Pjotrs Struve

Pjotrs Struve (Струве Пётр Бернгардович, 1870.-1944.) jeb pagājušā gs. sākuma latviešu literatūrā dažkārt Pēteris Struve - ekonomists, filosofs, publicists, t.s. legālā marksisma izveidotājs.

Dzimis 1870. gada 26. janvārī (7. februārī) Permā, Krievijas impērijā.

Tēvs - ģeogrāfs, Permas gubernators Bernhards Struve (Бернгард Васильевич Струве, 1827.-1889.), vecvectēvs un vectēvs- Tērbatas universitātes observatorijas vadītāji

80. gadu otrajā pusē aizrāvies ar marksisma idejām.

1889. gadā sāka studēt Pēterburgas universitātes Fizikas un matemātijas nodaļā, otrajā kursā pārejot uz Juridisko nodaļu, ko absolvējis 1894. gadā.

Sāka strādāt kā privātdocents savā alma mater.

1892. gadā uzsāka studijas Austrijā, Grācas universitātē, pievēršoties ekonomikai. Šajā laikā sāka publicēties, izsakoties par aktuāliem socieāliem un ekonokmikas jautājumiem.

1896. gadā piedalījās 2. Internacionāles kongresā Londonā.

1897. gadā marksistiskā izdevuma "Новое слово" redaktors.

1898. gadā sarakstīja "Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas manifestu" (Манифест Российской социал-демократической рабочей партии), kas bija šīs partijas pirmais dokuments un ideoloģijas pieteikums.

1899. gadā - "Начало" redaktors.

Pēc 1900. gada pamazām atsvešinājās no sociāldemokrātiem, meklējot jaunas idejas un metodes.

1901. gada pavasarī arestēts par piedalīšanos pretvalstiskā demonstrācijā Kazaņā un izsūtīts nometinājumā uz Tveras guberņu, taču panācis varas iestāžu atļauju, drīz emigrēja uz Vāciju.

Kopš 1902. gada žurnāla "Освобождение" redaktors, aktīvi publicējās, "Atbrīvošanās savienības" (Союз освобождения) loceklis.

1905. gadā amnestēts, atgriezās Krievijā.

Kopš 1905. gada viens no kadetu partijas (Конституционно-демократическая партия) labējā spārna līderiem (līdz 1917. gadam).

1905.-1906. gados izdeva žurnālu "Полярная звезда".

Kopš 1906. gafda pasniedzējs (lektors, docents, ekstraordinārais profesors, politekonomijas katedras vadītājs) Pēterburgas politehnikumā, paralēli pasniedzēja darbam arī žurnāla "Русская мысль" redaktors.

1907. gadā Krievijas impērijas Valsts domes 2. sasaukuma deputāts, valsts padomnieks.

1913. gadā aizstāvējis maģistra grādu un kļuvis par ekstraordināro profesoru Pēterburgas universitātē.

1915. gadā iecelts par Īpašās starpnozaru komitejas ienaidnieka apgādes un tirdzniecības ierobežošanai (Особый межведомственный комитет по ограничению снабжения и торговли неприятеля при министерстве торговли и промышленности) priekšsēdētāju.

1916. iecelts par Kembridžas universitātes goda doktoru.

1917. gadā iecelts par Ārlietu ministrijas Ekonomikas departamenta direktoru, uzņemts Krievijas zinātņu akadēmijā.

Bēgot no lielinieku režīma, 1917. gada vēlā decembrī devās uz Donu, kur iesaistījās pretlielinieciskā Donas kazaku Brīvprātīgo armijas organizēšanā, armijas kara padomes loceklis.

1918. gada februārī, pēc armijas sakāves, nelegāli dzīvo Maskavā, piedalās pretlielinieciskā Nacionālā centra (Национальный центр) izveidošanā un darbībā. Sākoties sarkanajam teroram, bēg uz Vologdas guberņu, slēpjas Krievijas ziemeļu apgabalos.

1919. gada agrā pavasarī šķērsoja Somijas robežu un devās uz Franciju, taču jau oktobra sākumā atgriezās Krievijā, kur Rostovā pie Donas (Ростов-на-Дону) kļuva par avīzas "Великая Россия" redaktoru. Pilsoņu kara laikā ģenerāļa Deņikina armijas Īpašās padomes loceklis.

Pēc sakāves 1920. gadā, februārī devās uz Stambulu. Ģenerāļa Vrangeļa valdības loceklis (ārlietu departamenta vadītājs).

Pēc sakāves 1921. gadā dzīvoja Sofijā, 1922.-1923. gadā - Prāgā, 1923.-1926. gadā - Berlīnē, bet kopš 1927. gada - Parīzē. Izdeva laikrakstu "Возрождение".

1928. gadā pārcēlās uz dzīvi Belgradā, kur viņam piedāvāja socioloģijas pasniedzēja vietu Krievu zinātņu institūtā. Šajā laikā novērsās no politikas, pievēršoties intelektuālajai dzīvei.

1941. viņu arestēja Vācijas okupācijas varas iestādes, atbrīvojot pēc 3 mēnešu ieslodzījuma.

1942. gada jūlijā Struvem ar sievu izdevās izbraukt pie bērniem uz Parīzi.

Miris 1944. gada 26. februārī Parīzē.

Filosofijā tuvs Kantam, vēlāk izrādīja zināmu noslieci uz misticismu.

Zināmākie darbi ir: "Par dažādiem tematiem" (1902.), "Patriotica" (1911.), "Krievijas sociālekonomiskā vēsture" (Социально-экономическая история России, nepabeigts, publicēts 1952.) u.c.

Uzskatos par valsti kritizēja narodņicismu.

Revidēja galvenās marksisma tēzes, Marksu uzskatot par "ekonomisko materiālistu", kritizēja darba vērtības teoriju, savos uzskatos visai tuvs maltusismam.