Karls Gustavs Jungs

Karls Gustavs Jungs bija šveiciešu psihiatrs un filozofs, analītiskās psiholoģijas skolas dibinātājs. Viņa darbība atstājusi spēcīgu iespaidu 20. gadsimta filozofijā.

Karls Gustavs Jungs dzimis 1875. gada 26. jūlijā Šveicē, Kessvilā, vietējā vikāra Johana Junga ģimenē. 1886. gadā Jungs iestājās ģimnāzijā, bet 1895. gadā- Bāzeles universitātē, kas bija vistuvākā vecāku dzīvesvietai, jo tie finansiālu apstākļu dēļ nespēja nosūtīt savu dēlu tālāk. Jaunais Jungs vēlējās studēt arheoloģiju, pēc citiem avotiem - antropoloģiju vai eģiptoloģiju , bet šādus studiju virzienus Bāzeles universitāte nepiedāvāja. Sākotnēji Jungs izvēlējās dabaszinātnes, bet pēc tam pārgāja uz medicīnas studijām, specializējoties psihiatrijā.

1900. gadā Jungs sāk stažēties Cīrihes psihiatriskajā klīnikā un jau 1906. gadā iznāk pirmais darbs- „Beitrag Zur Psychologie und Pathologie sogenannter occulter Phänomene.”-. Tieši šo grāmatu vēlāk nosūtīja Freidam un caur to arī sākās Freida un Junga pazīšanās. Principā idejas šajā grāmatā ir sintezētas no personīgiem novērojumiem klīnikā un vairāku zinātnieku - Krepelina, Dženeta, Bleilera, bet jo sevišķi Freida - darbiem.

Freida lielo ietekmi savā sākotnējā darbība Jungs apstiprināja pirmajā starptautiskajā kongresā lasot referātu „Freida histērijas teorija”, aizstāvot psihonalīzes teoriju. Arī 1908, gada kongresā Zalcburgā psihoanalīzes teorija aizstāvēšana turpinājās, tika izdota „Psihoanalītikas un patalogpsiholoģijas pētījumu gadagrāmata”. 1910. gadā Nirnbergā tika izveidota Starptautiskā psihoanalītiskas asociācija, kurā par prezidentu ievēlēja tieši Jungu.

Laika gaitā Jungs kļuva par Oksfordas universitātes zinātņu doktoru, Šveices zinātņu akadēmijas goda locekli, un saņēma goda zinātņu grādus Hārvardas, Kalkutas, Benaresas un Alahabadas universitātēs.

Pēc otrā pasaules kara Karls Jungs kļuva arī ļoti aktīvs ceļotājs, apmeklēja Ziemeļāfriku, Keniju, Jaunmeksiku, Indiju. Tieši Indijā viņam parādījās vīzija ar karali Artūru, kas lika vairāk darbos pievērsties tieši rietumu pasaules simbolismam. Tāpēc vēlākajos darbos bieži aprakstīta Rietumu mistiķu tradīcija un alķīmija.

1903. gadā Karls Gustavs Jungs apprecēja Emmu Raušenbahu, viņiem bija pieci bērni, un laulība ilga līdz 1955. gadam, kad Emma mira. Turklāt šī ilgā kopdzīve ritēja par spīti baumām, ka Jungam ir neskaitāmi citi romāni, no kuriem slavenākais iespējams ir ar Sabīni Špīlerinu. Līdz nāvei publicējis jaunus darbus, Jungs mira 1961. gadā dzimtajā Šveicē, Cīrihē.

Pats Karls Gustavs Jungs savu darbību ir nosaucis par analītisko psiholoģiju, kas nozīmē psihes dziļumu pētīšanu, kurā kādai parādībai tiek atrasta tās jēga. Arī pats psihes jēdziens tiek paplašināts, tajā tiek ietverts kolektīvi neapzinātais, t.i., kolektīvā bezapziņa. Šāda bezapziņa raksturīga gan cilvēcei kopumā, gan arī atsevišķākām tautām un laikmetiem. Līdz ar to psihoanalīze izmantojama arī reliģijas, kultūras, sabiedrības, cilvēku kopdzīves parādībām, tātad uz visu vēstures procesu un filozofiju. Šāda kolektīva bezapziņa ir cilvēces garīgās attīstības mantojums, kas atdzimst ikvienā indivīdā.

Lielu uzmanību Jungs pievērsa tieši sapņiem un jau 1912. gadā iznākušajās „Metamorfozēs un libido simbolos” apskata mītiskos un folkloras mantojuma simbolus tajos. Tieši šādi simboli arī ir mantoti kā kultūras pieredze un pieder pie kolektīvās bezapziņas. Turklāt visi mantotie simboli vēlāk arī izveido arhetipus, kuri ir diezgan konkrēti un katrs ar savām īpašībām. Kolektīvās bezapziņas struktūras elementi savukārt ir arhetipi, kuru būtību, manuprāt, vislabāk paskaidro Jungs pats: Arhetipi, zināmā mērā ir dzīlē apslēpti apzinātās dvēseles fundamenti vai, ja izmanto citu salīdzinājumu- saknes, kas iegrimušas ne tikai zemē šā vārda šaurajā nozīmē, bet arī pasaulē vispār. Arhetipi ir gatavības sistēmas, kas vienlaikus ir gan tēls, gan emocija. Tos izmanto līdz ar smadzeņu struktūru, jā, tie ir tās psihiskais aspekts. No vienas puses tie formē spēcīgu, instinktīvu aizspriedumu, bet no otras, tie ir visefektīvākais instinktīvās pielāgošanās līdzeklis(Jungs K. G. Dvēseles pasaule, citēts pēc Kūle M., Kūlis R. Filosofija.- R., 1996., 386. lpp.)

Tātad arhetipi nav nekas ļauns vai labs, tie vienkārši ir mūsu būtībā. Tie pasargā cilvēka psihi no kādiem triecieniem, jo spēj nostrādāt divējādi- gan veidot barjeru pret kaut ko kā aizspriedums vai arī pieņemt uzreiz, jo pielāgojas.

Viens no arhetipiem ir ēna, kas reprezentē visu to, ko cilvēk apziņā sevī noliedz. Ēna ir pretēja cilvēkā uz āru rādītajam - skarbam cilvēkam ēna ir maigas dabas, tādam, kas uzskata sevi par neglītu ēna ir tāda, ko viņš uzskatītu par skaistu, bet arī čaklam un darbīgam cilvēkam ēna būs slinka. Ēna nav nekādā gadījumā nav nedz laba vai slikta, tā vienkārši ataino kādu personības šķautni bez kopskata. Tomēr ir arī pretējs viedoklis kā skaidrot ēnu- tā ir paaudžu paaudzēs pārmantotās sliktās īpašības, kuras apziņa ir noraidījusi. Šajā gadījumā ēnas klātesamība psihē nodrošina vainas sajūtu, spēju saprast citus cilvēkus un arī atbildības sajūtu. Katram indivīdam kā arhetips ir arī pretēja dzimuma tēls- vīriešiem anima, bet sievietēm- animus. Abi divi iemieso pretējo dzimumu un tieši ar animas/ animus esamību psihē var skaidrot mīlestību no pirmā acu uzmetiena- kādā pretējā dzimuma svešiniekā cilvēks saredz savu animu. Bez šiem ir arī citi arhetipi- gudrais vīrs (izsaka garīgo principu), lielā māte(gudrā vīra pretstats, izsaka vielu, kuru caurauž gars), patība (apvieno gan apzināto, gan nepazināto), bērns (kolektīvās dvēseles pirmapzinātā bērnība) u.c.

K. G. Jungs aizrāvies arī ar austrumu kultūru, uzskatot, ka rietumnieki varētu dažas lietas no austrumniekiem arī mācīties. Rietumnieka gars ir sašķēlies divās daļās- zināšanās un ticībā, tas uzskata, ka vajag dabūt visu, ko viņš grib. Turklāt rietumnieks nepazīst savu dvēseli, tā saceļas pret sevi.

Ļoti K. G. Junga darbību ietekmēja arī Imanuela Kanta doma, ka lietās par sevi un fenomenos cēlonība darbojas atšķirīgi. Šajā sakņos Junga sinhronitātes teorija, kad cēloņsakarības nav nejaušas. Arī Šopenhauera darbi Jungam nešķita sveši, viņu Jungs pat nosaucis par pirmo filozofu, „kam bija drosme saredzēt, ka universa pamatos ne viss bija uz labu.”

Interesanta doma ir arī par Biblisko Dievu kā morāli attīstošos personību, jo Bībelē Dievs netiek aprakstīts visu laiku vienādi.