Jaungulbenes pagastā topogrāfisko uzmērījumu laikā kaprālis Artūrs Plaudis ar cirvi likvidē krievu poļitruku P. Suhačevu, kurš arestējis rakstnieku un kapteini Aleksandru Grīnu

PSRS okupācijas režīmam veicot kārtējo genocīda akciju Latvjas teritorijā- 1941. gada 14. jūnija deportācijas, tās ietvaros tiek sagūstīti un deportēti PSRS karaspēkā iekļautie Latvijas armijas virsnieki un izcilākie kareivji.  PSRS kareivju grupa, kurā iekļauti arī bijušās Latvijas armijas militārpersonas, un vietējie zemnieki 1941. gada jūnijā veica lidlauka izveidi netālu no Obravas (Abravas) muižas Jaungulbenes pagastā. Topogrāfijas nodaļu vadīja rakstnieks un kapteinis, bijušais 1. Pasaules kara dalībnieks A. Grīns. Kapteini A. Grīnu arestēja NKVD, kas radīja stihisku protestu latviešu kareivju vidū.

Kaprālis A. Plaudis ar cirvi nogalināja arestā piedalījušos poļitruku P. Suhačevu, atbruņoja telpā esošos 7 krievu karavīrus un kopā ar vēl 2 latviešu karavīriem atstāja vienības nometni.

***

M. Tenisona atmiņas.

..Telefonogramma. 
"..Vakar, t. i., 15. jūnija pēcpusdienā pie aerodroma būves Jaungulbenē piekomandēto karavīru grupas mītnē Obravā notikusi zvērīga slepkavība. Ar cirvi noslepkavots rotas polītiskais audzinātājs biedrs (vārdu neatceros — T.). Slepkavību izdarījis kaprālis Arturs Plaudis. Pēc nozieguma izdarīšanas Plaudis ar diviem nozieguma līdzdalībniekiem, pievācot dienesta ieročus un velosipēdus, aizbraukuši Lubānas virzienā. Noskaidrots, ka Plauža tēvs dzīvo Ērgļu pagastā (mājas neatceros — T.) lespējams, ka noziedznieks uzturēs sakarus ar tēvu, tādēļ viņa mājas lūdzu uzmanīt un Artūru Plaudi dzīvu vai mirušu sagūstīt."
 

Stāvēju kādu soli sāņus no miliča, bet telefonogrammas tekstu, kas bija rakstīts diezgan lieliem burtiem, paspēju izlasīt pirms milicis to sāka.

Atvilcis pēdējo ~slimo" motociklu, nodevu arī savu braucamo milicim. Kamēr to reģistrēja, kāds no veikala pārdevējiem mani sauca pie telefona, piebilstot, ka tālsaruna, lai steidzoties. Runāja Jaungulbenes Patērētāju b-bas Elstu veikala grāmatvedis. Tur biju strādājis agrākos gados. Sākumā jautāja man par veikala lietām, veselību un beigās it kā starp citu pateica, ka aizpagājušā naktī kādi nepazīstami ciemiņi mani meklējuši. Ar to man pietika, lai. zinātu, ka no mājas jāpazūd. Domas risinājās ātri. Atgriezies pie miliča teicu, ka steidzīgi tieku izsaukts uz Rīgu, un vai nevarētu šim braucienam izmantot savu motociklu. Sevī domāju, ka ar motociklu tiktu tālāk no šīs vietas un varētu drošāk paslēpties.

Milicis ieteica izmantot vakara vilcienu, kas pēc dažām stundām atgāja uz Rīgu. Arī tas bija labi. Vietējie varasvīri domāja, ka tiešām aizbraucu uz Rīgu, jo ierados stacijā un biļeti nopirku, tikai pa vienu pusi vagonā iekāpu un otrā pusē izkāpu, lai pazustu krūmos, kur jau daži slēpās. Tiešām, nākošā naktī tiku meklēts.

Milicis un stacijas priekšnieks apgalvojuši, ka es aizbraucis uz Rīgu. Dažas dienas vilciena pienākšanas laikā kāds PD ieradies stacijā, laikam, lai mani sagaidītu, bet veltīgi.

Sākās karš, un notikumi ritēja strauji. No mājām, kur guvām pārtiku un informāciju, uzzinājām jaunākās radio vēstis, ka vācu armija ātri tuvojas un sarkanie pānikā bēg. Jau jūnija beigās vācu vienības sasniedza Daugavu  Kokneses un Pļaviņu rajonā, kas bija apm. 30 klm no Ērgļiem.

Pazuda varas  vīri un mēs, meža brāļi, atgriezāmies mājās. leradās arī Arturs Plaudis ar savu dienesta biedru. Pateicis viņam redzētās telefonogrammas saturu,  lūdzu par šo lietu pastāstīt ko tuvāku. 

Plaudis piegrūda elkoni savam draugam:

~Tev labāk stāstīšana veicas,  stāsti tu.

Un tas sāka stāstīt: 

~Jaungulbenes pagastā, senās  Obravas .pusmuižiņas laukos, starp Jaungulbenes muižu un Ušūra ezeru steidzīgi būvējām lidlauku. Smagos darbus, kā krūmu ciršanu, grāvju aizbēršanu un pauguriņu novākšanu veica klaušu kārtā katru dienu sapulcinātie daudzie zemnieki ar aizjūgiem. Kapteinis Aleksandrs Grīns no Litenes garnizona ar teodolītu nivelēja laukumu un mēs, kaprāļa Plauža grupa no riteņbraucēju rotas 10 cilvēku sastāvā, arī no Litenes garnizona, bijām Grīnam par palīgiem, spraužot mietiņus un norādot zemniekiem, kur kas jānorok vai jāuzber. Tā viss paredzētais lidlauka rajons katru dienu mudžēja pilns cilvēku un zirgu aizjūgu. Darbi ritēja lielā steigā, vai trieciena tempā, kā toreiz mēdza teikt. 

Mēs mitinājāmies senajā Obravas pusmuižiņā. Grīns, kā jau virsnieks, dzīvoja atsevišķā istabā, bet mēs, kareivji, vienā lielā telpā, laikam kādreizējā kalpu virtuvē. Gar sānu sienām divos stāvos bija sanaglotas mūsu gultiņas; vienā telpas galā uz sanaglota kraģa saslietas šautenes un saliktas mugursomas; zemāk uz grīdas bija kaste ar municiju trauksmes vajadzībai. 

Telpas otrā galā veca sagruvuši krāsns un plīts, kā arī malka, un cirvis skalu plēšanai atsliets pie plīts. Pāris soļu no krāsns uz telpas pusi liels galds, pie tā krēsls un aiz galda telpas vidū viens aiz otra daži soli, kur sēdējām, politiskās gudrības klausoties. Mūsu grupā bijām 3 latvieši un 7 krievi. Dabiski, ka katra tautība, cik atļāva apstākļi, turējās savrup. 

Kpt. Grīns pret mums, latviešiem, bija ļoti labvēlīgs, varētu teikt pat kollēģiāls, jo nemaz nelika manīt lielo dienesta pakāpju starpību. Kā jau piedzīvojis karavīrs, vērojot lielo steigu lidlauka gatavošanā, viņš saprata vairāk par mums un klusu pačukstēja, ka diezgan drīz gaidāms karš. Laime, ka tuvumā lielie Lubānas meži, kuros tad varētu paslēpties. Grīns ar savu vaļsirdīgo un brīvo izturēšanos iemantoja mūsu uzticību un iemīlējām viņu kā savu tēvu. Arī Grīna vēstures romānus bijām lasījuši un pazinām viņu kā dedzīgu patriotu. 

Katru dienu pusdienas laikā mums bija 2 stundas darba pārtraukums, kad pēc ieturētās maltītes steidzāmies uz  tuvējo Ušūra ezeru peldēties.

15. jūnijā, pārnākuši no peldēšanas, ieraudzījām mūsu mītnē rotas poļitruku. Tas mūs pārsteidza, jo tās dienas vakarā nebija paredzētas politiskās mācības, tādēļ domājām, ka jābūt kam sevišķam. Viņš lika mums visiem sapulcēties mītnē,  tad, atsēdies uz krēsla pie galda, sāka savu stāstu: Pēdējā laikā daudzi padomju valdībai naidīgi elementi esot iefiltrējušies dažādās iestādēs un neatlaidīgi darot savu noziedzīgo kaitniecības darbu. Viens šāds elements bijis arī kapteinis Grīns. Tagad viņi atmaskoti, tiks izolēti no sabiedrības un saņems pelnīto sodu. Viņš atvedis drošības dienesta ierēdņus, kas Grīnu pievākuši. 

Kaprālis Plaudis nesēdēja solā, bet stāvēja tuvu poļitrukam, atspiedies pret sienu. Nevarēdams paciest poļitruka  teikto aplamību, Plaudis paķēra plītij pieslieto cirvi un zvēla teicējam pa kaklu. Kad tas saļima, izrāva tā revolveri  no maksts un, vērsis stobru pret solos sēdētājiem, uzsauca: ~Rokas pacelt!" 

Krieviņi trīcēdami paklausīja. Mums, abiem latviešiem, pavēlēja uzkārt plecos trīs šautenes, pārējām izņemt aizslēgus, pievākt arī trauksmes municiju un mūsu mugursomas. Pats Plaudis norāva no sienas un sadauzīja telefona aparātu. Izejot no telpas, pateica krieviem, ka rokas var nolaist, tikai telpas neatstāt ātrāk kā pēc stundas. Sakāpuši velosipēdos, aizbraucām Lubānas virzienā. 

Tas arī viss, kas man zināms par rakstnieka kpt. AI. Grīna aizvešanu. A. Plaudis pēc kapitulācijas palicis Latvijā, bet, pēc kādas Rīgā izdotas brošūras ziņām, gājis bojā pirms vairākiem gadiem. 

Aleksandru Grīnu pieminot, 1986.07.01 Daugavas Vanagu Mēnešraksts, M. Tenisons