. Mājā esošo saimnieku Teodoru Brīvuli (Limbažu pamatskolas pārzinis un pilsētas valdes loceklis) un atnākušo Jāni Ozoliņu (nodokļu inspektors) krievi tūlīt ieveda dārza siltumnīcā un Brīvuļa sievas klātbūtnē abus nošāva [..] Pēc krievu aiziešanas mūsu mājā viss bija savandīts. Dīvaini, kādēļ viņi aizsargus meklēja starp drēbēm, arī mazās kastītēs un baznīcas Dziesmu grāmatā,”

tā šo dienu dramatiskos notikumus vēlāk atcerējās limbažniece Zenta Miruškina-Plūme.

Vēl padomju režīma pārstāvji 3. – 4. jūlijā nogalināja zemniekus Ernestu un Idu Miķelsonus (nedeva sienu), nāvīgi ievainoja ugunsdzēsēju depo šoferi Lazaru Kaicleru (nepakļāvās norādījumam apšaudes laikā gulēt uz bruģa Baznīcas laukumā).

Limbažu kauja sākās spontāni 4. jūlijā ap diviem pēcpusdienā, kad latviešu spēki, sadalījušies divās daļās, no dienvidu puses iebruka pilsētā. Kapteiņa Ernesta Keseļa grupa virzījās pa Vidrižu šoseju un Rīgas ielu centra virzienā, nonākot stiprā krustugunī gan Rīgas ielā, gan dzelzceļa stacijas rajonā. Kapteiņa J. Lūša grupa no Saulkrastu puses pa Mācītāju (tagad Sporta) un Jūras ielas apkārtni uzbruka un iesaistījās sīvā cīņā ar Veidemaņa mājā spēcīgi nocietinājušos miliču un gvardu spēkiem. Latviešu karavīriem, iesaistot uzbrukumā tanketi, izdevās ieņemt daļu pilsētas un virs Limbažu dzelzceļa stacijas pacelt Latvijas valsts karogu. Tālāko virzīšanos uz priekšu pārtrauca padomju matrožu un Sarkanās armijas majora Oļģerta Krastiņa vadīto robežsargu grupa, kas bija atkāpusies no Rīgas 30. jūnijā pretuzbrukums pa Cēsu ielu un no Kaupiņciema pāri dzelzceļa līnijai gar sporta laukumu. . 

Pēc vairāku stundu ilgām kaujām latviešu karavīri bija spiesti atkāpties, jo viņiem sāka pietrūkt munīcijas. Kaujas pārtraukumu veicināja arī pēkšņās stiprās lietusgāzes. 

5. jūlija agrā rītā, kad pulkvedis-leitnants A. Reke no Rīgas bija sagādājis mīnmetēju, piecus ložmetējus, zenītložmetēju, sešas patšautenes, apmēram divsimt šauteņu un ap 20 000 patronu, bet krievu matroži un gvardi tās pašas dienas rītausmā jau pilsētu bija atstājuši un Limbaži bija atbrīvoti.

Cīņās kritušos 26 padomju okupantu jūrniekus pēc Limbažu kaujas savāca un apraka aiz dzelzceļa pie vecajiem pareizticīgo kapiem, bet jau 1974. gadā pārbedīja "varoņu kapos" Ķezberkalniņā.

Gadu vēlāk t. s. Uzvaras svētkos 9. maijā iepretim Limbažu 1. vidusskolai svinīgi atklāja viņiem veltīto pieminekli.

Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas no tā kādā naktī pazuda metāla plāksne ar uzrakstu

“Varonīgajiem divkārt Sarkankarogotās Baltijas jūras Kara flotes jūrniekiem, kuri krituši, aizstāvot Limbažus 1941. gada jūlijā” 

Limbažu kaujā krita arī vairāki miliči, un domājams, ka kopumā padomju spēki šajā cīņā kā kritušos, smagi ievainotos vai vēlāk nošautos zaudēja vismaz 40 cilvēku.

Limbažu kaujā dzīvi palikušie miliči, strādnieku gvardi un jūrnieki ugunsdzēsēju automašīnā steigā pameta pilsētu un devās uz Rūjienu, bet no turienes tālāk uz Tartu.

Pulkveža-leitnanta A. Rekes spēki bez īpašas pretestības ieņēma Salacgrīvu un Ainažus, bet vēlāk atgriezās Rīgā.

vēsturnieks Uldis Neiburgs, 

 

***

Papildus versija:

1941. gada 27. jūnijā Limbažos ieradās 30–45 miliči no Valmieras, kuri apvienojās ar vietējiem krievu kolaborantiem, un izvietojās milicijas ēkā. Šajā laikā apcietināja vismaz 7 Limbažu iedzīvotājus, taču viņu vārdus nav izdevies noskaidrot.

Nākamajās dienās Limbažos ieradās 98. atsevišķā krasta artilērijas diviziona kolonna vairāk kā 400 jūrnieku sastāvā, kas bija atkāpies no Mangaļsalas caur Saulkrastiem un Skulti. Kolonnā bija vairākas kravas mašīnas ar pārtiku un munīciju, kā arī vairāki, lauciniekiem pa ceļam rekvizēti, zirgu pajūgi. Tajos veda ievainotos un slimos jūrniekus. Starp Jelgavkrastiem un Limbažiem karavīri saņēma ziņas no komunistiski noskaņotiem iedzīvotājiem, ka Stūrīšu pienotavā, iespējams, kāds slēpjas. Tuvojoties pienotavai, bija redzami bēgoši cilvēki, uz kuriem jūrnieki atklāja uguni, nogalinot pienotavas vadītāju Nikodemu Repši. Nav nekādu pierādījumu tam, ka šis cilvēks būtu partizāns. Jādomā, ka notika civiliedzīvotāja slepkavība — viena no daudzajām, kādas „iezīmēja” Sarkanās armijas un vietējo kolaborantu atkāpšanās ceļu Latvijas teritorijā…

***

1941. gada 2. jūlijā Limbažu miličus un strādnieku gvardus, ar fiktīvas informācijas palīdzību, izdevās „izmānīt” no pilsētas. Viņiem paziņoja, ka partizāni uzbrukuši Katvaru pagasta izpildkomitejai, taču tas neatbilda patiesībai. Īstenībā ieņemta bija Pociema pagasta izpildkomiteja, un apkārtnē bija izvietoti partizānu slēpņi. No tiem viņi uzbruka strādnieku gvardiem un miličiem, kuri, sapratuši, ka Katvaros „viss mierīgi”, devās Pociema virzienā. Tika sašauta sarkano automašīna, krita miliči Jānis Bērziņš un Viktors Rantiņš, bet strādnieku gvardu Oļģertu Feldmani ievainoja. Pārējie atkāpās uz Limbažiem.

***

Vienlaikus 3. jūlijā Limbažos negaidīti atgriezās daļa jūrnieku, par kuriem minēts iepriekš. Ir divas versijas par to, kādēļ viņi šādi rīkojās. 

Pirmā: Limbažu izpildkomitejas priekšsēdētājai Zelmai Zvaigznei izdevās nosūtīt viņiem ziņu ar trauksmes signālu. Acīmredzot saistībā ar potenciālo partizānu uzbrukumu pilsētai.

Otrā: jūrnieku kolonnu apšaudījuši partizāni, nogalinot vismaz vienu cilvēku, un tika pieņemts lēmums atgriezties pilsētā, lai atriebtos „fašistiem”.

Diemžēl nav zināms, kura no minētajām versijām ir pareizā. Taču rezultātā 1941. gada 3. jūlijā notika nežēlīga un absolūti nepamatota izrēķināšanās ar Limbažu un tās apkārtnes iedzīvotājiem. To pat nenoteica kādi politiski vai ideoloģiski apsvērumi, bet gan naids un atriebības kāre.

Bojā gāja:

• Teodors Brīvulis — Limbažu skolotājs, kura mājā atrada aizsarga formas tērpu, kura īpašnieks bija cits cilvēks;
• Jānis Ozoliņš — bijušais pilsētas nodokļu inspektors, kurš tobrīd viesojās T. Brīvuļa mājā, ar to pašu kļūdams par „aizdomās turamo”;
• Ida Miķelsone — zemniece, kura nevēlējās atdod bēgošajiem sarkanajiem aktīvistiem sienu no sava šķūņa;
• Pēteris Miķelsons — I. Miķelsones vīrs, kura „noziegums” bija identisks;
• Jānis Pokers — strādnieks, kurš pretojās tam, ka viņam atņem zirgu armijas vajadzībām;
• Ernests Gertners — nav zināms, kādēļ viņu nogalināja;
• Arvīds Francis — Nabes pagasta iedzīvotājs, kura „noziegums” arī nav zināms.

Zemniekam Jānim Vītolam laimējās — viņu ievainoja kaklā un noturēja par mirušu. Rezultātā viņam izdevās palikt dzīvam un liecināt par sarkano pastrādātajiem noziegumiem.

Paveikusi bezjēdzīgās slepkavības, jūrnieku rota atkal aizgāja no Limbažiem un izvietojoties pilsētas apkārtnē.

Limbažu kaujā krita sekojoši nacionālie partizāni:

• virsleitnants Juris Brunovskis;
• leitnants Erhards Kondrāts;
• virsnieka vietnieks un inženierzinātņu students Voldemārs Lauva;
• virsnieka vietnieks Ignats Vidmonts;
• Siguldas kājnieku pulka kaprālis Konrāds Dīckalis;
• partizāns Artūrs–Oskars Ranne.

Ievainoti:

• kapteinis Ķeselis;
• leitnants Leimanis;
• kaprālis Zirnis;
• kareivis Andrejs Bērziņš;
• kareivis Grīnbergs;
• aizsargs Vilhelms Bodnieks.

Vairāki partizāni minēti kā „bez vēsts pazuduši kaujas laikā”:

• kareivis Mucenieks;
• kareivis Mednis;
• kareivis Irbītis;
• jaunkareivis Birnbaums;
• jaunkareivis Stepanovs;
• partizāns Melnalksnis.

Kauju laikā gāja bojā arī vairāki civiliedzīvotāji, kuri nokļuva apšaudē:

• akmeņkalis Teodors Jansons;
• strādniece Katrīne Krūmiņa;
• strādniece Emīlija Pāvula.

Pretinieku puses zaudējumi tiek lēsti: ap 46 kritušo un apmēram tikpat daudz ievainoto. Iespējams, šie skaitļi nav absolūti precīzi, taču noteikti nav mazāki par partizānu zaudējumiem.

Kauja par Limbažiem bija latviešu mēģinājums juceklīgajā divu okupāciju maiņas brīdī pārņemt savu zemi savā varā. Diemžēl ne militārā, ne politiskā situācija to neļāva attīstīt tālāk. 10. jūlijā pilsētā ienāca vācu karaspēka vienības un tika izveidota vāciešiem pakļauta militārā komandantūra.

Mag. hist. Inese Dreimane, Okupācijas muzeja krājumu darbiniece