Vladislavs Stšemiņskis

Vladislavs Stšemiņskis bija poļu avangards mākslinieks, abstrakcionisma teorētiķis.

Vladislavs Stšemiņskis piedzima 1893. gada 21. novembrī Minskā, Krievijas impērijā. Viņa tēvs Maksimiliāns Benedikts Stšemiņskis bija poļu muižnieks un Krievijas Impērijas armijas apakšpulkvedis. Māte — Eva Rozālija, dzimusi Oļehnoviča

1904. gadā vienpadsmit gadu vecumā Stšemiņskis uzsāka mācības Maskavas 3. kadetu korpusā (vēlāk nosauktā par Imperatora Aleksandra II kadetu korpusu).

Pēc tā pabeigšanas 1911. gadā iestājās Pēterburgas Nikolaja Inženieru skolā, kur apguva arhitektūras vēsturi un militāro būvniecību.

Pēc skolas beigšanas 1914. gada jūlijā Stšemiņskis tika nosūtīts dienēt uz Osovecas cietoksni Bjalistokas apriņķī kā sapieru virsnieks. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Stšemiņskis piedalījās militārās operācijās Austrumu frontē sapieru vienības sastāvā.

1916. gadā Stšemiņskis tika smagi ievainots granātas sprādzienā ierakumos. Lauku hospitālī viņam amputēja labo augšstilbu un kreiso apakšdelmu. Ar šķembu bija ievainota arī acs. Stšemiņski nosūtīja ārstēties uz Prohorova hospitāli Maskavā.

Tur viņš satika savu nākamo sievu Katažinu Kobro (1898-1951), kas strādāja hospitālī kā žēlsirdīgā māsa. Kobro vēlāk kļuva par tēlnieci.

Pēc Oktobra apvērsuma Krievijā strauji attīstījās jauni mākslas novirzieni. Stšemiņski interesēja glezniecība.

1918. gadā viņš piedalījās mākslinieku sanāksmēs, apmeklēja nodarbības Maskavas mākslas studiju brīvajā meistardarbnīcā, kur mācījās arī Katažina Kobro. Stšemiņskis satika tādus māksliniekus kā Kazimiru Maļeviču un Vladimiru Tatļinu. Kā daudzi tā laika mākslinieki, Stšemiņskis piedalījās mākslas aģitācijas pasākumos dažādās pilsētās, ar mākslas darbiem piedalījās izstādēs.

1920. gadā Stšemiņskis kopā ar Katažinu Kobro vadīja mākslas studiju Smoļenskā. Stšemiņskis un Maļevičs lasīja lekcijas par mākslas veidiem, kubismu un supremātismu.

1921. gadā Stšemiņskis un Kobro apprecējās, pameta Padomju Krieviju un pārcēlās uz Poliju. Tas varēja būt saistīts ar to, ka viņi izvērtēja politisko situāciju Krievijā un redzēja, kā mākslu sāk ierobežot boļševiku propaganda.

Tā kā Stšemiņskis un Kobro nelegāli bija šķērsojuši valsts robežu, viņi tika arestēti un vairākas nedēļas pavadīja policijas iecirknī. Pēc tam viņi apmetās Viļņā.

Stšemiņskis lasīja lekcijas militārā skolā. Kobro uz kādu laiku pārcēlās uz Rīgu.

1923. gadā abi apmetās Vileikā Poviatovā, kur Stšemiņskis skolā mācīja zīmēšanu. Kopā ar lietuviešu mākslinieku Vitautu Kairjukšti Viļņā organizēja pirmo poļu konstruktīvās mākslas izstādi.

1924. gadā Stšemiņskis piedalījās poļu Konstruktīvistu bloka dibināšanā. Grupa kļuva pazīstama ar savu žurnālu "BLOK", kurā tika publicēti gan Stšemiņska raksti, gan mākslas darbu reprodukcijas.

Stšemiņskis un Kobro pārcēlās uz nelielu Polijas pilsētu Ščekocini. Stšemiņskis mācīja zīmēšanu skolā. Bieži apmeklēja Varšavu, kur notika poļu Konstruktīvistu bloka sanāksmes. Stšemiņskim radās iecere organizēt modernās mākslas kolekciju Polijā, ko bloka biedri tomēr sākumā neatbalstīja.

Kopā ar Bloka grupu Stšemiņskis piedalījās vairākās izstādēs, tai skaitā arī Rīgā.

Stšemiņskis attīstīja savu virziemu — unistisko (plakano) kompozīciju.

1925. gadā Bloka grupa vairs nepastāvēju. Stšemiņskis sāka sadarboties ar Krakovas žurnālu "ZWROTNICA". Šajā laikā viņš uzsāka rakstīt par mākslas vēsturi, gatavot nākamo mākslas izglītības programmu.

1926. gadā Stšemiņska darbi tika izstādīti starptautiskā izstādē Ņujorkā.

1926. gadā Stšemiņskis ar sievu pārcēlās uz pilsētu Bžezini, netālu no Lodzas. Mācīja zīmēšanu skolā. Pamazām atjaunojās kontakti ar Varšavas māksliniekiem. Nodibinājās arhitektu, skulptoru un glaznotāju grupa Praesens. Stšemiņskis sāka realizēt savu agrāko ideju par modernās mākslas ekspozīciju.

Turpmākajos gados Stšemiņskis aktīvi piedalījās mākslas pasākumos un izstādēs, organizāja modernās mākslas ekspozīcijas, publicēja rakstus mākslas žurnālos, mācīja zīmēšanu dažādās skolās un pamazām noformulēja savu mākslas izglītības programmu.

No 1931. gada Stšemiņsku ģimene dzīvoja Lodzā.

1936. gada novembrī piedzima meita Nika Stšemiņska (1936–2001).

1939. gadā, baidoties no vācu iebrukuma, ģimene no Lodzas pārcēlās uz Viļejku, bet 17. septembrī to ieņēma Sarkanā armija (saskaņā ar Molotova—Ribentropa paktu).

1940. gadā Stšemiņsku ģimene atgriezās nacistu okupētajā Lodzā. Daudzi viņu darbi bija iznīcināti, viņi centās paslēpt atlikušos. Lodzā notika civilo iedzīvotāju deportācijas, kā ietekmē radās Stšemiņska darbu sērija "Deportācijas".

1941. gadā modernā māksla tika pasludināta par jūdaisku. Stšemiņskis pelnīja iztiku, zīmējot pastkartes un portretus. Tomēr tapa arī viņa mākslas darbu sērijas "Sejas", "Ainavas", "Klusās dabas".

Otrā pasaules kara beigās 1945. gadā Lodzā ienāca Sarkanā armija. Stšemiņsku ģimene atguva savu pirmskara laika dzīvokli, tomēr pēdējos gados bija samilzušas problēmas laulāto starpā, un viņi sāk dzīvot atsevišķi.

 

Stšemiņskis bija viens no iniciatoriem mākslas koledžas dibināšanai Lodzā, kas, atšķirībā no Lodzas mākslas akadēmijas, varētu apmācīt rūpnieciskās un lietišķās mākslas dizainerus. Mākslas un izglītības padome apstiprināja šo ideju un nodibināja Lodzas valsts Mākslas Augstskolu, kurā Stšemiņskis bija pasniedzējs. Viņš lasīja kursus par mākslas vēsturi, formas principiem, funkcionālo grafiku. Viņa lekcijas un plenēri dabā ieguva lielu atsaucību no studentu puses. Stšemiņskis turpināja arī savu mākslinieka darbu, atjaunoja kara pārtrauktos kontaktus ar Varšavas māksliniekiem, piedalījās izstādēs.

Bet 1940. gadu beigas komunistu pārvaldītajā Polijā iezīmējās ar cīņu pret "kosmopolītisko formālismu".

1950. gada janvārī kultūras ministrs parakstīja lēmumu par profesora Stšemiņska atlaišanu no darba. Stšemiņskis sāka strādāt Patērētāju kooperatīvā par plakātu zīmētāju.

1951. gada 26. februārī nomira Stšemiņska sieva Katažina Kabro. Lai rūpētos par meitu Niku, Stšemiņskis strādāja par skatlogu dekoratoru veikalā. Novembrī viņš nonāca slimnīcā tuberkulozes dēļ. Pēdējā dzīves posmā Stšemiņskis centās pabeigt savu iesākto grāmatu par redzes teoriju Teoria widzenia. Viņa bijušie studenti palīdzēja, pārrakstot un drukājot manuskriptu, tomēr darbs netika pabeigts Stšemiņska dzīves laikā (tika izdots 1958. gadā).

1952. gada 26. decembrī Stšemiņskis nomira Lodzas slimnīcā.

Bibliogrāfija

Savas dzīves laikā Stšemiņskis sarakstīja 87 rakstus, apskatus un kritikas. Viņs ir 5 grāmatu autors par mākslas teorijas jautājumiem,

• Unism in painting (1928)

• Composition in space. Calcuating of time and spatial rhythm (1931, kopā ar Katažinu Kabro)

• On modern ar (1934, kopā ar autoru grupu)

• Functional print (1935)

• Theory of vision (1958, izdots pēc nāves)

2016. gadā poļu režisors Andžejs Vajda uzņēma filmu "Pēcattēls" (Powidoki), kas balstīta uz Stšemiņska biogrāfijas faktiem un attēlo viņa dzīves pēdējo posmu pēckara komunistiskajā Polijā.

***