Karls Roberts Vilhelms Rīmšneiders

Bātas, Rucavas un Sventajas draudzes mācītājs Karls Vilhelms Roberts Rīmšneiders dzimis Durbē (kur viņa tēvs strādāja par skolotāju) 1833. gada 22. oktobrī.

Rakstījis arī teoloģiskus sacerējumus un tulkojis latviešu valodā garīgās dziesmas. No šīm dziesmām pati populārākā ir "Mans Dievs, es nāku Tavā namā", kas ir ievietota pašreizējā dziesmu grāmatā.

Viņš ir dēls no Tīringenes (Vācijā) ieceļojušam skolotājam Dr. phil. Ādolfam Vilhelmam Rīmšneideram (​Adolph Wilhelm Riemschneider), dz. 13.05.1786. Beihlingenes pilī (Schloss Beichlingen), m. 14.12.1833. Kabilē. Tēvs studējis teoloģiju Jēnā un Leipcigā.

Māte - Louise Johanna Blaese ("Jenny"), dz. Durbē 23.09.1802., m. Bātā 28.04.1856. 

Pēc tēva pāragrās nāves (tēvs mirst, kad Karlam vēl nav 2 mēneši) viņu skoloja un audzināja patēvs - Bātas mācītājs Jakobs Roberts Hakers (​Jakob Robert Hacker), ar kuru māte apprecas 01.06.1836. (ieraksts Durbes Z draudzē). Karlam Vilhelmam Robertam Rīmšneideram ir 2 vecāki pusbrāļi no tēva un 3 jaunākas pusmāsas no mātes puses.

1853-57 studē teoloģiju Tērbatas universitātē.

Uzsaukts Sv. Johana baznīcā Tērbatā (Dorpat) un 1860. gada 22. oktobrī apprecas ar Mariju Augusti Hulču (​Marie Auguste Hultsch), kura dzimusi Igaunijā, Veru (Võru) 07.03.1837., m. 06.02.1920. Liepājā. Sievas vecāki: Ferdinands Vilhelms Hulčs (Ferdinand Wilhelm Hultsch) un Jūlija Hulča  ​(​Julie Hultsch​), dzim. Linde.

Bērni:

1) Karls Johanness Roberts Rīmšneiders (Carl Johannes Robert Riemschneider), dz. 02.10.1861., kurš ir ārsts Rucavā no 1889. līdz 1899. gadam, m. 26.03.1922. Berlīnē, Vācijā,

2) Emīls Ferdinands Vilhelms Rīmšneiders (​Emil Ferdinand Wilhelm Riemschneider), dz. 29.12.1862., m. 05.02.1938. Tallinā, Igaunijā,

3) Alfons Rīmšneiders (​Alphons Riemschneider), dz. 23.09.1865., m. 1935. Liepājā (?),

4) Hugo Emīls Teodors Rīmšneiders (Hugo Emil Theodor Riemschneider), dz. 23.12.1868., m.?,

5) Frīdrihs Vilhelms Teodors Rīmšneiders (​Friedrich Wilhelm Theodor Riemschneider; "Fritz"), dz. 03.07.1871., m. ?.

Par mācītāju ordinēts 1861. gada 5. februārī.

1861. gada 21. maijā Piltenes prāvests, Ēdoles mācītājs Šmits, piedaloties Sakas mācītājam Šēnam un Embūtes mācītājam Lundbergam, Bātas draudzē (pie Embūtes) (Bātes-Vaiņodes draudzē) iesvētīja un ieveda pirms 2 gadiem mirušā iemīļotā mācītāja Hakera vietā jaunu mācītāju, kas bija Hakera padēls Karls Roberts Vilhelms Rīmšneiders.

​"Kurzemes Vārds" (1937) publikācijā Bātes baznīcas 300 gadi raksta: "Starp mācītājiem, kuri darbojošies Bātes draudzē, ir arī ievērojamais dziesminieks Kārlis Rīmšneiders."

1881. gadā viņš no Bātas pārceļas uz Rucavu, jo tiek par mācītāju Rucavā un Sventajā. Viņš stājas nelaiķa A. Šulmana vietā un ir pēdējais vācu tautības mācītājs, kas kalpoja Rucavas draudzē. Pēdējais dievkalpojums Bātā notiek 9. augustā. Notiek gan vācu, gan latviešu dievkalpojums. Baznīca ir ar ļaudīm bāztin piebāzta.

1881. gada "Latviešu Avīzes" raksta, ka ceturtdien, 13. augustā, rucavniekiem bija jauka prieku diena, jo tai dienā jaunais, no visiem kārots un mīļots mācītājs Rīmšneidera kungs, no Bātas uz Rucavu atbraukdams, savā jaunā vietā iestājās. Kaut arī tai dienā bij vētrains laiks - pa brīžiem arī lietus, tomēr ļaudis, svētku drēbēs ģērbušies, tai ceļā, kas no Skodas pilsētiņas un Liņķimiem uz Rucavas muižu un baznīcu ved, bariem pulcējās. Uz Rucavas robežas bija celti prāvi goda vārti, kur Rucavas pagasta valdes locekļi un baznīcas pērminderi ar lielu ļaužu pulku sagaidīja un apsveica savu jauno mācītāju. Gaidītais viesis ar visu savu famīliju un dažiem saviem Bātas draudzes locekļiem, kas to mīļi pavadīja, atbrauca plkst. 5os vakarā uz Rucavas robežu, kur viņus ar necerētu godu sagaidīja. Aizgrābtā sirdī ar spēcīgiem vārdiem Rīmšneidera kungs izteica savas sirds jušanas un savu pateicību.

No šīs vietas piebiedrojās braucēju rindai vēl astoņi rati, pilni braucēju, un astoņi jaunekļi zirgos. Vēl 9 verstes bij ko braukt līdz Rucavas mācītāja muižai. Bet tāļu jau nebrauca - tik vienu versti - līdz pirmām Rucavas mājām. Tur ieraudzīja vēl jo krāšņākus goda vārtus, priekšā arī ļaužu baru, kā tirgū. (Priekš šo vārtu izpušķošanas ļautiņi puķes bij no skunstdārznieka iz tāluma sagādājuši.) Divi saimnieces apgodāja Rucavas mācītāju un viņa cienmāti ar rucavnieku raibi austiem, smalkiem dvieļiem; jo pie mums ir tāds ieradums, ka uzkar dvieli uz pleciem tam, ko grib pagodināt. Mācītāja rati kļuva ar puķu pīnēm apvīti un izpušķoti. Dziļi iekustinātā sirdī pateikdamies, cien. Rīmšneidera kungs iekāpa savos ratos; viņa vadoņi to skubināja uz pasteigšanos, jo tie gan zināja, kas atbraucējus vēl gaidīja. Vēl pie desmits goda vārtu bij priekšā. Rucavas lielā muiža jau bij apuguņota, kad mūsu goda ļaudis sakrēslā tur cauri brauca. Pusceļ 8os vakarā iebrauca gaidītie viesi caur beidzamiem goda vārtiem Rucavas baznīckunga muižā, kas kā kāzu nams bij izgreznots iekšā un ārā - ar puķu vijumiem un kroņiem, ar svecēm un raibām lampām. 38 dziedātāji un dziedātājas no latviešu draudzes apsveica četrbalsīgi savu jauno mācītāju ar dziesmu, kas sevišķi pēc tam bij rīmēta. Daudz simtu cilvēku, gan latvieši, gan vācieši, pildīja istabas un muižasplaci. Pēc nodziedātas dziesmas cien. mācītājs īsus, bet pie sirds ietamus pateicības vārdus ārā uz sapulci runāja. Tad dziedātāju koris otru dziesmu skandināja. Pēc šīs dziesmas sapulce vienā balsī trīs reiz "urā" ! savam jaunam mācītājam par laimes vēlēšanu izsauca.

​Tai vakarā ikviens no mācītāja muižas šķīrās ar īsti pacilātu sirdi par visu to, ko tai dienā un vakarā bij redzējis un dzirdējis.

Lai Dievs dod cien. Rīmšneidera mācītājam ilgu mūžu, ka viņš tikpat svētīgi var ilgi strādāt pie savas tagadējās lielās draudzes, kā viņš 20 gados strādājis pie savas līdzšinīgās mazās draudzes, kas viņu ar sūrām asarām ir aizvadījusi. Rucavas draudzē augstie un zemie, vecie un jaunie vienis prātis pēc Rīmšneidera mācītāja ir ilgojušies, un Kurzemes augstā baznīctiesa rucavniekiem to arī atvēlēja. Lai Dievs dod savu svētību! 

 

Dievs viņam atvēlēja vēl 25,5 gadus, Karls Roberts Vilhelms Rīmšneiders mira 1907. gada 9. februārī plkst. 8.00 no emfizēmas. Apbedīts Rucavas Vecajos baznīcas kapos (Rucavas vecās baznīcas Kalna kapsētā) 16. februārī. Viņa kapa vieta nav atrodama, jo kaps ir izpostīts 20. gadsimta 60. gados. Viņa dzimtas kapu piemineklis pārvietots uz Rucavas baznīcas dārzu.

Avoti: 

1. Das Inland, Nr. 42 (17.10.1869.)
2. Duvzares Vēstis, Nr. 4 (65), 2014. g. aprīlis.
3. Kurzemes Vārds, Nr. 194 (29.08.1937.)
4. Latviešu Avīzes, Nr. 10 (11.03.1881.)
5. Latviešu Avīzes, Nr. 26 (20.06.1861.)​
6. Latviešu Avīzes, Nr. 35 (02.09.1881.)
7. Latviešu Avīzes, Nr. 37 (16.09.1881.)
8. Latviešu Avīzes, Nr. 46 (13.11.1885.)
9. Libausche Zeitung, Nr. 32 (08.02.1892.)
10. Libausche Zeitung, Nr. 35 (12.02.1938.)
11. Rigasche Zeitung, Nr. 37 (14.02.1907.)
12. Rigasche Zeitung, Nr. 148 (02.07.1913.)
13. http://daten.digitale-sammlungen.de/bsb00000433/image_458
14. https://www.geni.com/people/Adolph-Wilhelm-Riemschneider/6000000056431537873
15. https://www.geni.com/people/Alphons-Riemschneider/6000000056432539046
16. https://www.geni.com/people/Carl-Robert-Wilhelm-Riemschneider/6000000056429646880
17. https://www.geni.com/people/Carl-Johannes-Riemschneider/6000000056429869138
18. https://www.geni.com/people/Emil-Ferdinand-Riemschneider/6000000056427957360
19. https://www.geni.com/people/Friedrich-Wilhelm-Theodor-Riemschneider/6000000056432659954
20. https://www.geni.com/people/Hugo-Emil-Theodor-Riemschneider/6000000056432758895
21. https://www.geni.com/people/Louise-Johanna-Blaese/6000000056432217892
22. https://www.geni.com/people/Marie-Auguste-Riemschneider/6000000056429687885
23. http://www.lvva-raduraksti.lv/lv/menu/lv/2/ig/1/ie/99/book/34346.html
24. https://www.raduraksti.arhivi.lv/objects/1:4:11:2055:2360:28169#&gid=1&pid=6
25. http://www.thueringer-literaturrat.de/index.php?pageid=14&unitid=3572

***

Rīmšneidera dzimtu, stādot sev par paraugu, pēc gadiem atceras pedagogs un tautskolu inspektors Bebru Juris (Juris Bebris, dz. 06.04.1859., m. 02.02.1951.):

 

                                                               Mācītājs Kārlis Rīmšneiders.
                                                                               (Atmiņas.)

            Ir cilvēki, ar kuŗiem var nodzīvot kopā vairāk gadus, bet pēc šķiršanās tie no atmiņas pazūd; reti viņus tikai kā miglā tītus atminamies. Un ir arī cilvēki, kuŗi nekad no atmiņas neizzūd, kuŗus vēl tagad, pēc 50 gadiem, redzu kā dzīvus gara acu priekšā, kaut gan tie jau sen atdusas vēsajā zemes klēpī. Pie šiem pēdējiem pieder bijušais Rucavas draudzes mācītājs Kārlis Rīmšneiders. Kā šodien man stāv acu priekšā šis tuvāku mīlestības pravietis, šis ideālais dvēseļu gans, šis cēlais cilvēku un dabas draugs. Viņa piemiņai lai risinās sekojošās rindiņas.

            Pie Rucavas draudzes tolaik piederēja Rucavas pagasts, Rucavas, Ķāķišķes, Meirišķes, Būtiņu, Sesku muižas un nelielais Paurupes miestiņš. Baznīca atrodas miestiņa dienvidus galā; aiz baznīcas mācītājmuiža un aiz Paurupes kroga, Liepājas-Klaipēdas lielceļa malā skola un ērģelnieka mītne. Rucavas muiža atrodas Sventas upes krastā pie Lietavas robežas.

            1881. gada augusta mēnesī iestājos Rucavas Kr. Šēnberga proģimnāzijā kā jauns, nepiedzīvojis skolotājs. Kādā pēcpusdienā stāvu pie savas istabiņas loga un skatos uz lielceļa, pa kuŗu norisinās dzīva kustība. Redzu: brauc rati ar diviem sirmiem zirgiem; kučiera vietā uz bukas sēd mūsu skolnieks; ratos sēd sirms kungs ar pavecu kundzi un otrs zēns, arī mūsu skolnieks. Zēnu uzvārdus vēl nebiju iegaumējis un nepazinu arī viņu dzīves apstākļus. Manī radās ziņkārība kas tā par dzimtu. Mans principāls Šēnbergs man pastāstīja: sirmais kungs esot mūsu mācītājs ar kundzi un dēliem. Viņš arī tikko pārnācis no Bātes draudzītes, kur bijusi šaura iztikšana, uz Rucavas draudzi. Esot lieli dabas cienītāji un gandrīz katru dienu braucot Sventas upes krastus apskatīt un priecāties par skaistiem dabas skatiem.

            Kādā pēcpusdienā Šēnbergs jun. mani noveda pie mācītāja vizītē. Mācītājs ar kundzi bija ļoti laipni un aicināja viņus biežāk apciemot. Sarunā Šēnbergs ieminējās, ka es esot jaunlatvietis. Uz to mācītājs ļoti korekti atbildēja, ka ne tautība esot galvenais, bet cilvēka krietnība (Tüchtigkeit) un tikumiskais raksturs. Ka jaunie latvieši cenšoties pēc izglītības un patstāvības, nevarot viņiem pārmest. Šai vizītē mana iepazīšanās ar mācītāju bija nokārtota; un manā turpmākā dzīvē tai bija svarīga nozīme. Bet nu par pašu Rīmšneideri.

            Mācītājam Rīmšneideram bija ap 60 gadu. Viņš bija studējis Tērbatā un bija Kuronijas filistrs. No pārējiem kuroņiem viņš atšķīrās ar savu vienkāršību dzīvē un iecietību satiksmē ar draudzes locekļiem: bija katram un katrā laikā pieietams, laipns, izpalīdzīgs. Mācītāju alga Kurzemes kroņa draudzēs (Rucavā, Nīcā, Bārtā, Būtiņā u.c.) tanī laikā pastāvēja ne naudā, bet graudā – mācītājmuižas zeme vidējas lauku mājas apmērā, apkārtējo muižu un pagastu sieciņi un tas, ko saimnieki atmeta mācītājam divas reizes gadā mājas apmeklējot (Gebetsfahrten). Tā bija visa mācītāja alga, neskaitot akcidencijas. Mācītāja māju apmeklējumiem bija nopietns, jauks uzdevums: pārklaušināt skolu neapmeklējošos bērnus, vest sarunas ar pieaugušiem un tos reliģiski un tikumiski iespaidot, un noturēt īsus aizlūgumus. Par to saimnieks atlīdzināja ar to, kas viņam bija pie rokas (sviests, šķiņķis, desas, olas, zivis u.c.). Mācītājs Rīmšneiders šos apmeklējumus neatzina. Viņš mēdza jokodamies teikt, ka tie esot izvērtušies par linošanu [?] (Gebetsfahrten), kas nesaskanot ar viņa uzskatiem. Viņš labprāt ieradās pie draudzes locekļiem, bet ne iegūšanas nolūkos. Ar to, protams, viņa ienākumi sašaurinājās. Arī sieciņus pagasti nodeva ļoti nekārtīgi. Bet mācītājs par to nemēdza sūdzēties. Vienīgais drošais ienākums bija muižas zeme un dievgaldnieku devas. Un te jāsaka, ka rucavieši neskopojās. Dažu svētdien ienāca 30-50 rbļ., svētku dienās 100 rbļ un vairāk. Bet izdevumi arī bija lieli. Divi dēli – arī kuroņi – studēja Tērbatā, divi apmeklēja mūsu proģimnāziju. Bet tā visa dzimta bija nesavtīga, devīga. Neviens lūdzējs neaizgāja no mācītāja mājas neapmierināts. Plašai, izlutinātai kungu dzīvei nepietiktu līdzekļu; Rīmšneideri sitās kā nebūt cauri. Gŗūtos, materiāli nospiedošos brīžos mācītājs mierināja dzīves biedri Pestītāja vārdiem: „Skataities uz putniem gaisā un puķēm laukā”.

            Mācītājs Rīmšneiders bija labs sprediķotājs. Viņa sprediķi bija vienmēr pieskaņoti tautas dzīves vajadzībām. Bībeles tekstu viņš prata asprātīgi un skaisti ilustrēt ar piemēriem no tautas ikdienišķās dzīves, caur ko sprediķi kļuva vienkāršiem darba ļaudīm saprotami un iespaidīgi. Sprediķos Rīmšneiders parādījās kā īsts dzejnieks gan gleznu, gan valodas izteiksmes izvēlē. Viņš mēdz arī pats dzejot. No viņa tulkotām garīgām dziesmām dažas uzņemtas dziesmu grāmatā (Nr. Nr. 43., 468. un 471.). Rīmšneiders bija labs latviešu valodas pratējs. Viņa izteiksme un teikumu konstrukcija bija īsti latviska. Viņš pats mēdza apgalvot, ka latviešu valodu protot un runājot labāk, nekā savu mātes valodu.

            Pēc dievkalpojuma rucavieši mēdza palikt baznīcas pagalmā. Tur viņi sarunājās un pacienājās ar līdzpaņemto degvīnu. To darīja arī jaunavas. Sagatavoja gardu dziŗu un pacienāja ar to pazīstamos jauniešus. Tas mācītājam gan nepatika un tieši viņš pret šo ieražu neuzstājās, bet aplinkus kur un kad vien varēdams norādīja uz dzeršanas kaislības ļaunajām, postošajām sekām. Kādreiz pie dievgalda kādai jaunavai izkrita pudele un sašķīda. Mācītājs saviebās, bet ļauna vārda neteica; tik mierīgā balsī lūdza jaunavu šodien atstāt dievnamu un atnākt citureiz bez pudeles. Šis atgadījums atstāja klātesošos baznīcēnos dziļu iespaidu.

            Mācītāja dzimtas dzīvē valdīja vislabākā saskaņa. Visā dzimtā valdīja savstarpēja saticība, uzticība, paklausība, pieticība un arī omulība. Kad vecākie dēli ieradās mājā, tika sarīkoti mūzikas vakari. Pats mācītājs spēlēja 1. vijoli, es – 2., Jānis (Johanness) kornetu, Emīls mežragu, Alfons flautu un mans kolēģis f. [?] Langsdorfs klavieres. Kundze ar mazāko dēlu Frici un mans kolēģis Klingenbergs bija klausītāji. Citos vakaros bija pirmā vietā dziedāšana, un vēl citos – literatūra. Sestdienas vakaros mācītājam bija maz laika, - jāgatavojas dievkalpojumam. Bet tikko bija sagatavošanos beidzis, tūdaļ bija mūsu vidū, dziedāja, jokoja jauniešiem līdz. Tā viesmīlīgajā mācītāja dzimtā, mēs, skolotāji, pavadījām daudz jaukus, neaizmirstamus brīžus. Uz mani atstāja dziļu, neizdzēšamu iespaidu Rīmšneideru dzimtas dzīve. Nekad tur nebija dzirdams skarbs vārds, neviena nemiera zīme. Visa dzimtas dzīve ritēja saticībā un ideālā saskaņā. Kāda semestra beigās jaunākais, Fricis, pārnesa neapmierinošu skolas apliecību. Tēvs, viņu nopietni uzskatījis, noteica: „Nu, Frici, tu man esi pārnesis lielu prieka vēsti”. Zēns nosarka, sāka raudāt un apsolījās laboties. „Bet turi vārdu,” tēvs noteica, apkampa zēnu un noskūpstīja. Un bērns turēja doto vārdu. – Kad vecāko dēlu nebija mājā un nevarējām nodoties mūzikai, mācītājs vakaros lasīja kaut ko priekšā. Viņš sevišķi mīlēja lasīt Friča Reutera humoristiskos sacerējumus. Par krusttēvu Bresigu viņš lasīja tik dzīvi un skaisti, ka mēs, klausītāji, smējāmies līdz asarām. Tā kā biju ar jauniešiem sadraudzējies, biju mācītāja mājā pastāvīgs un ieredzēts viesis un ņēmu dalību viņu laimīgā dzimtas dzīvē. Bieži sev klusībā teicu: „Ja tev kādreiz būs sava dzimta, tad centies to tā veidot un vadīt, kā to dara Rīmšneideri”.

            Ar draudzi mācītājs labi satika, kaut gan draudzes locekļi prata nesavtīgo mācītāju izmantot, no kā nācās bieži saimnieciskā ziņā ciest.

            Kā dabas draugi visa dzimta sarīkoja gan braukšus, gan kājām ekskursijas uz apkārtnes skaistākām vietām. Mācītājs prata atrast skaistumu arī tur, kur tas citiem palika apslēpts. Viņš prata skaistumu parādīt, izcelt, tā sīkumus iztirzāt un tā vērotājus dabas parādībām ieinteresēt. Tā viņš pieradināja bērnus cienīt, mīlēt un saudzēt dabu un tās skaistumu. (Vecākais dēls ir putnu dzīves pētnieks, apceļojis Skandināviju un Islandi pētīšanas nolūkos.)

            Mācītājs Rīmšneiders apkopa trīs draudzes – Rucavas, Būtiņu un Palangas dr. Kad mani pārcēla uz Palangu, tad tur arī paretam sastapāmies kopēji noturamos dievkalpojumos, jo tur brīvprātīgi izpildīju ērģelnieka pienākumus.

            1907. gadā apklusa pukstēt šī ideālā draudzes gana sirds. Draudze ar dziļām sērām viņu guldīja Rucavas draudzes kapos, baznīcas tuvumā.

            Man mācītāja Rīmšneidera dzimta ar tās cēlo ideālismu palikusi neizdzēšamā piemiņā un rādījusi manai dzīvei īsto, pareizo ceļu.

                                                                                                                                   Bebru Juris
 

Avots: Svētdienas Rīts, Nr. 4 (19.01.1936.)