Līna Birziņa

LU profesore, juriste, tiesībzinātniece, Dr. habil.iur.

Dzimusi Irlavas pagastā. Beigusi Tukuma ģimnāziju. 1933.-1936.g. strādāja Tukuma miertiesā.1936.g. iestājās LU Tautsaimniecības un tiesībzinātņu fakultātē, Tiesībzinātņu nodaļā.

Līna Birziņa intervijā 1999.g. stāsta: Pirmajā gadā bija jāmaksā par mācībām. Bet stipendiju varēja lūgt tikai nākamajā gadā labākie studenti. Es saņēmu Morberga fonda stipendiju. 1941.g. man piešķīra kvalifikāciju - jurists. [Bija Rīgas apriņķa Tautas izglītības nodaļas vadītāja 1941, inspektore Krievijā Tautas komisāru padomē 1943-1944, nodaļas vadītāja LPSR Augstākās Padomes prezidijā 1945-1947, redaktore Latvijas valsts izdevniecībā 1945-1958, zinātniskā līdzstrādniece Ekonomikas institūta Zinātņu Akadēmijas Tiesībzinātņu sektorā līdz 1962, LVU mācībspēks no 1955.g.] 

Ar LU esmu saistīta ilgus gadus. 5 gadus studēju, 39 - strādāju par docētāju, (pasniedzēju, docenti, profesori). Sākot ar 1994. gadu, piecus gadus nostrādāju Aizsardzības akadēmijā, tagad darbojos Puškina licejā.

Kad biju gandrīz jau beigusi darbu LU, man patika atcerēties laikus, kad pati te mācījos. Tā tapa atmiņu stāstījums par manu visiecienītāko profesoru Vasiliju Sinaiski... Studēju profesoru darbus un rakstus. Iznāca grāmatiņa par Sinaiski, tad radās doma uzrakstīt par profesoru Albatu un tad, protams, par Švābi, tieši kā tiesību vēstures profesoru. Tikpat kā neviens nezina, ka viens no LU dibinātājiem un pirmajiem profesoriem ir bijis Jānis Čakste. Tā pamazām tapa grāmata "Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki". Autore atzīst, ka grāmata tapusi, lai tagadējie juristi, arī studenti uzzinātu par pirmskara docētājiem, kuru vārdi tika noklusēti un kuru grāmatas tika 50 gadus ieslēgtas nepieejamos specfondos. Grāmatā arī iekļauts pārskats par juridiskās terminoloģijas rašanos un attīstību.

Jautāta par atšķirībām studijās, L. Birziņa teica: Padomju laikā bija vieglāk strādāt, jo studentiem bija obligāts lekciju apmeklējums. Manā laikā tas bija brīvs. Protams, tādos apstākļos pasniedzējam pašam bija jāgādā, lai studenti nāktu klausīties. Vēl arī padomju laikā gan studentus, gan mācībspēkus noslogoja ar blakusdarbiem. Braucām uz talkām { lauku darbi kolhozā}. Mācībspēkus sūtīja visur lasīt lekcijas.Tas traucēja zinātnisko darbu. Bija arī ļoti kritiski studenti. Komjauniešu vadoņi izturējās bargi pret mācībspēkiem un sekoja, lai viņi nepārkāpj nekādas robežas, lai nav ideoloģiskas kļūdas runās. Arī citi mācībspēki gāja hospitēt lekcijas. Piemēram, man ir izteikta piezīme par to, ka es vienā lekcijā 12 reizes esmu minējusi vārdu "karalis".

Novēlējums universitātei, studentiem tās gadskārtā:

VIVAT, CRESCAT, FLOREAT! Un lai būtu saticība ar to akadēmiju, ko pievieno, jo CONCORDIA RES PARVAE CRESCUNT, DISCORDIA - RES MAGNAE DILABUNTUR (VIenprātībā mazas lietas top lielas, nesaticībā lielas lietas kļūst mazas).

Avots - Universitātes avīze, 1999.g. septembris