Pjotrs Vrangelis

Pjotrs Vrangelis (krievu: Пётр Врангель, vācu: Peter von Wrangel; 1878. gada 15. augusts — 1928. gada 22. aprīlis) bija Krievijas impērijas armijas virsnieks un vēlāk viens no Baltās kustības līderiem Krievijas pilsoņu kara laikā.

Biogrāfija

Dzimis Mukuļu muižā pie Novoaleksandrovskas (tagad Zarasiem) Kauņas guberņā, tagadējā Lietuvas teritorijā. Cēlies no Vrangeļu dzimtas. Viņa tēvs barons Nikolajs Vrangelis (1847—1923) bija mākslas zinātnieks, māte Marija Dementjeva-Maikova (1856—1944) stradāja muzejā.

Pjotrs sākumā ieguva civilo izglītību, vispirms 1896. gadā pabeidzot Rostovas reālskolu un pēc tam 1901. gadā absolvējot Sanktpēterburgas kalnrūpniecības institūtu, iegūstot inženiera profesiju. 1901. gadā Vrangelis brīvprātīgi iestājās leibgvardes kavalērijas pulkā. 1902. gadā nokārtojis eksāmenus Nikolajevas kavalērijas skolā ieguva gvardes korneta pakāpi un tika ieskaitīts armijas rezervē. Pēc tam pametis armijas rindas un devies uz Irkutsku, kur neilgu laiku strādāja kā ierēdnis pie Irkutskas ģenerālgubernatora.

1904. gadā sākoties Krievijas—Japānas karam brīvprātīgi atjaunojas dienestā armijā. Kara laikā komandējis kazakus, dragūnus un beigās leibgvardes kavalērijas pulku poručika dienesta pakāpē. Vairākkārt apbalvots par cīņās izrādīto varonību. Pēc kara 1906. vadījis kazaku soda ekspedīcijas Baltijā, tostarp arī Latvijā.

1910. gadā Pjotrs Vrangelis absolvēja Ģenerālštāba akadēmiju un 1911. gadā Kavalērijas virsnieku skolas kursus. Pirmajam pasaules karam sākoties viņš bija eskadrona komandieris rotmistra pakāpē. 1914. gada oktobrī Vrangelis bija viens no pirmajiem virsniekiem, kuru apbalvoja ar Svētā Jura ordeņa IV pakāpi. Decembrī paaugstināts par pulkvedi. 1915. gada jūnijā par varonību apbalvots ar zelta Svētā Jura ieroci. 1917. gada sākumā paaugstināts par ģenerālmajoru un iecelts par kavalērijas divīzijas, bet vēlāk korpusa komandieri.

Pēc Oktobra revolūcijas pametis armijas rindas un 1917. gada beigās apmeties savā vasarnīcā Sočos, kur drīz vien boļševiki viņu apcietināja. Pēc neilga laika ieslodzījumā viņu atbrīvoja. Uzreiz pēc tam Vrangelis devās uz Krimu, kur slēpās no boļševikiem līdz pat vācu karaspēka ienākšanai pussalā. No Krimas viņš devās uz Kijevu, kur nolēma sadarboties ar ukraiņu līderi Skoropadski, tomēr pēc neilga laika aizbrauca uz Jekaterinodaru, kuru tikko bija atbrīvojusi Baltās kustības Brīvprātīgo armija.

1918. gada augustā Jekaterinodarā Pjotrs Vrangelis pievienojās Baltajai kustībai, uzņemoties komandēt Brīvprātīgo armijas 1. jātnieku divīziju (vēlāk 1. jātnieku korpuss). Novembrī paaugstināts par ģenerālleitnantu. 1919. gada sākumā neilgu brīdi komandēja Brīvprātīgo armiju, no janvāra Kaukāza Brīvprātīgās armijas komandieris. 1919. gada 30. jūlijā Vrangeļa vadībā tika ieņemta Caricina, kuru iepriekšējā gadā trīs reizes neveiksmīgi bija mēģinājis ieņemt atamans Pjotrs Krasnovs. Novembrī iecelts par Brīvprātīgo armijas vienību komandieri Maskavas virzienā, tomēr jau nākamā gada februārī tika atcelts no amata un vēlāk pavisam demobilizēts rezervē, kam par pamatu kalpoja Vrangeļa konflikts ar armijas vadību. Pēc demobilizācijas devies uz Konstantinopoli.

Līdz 1920. gada martam Balto spēki bija atkāpušies līdz Krimai. 1920. gada marta beigās Deņikins nodeva komandēšanu Pjotram Vrangelim, bet pats caur Konstantinopoli emigrēja uz Lielbritāniju. 22. martā Vrangelis uz britu kuģa ieradās Sevastopolē un stājās pie bruņoto spēku komandēšanas. Nākamo sešu mēnešu laikā viņš faktiski kļuva par visas atlikušās Krievijas daļas, kas sastāvēja no Krimas pussalas, gan politisko, gan arī militāro vadītāju. Viņš veica vairākus mēģinājumus atrast atbalstu starp vietējiem iedzīvotājiem, kā arī atrast sabiedrotos starp tuvākajiem kaimiņiem. Krimas pussalā tika veikta agrārā reforma un pieņemti vairāki progresīvi likumi, tomēr Krimas cilvēkresursi bija par sīkiem, lai izvērstu līdzvērtīgu cīņu ar boļševikiem. Reizē Lielbritānija uzstāja uz to, ka Vrangelim ir jāuzsāk miera sarunas ar Padomju Krieviju. No sarunām viņš atteicās.

Lai izvairītos no iepriekš piedzīvotajām traģēdijām, kas saistījās ar baltgvardu spēku neveiksmīgajām evakuācijām citviet, Vrangelis lika sagatavot kuģus priekš iespējamās evakuācijas. 1920. gada aprīlī tika izveidota "Krievijas armija". Drīz vien sākās boļševiku uzbrukums, kas sākotnēji bija veiksmīgs, tomēr Vrangeļa komandētajiem spēkiem izdevās uzbrukumu apturēt un boļševikus izsist no viņu ieņemtajām pozīcijām. Paralēli tam norisinājās karadarbība starp Poliju un Padomju Krieviju. Baltās kustības politiskajai vadībai bija domstarpības ar Poliju un tā atteicās sadarboties ar viņiem. Pēc boļševiku uzbrukuma atsišanas "Krievijas armija" iebruka Kubaņā un Donbasā, tomēr Padomju Krievijas pretuzbrukums lika viņiem atkāpties atpakaļ uz Krimu. Tobrīd Vrangelis lūdz palīdzību Polijai, tomēr Polija atteicās no sadarbības un noslēdza pamieru ar boļševikiem. Pēc pamiera noslēgšanas pret Vrangeli tika savilkti Sarkanās armijas spēki un 1920. gada oktobra beigās un novembrī sākās uzbrukums Perekopam, kura rezultātā "Krievijas armija" tika sakauta. Baltgvardu karaspēka paliekas (ap 100 000 karavīru) kopā ar bēgošajiem civiliedzīvotājiem tika evakuētas no Sevastopoles uz Konstantinopoli.

Emigrācijā Vrangelis palika armijas komandiera amatā. No 1920. gada ar štābu atradās Turcijā, Konstantinopolē. 1922. gadā kopā ar daļu no saviem spēkiem devās uz Dienvidslāvijas Karalisti. 1924. gadā viņš izveidoja "Krievu vispārmilitāro savienību", kurā apvienojās lielākā daļa no emigrācijā esošajiem Baltās kustības dalībniekiem. 1927. gadā kopā ar ģimeni aizbrauca uz Briseli, kur strādāja par inženieri. 1928. gada janvārī saslimis ar gripu, bet vēlāk tika konstatēta tuberkuloze, no kuras viņš nomira aprīļa beigās. 1929. gada 6. oktobrī viņu pārapbedīja Belgradā.

***