Lilija Dzene

Zinātnes Vēstnesis - 2010.g. 11.oktobris

No Lilijas Dzenes atvadoties

Negaidīti un nenovēršami pienāk rudens: pavisam nesen vēl ziedēja asteres un sārtojās āboli, un nu jau kokus sāk rotāt zelta krāsa. Nesen, tikai pirms nedēļas Nacionālajā teātrī “Leo. Pēdējā bohēma” izrādē tikos ar Liliju Dzeni, bet svētdienas novakarē saņēmu ziņu, ka viņa no šīs pasaules atvadījusies. Sestdien vēlēšanās vēl nobalsojusi, nākamajā dienā uznācis sirds vājums, dzīvoklī viena būdama, pakritusi un augšā vairs nav tikusi, ātro palīdzību tā arī nesagaidīja. Durvis palika slēgtas, bet viņa devās prom. Kurp? Atceraties Zīverta lugu “Āksts”:

Tad Dieva priekšā stājās klauns,   

kā stāšos es,   

kā stāsies tu,   

kā stāsies reiz i visi…

Lilija nebija īpaši dievticīga, viņas svētnīca bija teātris, un tomēr – un tomēr arī viņas ceļš aizveda uz aizsauli. Taču tur viņai nebūs garlaicīgi – mūžības plašumos, droši vien, smaidīdami viņu sagaidīs Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Lidija Freimane, Alfreds Jaunušans, Harijs Liepiņš, Eduards Pāvuls un Maču dzimtas pārstāvji – Emīls Mačs un Lilija Žvīgule.

Visi Lilijai teiks paldies par to, ka viņu darbs iemūžināts Dzenes grāmatās. Šo izcilo mākslinieku nav vairs šajā pasaulē, bet atliek rokās paņemt un atvērt Lilijas Dzenes grāmatas, un viņi kā dzīvi rindojas mūsu acu priekšā. Tagad gan laiki mainījušies, un grāmatu rakstītāji vairāk mēdz stāstīt par to, kādi aktieri bijuši sadzīvē, cik meitenes mīlējuši, cik daudz krāpuši, cik stipru stopu alus vai glāžu vīna viņi izdzēruši. Lilija Dzene rakstīja par ko citu: kādi šie aktieri bija uz skatuves, kādas lomas viņi tēlojuši, un Lilija atstājusi dzīvus pieminekļus mūsu izcilo aktieru personībām.

Un ne tas vien – skaistu piemiņas zīmi Dzene atstājusi Nacionālajam teātrim, tiesa, toreiz tas saucās Drāmas teātris, ne par visu toreiz varēja uzrakstīt, nācās rēķināties ar cenzūru, taču Dzenes monogrāfija “Drāmas teātris” (1979) ir šī teātra vēsture, kurā aprakstītas un analizētas izcilākās izrādes, bet par aktieriem, ko savā laikā nedrīkstēja ne aprakstīt, ne lāgā pieminēt, Lilija Dzene rakstu veidā uzzīmēja viņu portretus grāmatā “Ar zelta lāpu rokā” (1992) un tur ieraudzījām Irmu Graudiņu, Ņinu Melbārdi, Mildu Zīlavu, Osvaldu Uršteinu, Liliju Štengeli, Augustu Mitrēvicu, Kārli Veicu un citus. Tikai nu jau viņi labu laiku mīt debesu ārēs, toties Lilijas sagaidītāju loks tur būs vēl plašāks.

Lilija Dzene bija teicama, tiesa, ļoti prasīga teātra kritiķe. Teātra recenzijas viņa sāka rakstīt kā Lilija Mača, tad apprecējās, kļuva par Dzeni un, laikam ritot, vairāk pievērsās teātra zinātnei: 1968. gadā viņa pārnāca uz mūsu māju – Zinātņu akadēmijas augstceltni, kur tobrīd pavērās iespēja veidot Teātra, mūzikas un kinomākslas nodaļu – tāds iestādījums Latvijas kultūras vēsturē nekad nebija pastāvējis, un Dzene pulcināja ap sevi gan pieredzējušus teātra un, protams, citu mākslu pētniekus, gan darbā iesaistīja jauniešus.

Šajā kopā sāka strādāt Līvija Akurātere un Valentīna Freimane, taču kā jaunas iesācējas teātra zinātnē atraisījās un uzplauka Silvija Radzobe, Guna Zeltiņa, Gundega Saulīte. Bija arī tādi, kas institūtā nostrādāja tikai pāris gadus, bet darbs toreizējā Mākslas sektorā viņiem bija visīstākā skola, jo Lilija Dzene pašai bija stingra un prasīga audzinātāja, viņas vadībā kaut ko tā pavirši pačibināt nevarēja. Lilijai Dzenei bija laba skola: pēc Otrā pasaules kara profesionālu izglītību teātra zinātnē Latvijā iegūt nevarēja, tālab viņa 1957. gadā pabeidza Lunačarska Teātra institūtu Maskavā – tā bija prestiža augstākā līmeņa teātra skola ar starptautisku rezonansi, līdz ar to Lilija Dzene attīstīja jaunu, Latvijā vēl neiekoptu zinātnes virzienu. Viņa saviem līdzstrādniekiem nelasīja lekcijas, bet bija visīstākā darba audzinātāja, un daudzi vidējās paaudzes teātra kritiķi vai zinātnieki piemin viņu ar patiesu cieņu un mīlestību kā savu skolotāju. Toreiz viņa lekcijas lasīja Latvijas konservatorijas Teātra fakultātē, taču, pārnākusi darbā uz Zinātņu akadēmiju, darbu ar studentiem pārtrauca.

Nu jau gadus divdesmit Lilija Dzene algotu darbu nestrādāja, bija LZA goda locekle (1994), Valsts emirētā zinātniece, taču pētniecības darbu ne brīdi nepārtrauca, viņa uzrakstīja atsevišķas nodaļas kolektīvajiem pētījumiem “20. gadsimta teātra režija pasaulē un Latvijā” (2002) un “Teātra režija Baltijā” (2006).

Drīz iznāks vairāku autoru veidota grāmata “Latviešu teātra vēsture”, un tajā varēs lasīt arī Lilijas Dzenes uzrakstītās nodaļas.

Vienmēr ne mazāk svarīgs bijis Lilijas Dzenes padoms, viņas vērtējums, viņas skatījums. Ja Dzene izlasīja kādu no topošajiem zinātniskajiem pētījumiem un atzina to par labu esam, varēja mierīgi ievilkt elpu un nomierināties – uzrakstītais darbs gluži zemē metams nav. Žēl, ka no mums atvadījies un debesu tālēs devies patiesi augstas garīgās raudzes cilvēks. Teātra zinātnieku dārzs kļūst retāks.

Viktors Hausmanis

               ***

1968-85   LPSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Teātra, muzikas un kinomākslas nodaļas vadītāja.

1982   piešķirta A.Upīša prēmija, 1986  A.Brigaderes prēmija.

No 1987  Rakstnieku savienības valdes sekretāre.

1989   saņēmusi LPSR Valsts prēmiju.

1995  Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece.