Katažina fon Kobro

[ieraksts nav pabeigts]

Kata­žina Kobro (Katarzyna Kobro) - baltvācu- krievu- poļu izcelsmes tēlniece

Dzimusi Maskavā, rīdzinieka, turīga rēderejas līdzīpašnieka Nikolausa fon Kobro un krievietes Jevgēņijas Rozanovas ģimenē.

1900. gadā, kad viņai bija divi gadi, ģimene pārcēlusies uz Rīgu, kur Katažina pavadījusi visu bērnību, līdz iestājās Varšavas ģimnāzijā.

1914. gadā, sākoties 1. Pasaules karam, ģimnāzija evakuēta uz Maskavu

1916. gadā, strādājot par žēlsirdīgo māsu kara hospitālī, iepazinusies ar smagi ievainoto poļu izcelsmes virsnieku, vēlāk ar gleznotāju un mākslas teroētiķi Vladislavu Štšemiņski (Władysław Strzemiński), ar kuru sāk dzīvot kopā un pārliecina viņu pievērsties mākslai.

No 1917. gada līdz  1920.gadam abi studē un strādā Maskavā, Mākslas darbnīcās, kur kā pedagogi strādā tādi avangarda mākslinieki kā K. Maļevičs, Tatļins, Rodčenko, Rozanova u.c. 

1920. gadā mākslinieki apprecas.

1922. gadā ģimene pārvācas uz Kijevu. Sajutuši boļševiku varas aprobežotību, jaunie mākslinieki nolemj doties prom no Krievijas uz Poliju, kas viņiem nelegāli šķērsojot robežu arī izdodas. (Un tas lielā mērā glābj viņu dzīvības, jo visticamāk abi ietu bojā PSRS poļu genocīda operācijas laikā 1937.-38.g.

1924. gadā abi iegūst Polijas pilsonību

1924. gadā – Katažina uz laiku atgriezās Rīgā un sarīkoja poļu mākslinieku grupas un latviešu modernistu darbu izstādi.

Starpkaru periodā māksliniece aktīvi piedalās dažādās mākslas grupās Polijā un pārsvarā dzīvo Lodzas apkaimē.

1936. gadā pārim piedzimst meita Nika

1937. gadā Katažinas vīrs Lodzā nodibina Mākslas skolu.

1939. gadā, sākoties 2. Pasaules karam, Polijā iebrūk Vācijas- PSRS karaspēki. Bēgot no vāciešiem ģimene vispirms nonāk Baltkrievijas pilsētā Viļeikā, taču vēlāk dodas atpakaļ uz Lodzu.

1939. gadā, baidoties no vācu iebrukuma, ģimene no Lodzas pārcēlās uz Viļejku, bet 17. septembrī to ieņēma Sarkanā armija (saskaņā ar Molotova—Ribentropa paktu).

1940. gadā Stšemiņsku ģimene atgriezās nacistu okupētajā Lodzā. Daudzi viņu darbi bija iznīcināti, viņi centās paslēpt atlikušos. Lodzā notika civilo iedzīvotāju deportācijas, kā ietekmē radās Stšemiņska darbu sērija "Deportācijas".

1941. gadā modernā māksla tika pasludināta par jūdaisku. Stšemiņskis pelnīja iztiku, zīmējot pastkartes un portretus. Tomēr tapa arī viņa mākslas darbu sērijas "Sejas", "Ainavas", "Klusās dabas".

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Lodzā ienāca Sarkanā armija. Stšemiņsku ģimene atguva savu pirmskara laika dzīvokli, tomēr pēdējos gados bija samilzušas problēmas laulāto starpā, un viņi sāk dzīvot atsevišķi.

Pēckara periodā mākslinieki atsakās pakļauties poļu komunistu spiedienam un spēj saglabāt savu neatkarību, taču nonāk pilnīgā izolācijā.

1951. gadā mirst no vēža. Gadu vēlāk mirst arī viņas vīrs.