Kristaps Šēnbergs

ŠĒNBERGS Kristaps (1831.2.VIII Bunkas pag.* - 1901.19.I plkst. 10 Rucavā, apbedīts Vecajos baznīcas kapos 24. janvārī) - skolotājs, literāts un ērģelnieks Rucavas baznīcā. Skolotāja, literāta un ērģelnieka Ernesta Ferdinanda Šēnberga brālis.

(* "Latvju rakstniecība portrejās" (1926) kā dzimšanas vietu gan min Kurzemi, Bausku.)

Dzimis vagara ģimenē Bunkas muižā (Funkenhof). Lielākoties viņu mācījis vecākais brālis, dzejnieks Ernests Ferdinands Šēnbergs (18.10.1825. - 1894.), ar to pietika, lai Kristaps iestātos Irlavas seminārā. Mācījies Irlavas skolotāju seminārā 1847-50, pēc tam turpat 1850-51 strādājis par palīgskolotāju. Par šo semināru un viņa darbiniekiem Kristaps Šēnbergs atsaucās ar vislielāko cienību un mīlestību un sarakstījās vēl ilgus gadus.

Rucavas mācītāja Melvila aicināts viņš nonāca Rucavā. No 1851 ērģelnieks un 1852-94 skolas pārzinis Rucavā. Kristaps Šēnbergs bija Rucavas pirmais profesionālais skolotājs.

Kad Kristaps Šēnbergs pieņēma uzaicinājumu kļūt par baznīcas dziedātāju un ērģelnieku, viņš savā ērģelnieka mājā ierīkoja arī skolu. No pārtikušajiem viņš ņēma skolas naudu 6 rubļus gadā, bet vairāk bijis tādu bērnu, kam dabūjis dot savus vecos zābakus vai cepuri, lai bērns varētu apmeklēt skolu.

Kristapa Šēnberga skola atradās pagasta centrā, audzēkņi tajā ieradās pat no tālienes. To apmeklēja tie bērni, kam nepietika ar ziemas skolas mācību pagasta skolā. Ziemas skolas mācība ilga no 10. novembra līdz 10. aprīlim.

1863. gadā uzcēla jaunu skolas ēku ar dakstiņu jumtu, gaišiem lieliem logiem un trīs skursteņiem. 1868. gadā šo skolu pārvērta par divklasīgu, bet 1874. gadā par trīsklasīgu. Ēka jau 1870. gadu sākumā kļuva par šauru, un Kristaps Šēnbergs par saviem līdzekļiem uzbūvēja jaunu skolas namu - koka ēku ar dakstiņu jumtu. Abās ēkās kopā nu bija 4 zāles un 10 istabas ar lieliem gaišiem logiem.

Rucavas Šēnberga skola pavēra ceļu uz augstākām skolām ne tikai turīgu vecāku, ārstu, mācītāju, baronu, Liepājas rātskungu un konsulu bērniem, bet arī Rucavas zemnieku dēliem. Tā bija pazīstama un slavēta ne tikai visā Kurzemē, bet arī tālu aiz tās robežām.

Kristaps Šēnbergs izglītības iegūšanu uzskatīja par līdzekli sociālo problēmu atrisināšanā. Pie viņa tika sūtīti skolnieki no dažādām ļaužu šķirām un dažādām tautībām. Bieži vien pieveda zēnus, kas nekur nevarēja uz priekšu tikt, bet Šēnberga laipnā tēvišķā vadībā tie garīgi atspirga, tā ka varēja citiem līdzi sekot. 1872. gadā viņš raksta par to, ka 8 Rucavas dēli ir izgājuši plašā tēvzemē par telegrāfistiem (drātes kungiem), starp kuriem 2 ir Rucavas vācu, bet 4 latviešu saimnieku un namelnieku bērni.

Skolnieku skaits ar katru gadu pieauga. 1877. gadā bija 4 skolotāji. Skolas audzēkņu skaits bija sasniedzis 738. No tiem 10 bija kļuvuši par pagasta skolotājiem, 5 - par semināristiem, 26 iestājās ģimnāzijā, 11 bija nolikuši aptiekāra mācekļa eksāmenu. Nu jau 21 Šēnberga skolas skolnieks bija kļuvis par telegrāfistu, starp tiem 5 Rucavas saimnieku un 7 Rucavas butenieku bērni.

Katru gadu divas reizes Šēnberga skolu apmeklēja latviešu bēni, kuriem bija jāsagatavojas iesvētīšanai. Šīs mācības ilga vienu mēnesi. 25 gados šādu skolēnu bija 2954.

1884. gadā Šēnbergs pārvērta savu skolu par 4-klasīgu privātproģimnāziju ar divām sagatavošanas klasēm un skolā darbojās astoņi skolotāji, bet skolnieku skaits bija pieaudzis līdz 180. Viens no šiem skolotājiem 1881-1888 bija Bebru Juris (26.03.1859. - 02.02.1951.), kas vēlāk pazīstams arī kā rakstnieks un tautskolu inspektors.

Kristaps Šēnbergs piedalījies Kurzemes 1. vispārīgajā skolotāju konferencē Jelgavā 1877. gadā, kur savā runā "Par strāpēm skolā", balstoties uz savu 25 gadu pieredzi, iesaka sodu skolniekam, kad vien iespējams, atlaist. Miesas sodu viņš uzlūko kā beidzamo līdzekli un viņš tos nemēdza lietot. Viņš uzskata, ka skolotājs ir tas, kam bērni jāaudzina, nevis jāpakļauj nūjas dresūrai. Sodu Šēnbergs iesaka piemērot līdzīgu nodarījumam. Viņa līdzekļi bija mīlestība un pacietība.

Šēnberga skolā visiem bija iespēja apgūt krievu, franču, latīņu, grieķu valodas. Mācības Šēnberga privātskolā noritēja vācu valodā, bet no 1889. gada - krievu valodā, tomēr pats Kristaps Šēnbergs uzskatīja, ka latviešu skolmeistariem vajag latviešu valodu kopt un mīlēt.

Ja 1871.-72. gadā Grobiņas apriņķis, kurā ietilpa Rucavas pagasts, bija viens no pēdējiem Kurzemē tautskolu skaita ziņā ar vienu no zemākajām tautskolotāju algām, tad tā vis nebija Rucavā. Kristaps Šēnbergs tad par Rucavu rakstīja, ka "mūsu ļaudis nav vis tādi, kas mucā auguši un par spundu ir baroti. Retas mājas pie mums atradīsies, kur nebūs rakstītāj". "Nu tad tumši ļaudis nav vis rucavnieki, kad savus bērnus tā liek izskolot."

Kā pedagogs Šēnbergs bija diezgan ievērojams. Viņš strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Pedagoģijas gaitai viņš sekoja uzmanīgi līdz ne tikai teorijā, bet arī praksē. Skolniekiem Šēnbergs bija mīļš draugs, padoma devējs un pamudinātājs. Ka mīlestība visu iespēj - tam viņš ticēja un pēc tam iegrozīja savu audzināšanas kārtību. Patiesībā viņš bija vairāk audzinātājs, nekā skolotājs.

Arī viņa reliģijas stundas bija interesantas, patīkamas un pamācošas, jo viņš prata abstraktās reliģijas mācības ietērpt konkrētā formā, tās dzejiski ilustrējot ar daudziem piemēriem gan no svētajiem rakstiem un vēstures, gan no ikdienišķās dzīves.

Saviem darba biedriem viņš bija ne priekšnieks, bet mīļš draugs un padoma devējs. Ar savu jautro dabu un poētisko humoru viņš prata skolotāju starpā uzturēt draudzīgas, patīkamas attiecības.

Tāpat viņš piedalījās skolotāju sapulcēs, kas notika katru gadu, viņa attapīgās, saprātīgās piezīmes atrada vispārīgu piekrišanu.

No viņa skolniekiem daudzi ieņem cienītu stāvokli, kā ierēdņi, ārsti, aptieķnieki, garīdznieki un skolotāji.

Kā cilvēks Šēnbergs bij katram pieietams, pret katru laipns. Priekš katra viņam bij laipns vārds, derīgs padoms, jautrs pamudinājums. Tādēļ viņš tika no visiem cienīts un mīlēts.

Ap 1890. gadu skolas un uztura nauda par katru bērnu visu cauru gadu kopā ir 115 rubļi.

1894. gadā Baltijas guberņās ieviesa reformas, un Kristaps Šēnbergs nodomāja savu skolu pavisam slēgt.

Kristaps Šēnbergs bija ne tikai skolotājs, bet arī literāts. Pirmā publikācija - raksts "Divdesmit deviņas stundas nāves briesmās, brandvīna dēļ" laikr. "Latviešu Avīzes" piel. "Baznīcas Ziņas" 1860.5.V. Sacerējis, tulk. un lokalizējis didakt. stāstus, public. veltījuma dzejoļus, rakstus par dabaszinātnēm, vietējiem notikumiem laikr. "Latviešu Avīzes" un tā pielikumos, "Arājs", "Mājas Viesis" u.c., arī vācu laikrakstos. Kopā ar brāli veidojis lit. pielikumu "Liepājas vecai un jaunai laikagrāmatai" (1870). Public. daudzus humor. īsprozas darbus: "Pirmajs trekns kumoss priekš smieklu mīļotājiem" (1866), "Otrajs.." (1868), "Trešajs.." (1874). - Pseidonīmi: Chr.S-s, Sch-g, Chr.S, Chr.S-n-b-g, Chr.Sch.

Viņa raksti izdveš dievbijību, kristīgu tuvāku mīlestību un dzīves prasību pazīšanu. 

Jau vairākus gadus Kristaps Šēnbergs slimoja ar sirdskaiti, kas pēdīgi viņu pēc 10 dienu ilgas slimības pārspēja.

Gandrīz pusgadusimteņa Šēnbergs nodzīvoja Rucavā. Trīs paaudzes viņš dievgalda mācībā sagatavojis uz ikdienišķo dzīvi. Pusgadusimteņa viņš Rucavas draudzes garīgo dzīvi vadījis, gan "Latviešu Avīzes" izplatīdams, gan grāmatas lasīšanai apgādādams, gan apkārt braukājot bērnus pārklaušinādams un pamācīdams. Tādēļ viņš bij tapis par cienītāko un populārāko vīru visā lielā Rucavas draudzē.

Tādēļ aizgājējam bija liels pavadītāju pulks un daudz kroņu, baznīcā mācītājs Rīmšneiders runāja siltus aizgrābjošus vārdus, aizgājēju cildinādams kā priekšzīmīgu skolotāju, apzinīgu avīžu rakstnieku, centīgu darbinieku un piemīlīgu cilvēku sadzīvē un sabiedrībā, caur ko viņš atnesis apkārtnei lielu svētību un uz ilgu laiku paliekamu piemiņu. Pie sēru dievkalpošanas koris nodziedāja dažas sēru dziesmas. Pie kapa bez mācītāja runāja vēl viņa bijušais audzēknis, Bružas kungs, norādīdams uz aizgājēju kā draudzes garīgo tēvu, jo visus viņš izvadījis dievgalda mācībā, visus mācījis un pamācījis ar tiem dzīvē laipni satiekoties.

1986. gada 10. jūnijā Rucavas ciema Vecajos kapos Kristapam Šēnbergam tika atklāts memoriālais akmens.

Avoti: 

1. Latviešu Avīzes, Nr. 6 (19.01.1901.)
2. Latviešu Avīzes, Nr. 16 (18.04.1890.)
3. Prande, Alberts. Latvju rakstniecība portrejās, 1926.
4. Uļas Gintneres pētījums par Kristapu Šēnbergu "Nemeklējiet sev citu godu...".
5. http://literatura.lv/autors/Kristaps-Senbergs/25883
6. http://lvva-raduraksti.lv/lv/menu/lv/2/ig/1/ie/99/book/5042.html 

***

Vasarā Rasma Feldmane noorganizēja Rucavas skolas 1947. gada absolventu talku, lai sakoptu vecos kapus, kuros mūža mājvietu atradis arī Rucavas skolas pirmais skolotājs Kristaps Šēnbergs. Tieši viņš bija tas, kurš no tumšas zvejniekmājas pasaulē izvadīja pirmo Liepājas slimnīcas galveno ārstu Aleksandru Kairi. 

Komunists, Nr. 241 (18.12.1984.)

***

[..] Rucavas centrā nodegusi kādreizējā skolas ēka, tur strādāja Kristaps Šēnbergs, skolotājs, kura piemiņu rucavnieki rūpīgi cenšas saglabāt. ​[..]

[..] Bagāta bija ekspedīcijas darba diena, kura sākās un beidzās pie «Vecvismiņu» māmuļas Katrīnas Rātas [..]. [..] no šīm mājām uz [Liepājas] muzeju kopā ar K. Rātas novēlējumu «to Šēnbergu krēslu, to es dāvinu tev» atceļoja krēsls, kurā, pēc dāvinātājas teiktā, miris skolotājs K. Šēnbergs. [..]

Avots: Komunists, Nr. 171 (08.09.1987.)