Johans Frīdrihs fon Reke

Johans Frīdrihs fon Reke (Baron Johann Friedrich von Recke) - augsta ranga valsts ierēdnis un kolekcionārs, vācbaltiešu vēsturnieks un valsts darbinieks, hercogistes arhīva sekretārs, Kurzemes guberņas vicegubernatora v.i., Kurzemes literatūras un mākslas biedrības un Kurzemes provinces muzeja dibinātājs.

Dzimis 1764. gada 1. jūlijā Mītavā, (Jelgavā) Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā. 

1779.–1781. gados mācījies Pētera akadēmijā, pēc tam Getingenes universitātē studējis vēsturi, statistiku, filozofiju un mākslu.

1785. gadā atgriezās Mītavā, pievērsās Kurzemes vēstures izpētei

1787. gadā iestājās Kurzemes hercoga dienestā;

1788. gadā viņš kļuva par hercoga arhīva sekretāru.

1795. gadā, pēc Kurzemes aneksijas un pievienošanas Krievijas impērijai, Reke palika valsts dienestā

1796.–1801. gados pildīja Kurzemes guberņas valdes sekretāra pienākumus.

1801.–1826. gados bija Kurzemes kamerālvaldes padomnieks.

1824. gadā par nopelniem 35 gadus garajā valsts darbā fon Reki iecēla valsts padomnieka statusā un apbalvoja ar IV šķiras Sv. Vladimira ordeni.

No 1824. gada 2. septembra līdz 1825. gada 25. februārim J. F. fon Reke bija Kurzemes vicegubernatora vietas izpildītājs.

1826. gadā atstāja valsts dienestu un varēja pilnībā nodoties savām intelektuālajām interesēm.

Kad 1815. gadā nodibināja Kurzemes literatūras un mākslas biedrību, J. F. fon Reke bija viens no tās dibinātājiem, 1827.–1846. gados – biedrības pastāvīgais sekretārs.

Īpaši bija Rekes nopelni Kurzemes provinces muzeja nodibināšanā. Kopš muzeja izveidošanas 1818. gadā līdz pat savai nāvei 1846. gadā fon Reke bija muzeja direktors, uzdāvināja muzejam visu, ko pats bija sakrājis.

20. gadu otrajā pusē kopā ar K. E. Napierski (Napjerskis, Napiersky) sarakstīja leksikonu

“Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten- Lexikon der Provinzen Livland, Estland und Kurland” (četri sējumi iznāca 1827.–1832. gados).

Tā kā Napjerskis bija latviešu izcelsmes zinātnieks, vēsturnieks un muižnieks (viena senču līnija cēlusies no rīdzinieku Šteinhaueru dzimtas), leksikons saturēja arī ievērojamu "nevācu" (latviešu) uzvārdus.

1834. gadā tika iecelts par

• Getingenes universitātes filozofijas doktoru,
• bija daudzu ārzemju un Baltijas zinātnisko biedrību goda biedrs vai biedrs,
• Parīzes vēstures institūta un
• Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis.

Miris Mītavā (Jelgavā), 1846. gada 13. septembrī.