Jevgēnijs Ludvigs Millers

***

Jevgeņijs Millers (krievu: Евгений Карлович Миллер), arī Eižens Ludvigs Millers (vācu: Eugen Ludwig Müller, Jewgeni Karlowitsch Miller; dzimis 1867. gada 25. septembrī Daugavpilī, miris 1939. gada 11. maijā Maskavā), bija Latvijā dzimis Krievijas armijas ģenerālis.

Dzīvesgājums

Eižens Ludvigs Millers dzimis Daugavpilī 1867. gada 25. septembrī Krievijas impērijas militārā inženiera apakšpulkveža Kārļa Millera un viņa sievas Matildes Vilhelmīnes ģimenē kā vecākais dēls. Viņa tēva nopelnu dēļ 1878. gadā Krievijas impērijas valdība visu ģimeni iecēla muižnieku kārtā. Pēc Krievijas ģenerālštāba Nikolaja kara akadēmijas beigšanas viņš kalpoja par Krievijas impērijas militāro atašeju Nīderlandē un Beļģijā (1898-1901), vēlāk Itālijā (1901-1907).

1896. gadā viņš apprecējās ar Natāliju Šipovu un viņiem piedzima meitas Sofija un Marija, dēls Nikolajs.

Pēc atgriešanās Krievijā Eižens Millers komandēja 7. Baltkrievijas huzāru pulku (1907-1909), strādāja Ģenerālštābā (1909-1910), vadīja Nikolaja kavalērijas skolu (1910-1912), bet 1912.-1914. gadā vadīja Maskavas kara apgabalu.

Pirmā Pasaules kara laikā viņš bija 5. armijas štāba priekšnieks, plānoja Daugavpils aizstāvēšanas kaujas 1915. gada oktobrī, pēc tam komandēja Rumānijas teritorijā izvietotās Atsevišķās armijas 26. korpusu. Krievijas pilsoņu karā ģenerālis Millers komandēja Baltās armijas Ziemeļu grupējumu un bija Ziemeļu novada priekšnieks Arhangeļskā.

1920. gadā Millers emigrēja uz Franciju, kur 1930. gadā kļuva par trimdas krievu militāro vienību savienības priekšsēdētāju. Ar NKVD aģenta ģenerāļa Skobļina palīdzību 1937. gadā viņu nolaupīja un ar kuģi "Marija Uļjanova" aizveda uz PSRS, kur pēc ilgstošām pratināšanām Lubjankas cietumā nošāva 1939. gadā.