OMON uzbrukums Lietuvas muitas punktam Medininkos

1991.gada 31.jūlijā PSRS Iekšlietu ministrijas Viļņas un Rīgas OMON kaujinieku kopīga grupa, izmantojot absolūtu kontroles trūkumu un atbildības trūkumu, it kā vadoties pēc PSRS Komunistiskās partijas norādījumiem, uzbruka Lietuvas muitas punktam Medininkos, nogalinot 7 muitniekus. Faktiski, tā bija šo jebkādas kontroles izgājušo noziedzinieku plānota kaujas operācija. Jāatgādina, ka šajā laikā sabiedrisko domu mēģināja ietekmēt arī tā laika viens no redzamākajiem un negodīgākajiem TV žurnālistiem Aleksandrs Ņevzorovs, kurš nemitīgi veidoja melīgas un provokatīvas "reportāžas" no OMON bāzēm, vēstīdams sabiedrībai, ka OMON stāv likumības sardzē un sargā sabiedrību no asinsizliešanas. Šobrīd nav pamata apgalvot, ka noziegums ir noticis pēc kompartijas tiešiem norādījumiem, taču tieši Latvijas un Lietuvas kompartiju reakcionārajiem līderiem vajadzēja uzņemties atbildību par šo masu slepkavību, dodot zaļo gaismu šīm nekontrolēto kaujinieku grupu patvaļai. 

1991.gada 31.jūlija naktī ap pulkst.4 omoniešu uzbrukumā Medininku robežkontroles punktam pie Baltkrievijas robežas tika smagi ievainoti un vēlāk slimnīcā mira septiņi Lietuvas robežsargi un muitnieki. Mediķiem izdevās glābt tikai viena smagi ievainota muitnieka dzīvību.

Šokējošos kadrus pēc slaktiņa vēl rīta krēslā ar dienesta videokameru fiksēja netālā Lavorišķu muitas posteņa priekšnieks Vīts Petruškevičs. Viņš atceras, ka filmējis 30-40 minūtes un kameru izslēdzis, tikai ierodoties toreizējam ģenerālprokuroram, bet nofilmēto videomateriālu atdevis Muitas departamenta vadībai, kam tas bija jānodod tālāk Ģenerālprokuratūrai.

Sarunā ar «Lietuvos žinios» žurnālistu viņš izteicis nožēlu, ka nav izgatavota šā materiāla kopija - tobrīd tādas iespējas arī neesot bijis.

«Vēlāk mēs ne vienreiz vien ar Muitas departamenta vadības starpniecību lūdzām parādīt šo materiālu, bet saņēmām atbildi, ka tas neesot iespējams. Tad manās ausīs nāca runas, ka šī kasete vispār pazudusi,» stāstījis Petruškevičs, atzīdams, ka sākumā neesot spējis tam noticēt - jo īpaši tāpēc, ka Ģenerālprokuratūras darbinieki apgalvojuši, ka ieraksts ir saglabājies un tiks nodots tiesai.

Liecības par traģēdijas rītā redzēto Petruškevičs pirmo reizi sniedza tikai pagājušajā mēnesī jau pieminētajā Apelācijas tiesas sēdē, vairāk nekā 21 gadu pēc notikušā. Lai gan līdz tam viņš vairākkārt runājis par to dažādos pasākumos un radiopārraidēs, nedz tiesnešus, nedz prokurorus viņa liecības visu šo laiku acīmredzot nav interesējušas, secina avīze.

Tiesā rādīts videomateriāls, kura autors esot Petruškevičs, bet drīz vien kļuvis skaidrs, ka tas ir trīs četras reizes īsāks un acīmredzami samontēts - par to ļāvis spriest arī dažādo kadru atšķirīgais datējums, kura vietām pat vispār trūcis. Vēl vairāk - kamera fiksējusi laiku ap pulksten deviņiem rītā, lai gan Petruškevičs filmējis krietni pirms septiņiem.

Tiesas sēdē pirms materiāla noskatīšanās Petruškevičs tiesnešiem pastāstījis par būtiskākajiem momentiem, ko toreiz fiksējis, - pistoles un automāta patronu čaulītēm, tuvējā mežā nomīņātu vietu, acīmredzams, slēptuvi ar minerālūdens pudeli, netālajām mājām, no kurām, kā bijis redzams, braucis kāds transportlīdzeklis, un asins peļķīti, kas iztecējusi no muitnieku vagoniņa. Taču tiesā parādītajos kadros nekas no tā visa nebija redzams.

Pēc Landsberģa teiktā, ir skaidrs, ka kādam bijis izdevīgi, lai šīs lietas izmeklēšana pēc iespējas ieilgtu, lai varētu «noslēpt galus» un panākt, ka tiek izmeklēta tikai viena nozieguma versija. Līdzīgu viedokli paudis arī pats bijušais Lavorišķu muitas posteņa priekšnieks.

«Kā politiķis varu iedomāties, ka pamatā varēja būt politiskās intereses - jādomā, citas valsts intereses, lai tā netiktu apsūdzēta kara noziegumos,» sacījis Landsberģis, izteikdams pieņēmumu, ka šai nolūkā izdevies ietekmēt pakļāvīgākus Ģenerālprokuratūras darbiniekus.

Tikmēr Ģenerālprokuratūras pārstāve laikrakstam skaidrojusi, ka Medininku lietā nav nekādu pavadrakstu, kas apliecinātu, ka toreizējam lietas izmeklētājam nodots Petruškeviča filmētais materiāls.

Saskaņā ar Lietuvas Ģenerālprokuratūras versiju Medininku robežpunkta muitnieku noslepkavošanai toreiz izveidota grupa, kurā bijuši trīs Rīgas omonieši - par pretvalstisku darbību vēlāk Latvijā notiesātais Konstantīns Mihailovs jeb agrākais Konstantīns Ņikuļins, Andrejs Laktionovs un Aleksandrs Rižovs, bet pavēli izdarīt šo noziegumu devis Rīgas OMON komandieris Česlavs Mliņņiks. Omonieši sadzinuši muitniekus vagoniņā un ar šāvieniem galvā ievainojuši vai nogalinājuši viņus.

Par dalību Medininku asinspirtī Lietuvas tiesībsargāšanas iestādēm līdz šim izdevies saukt pie atbildības tikai bijušo Rīgas omonieti Mihailovu, piespriežot viņam mūža ieslodzījumu.

Attiecībā uz trim pārējiem apsūdzētajiem, kas ir Krievijas pilsoņi, - Aleksandru Rižovu, Andreju Laktionovu un Česlavu Mļiņņiku - tiesa aizpērn jūlijā saskaņā ar jauno Lietuvas kriminālkodeksa redakciju pārkvalificēja agrākās apsūdzības kriminālnoziegumos par apsūdzībām noziegumos pret cilvēci, kam nav noilguma.

Neraugoties uz Lietuvas izdotajiem Eiropas aresta orderiem, Krievija atsakās viņus izdot.