Arveds Švābe

Švābe Arveds, vēsturnieks, tiesībnieks un rakstnieks, Satversmes sapulces deputāts, profesors, Konversācijas vārdnīcas galvenais redaktors.

Dzimis Lielstraupes muižā kā stārasta ģimenē, mācījies vietējā muižas un draudzes skolā, tad līdz 1904 K.Millera (Zariņu Kārļa) realskolā Cēsīs 

"...Pāvils Rozītis nodots brāļu Liepiņu skolā, kur priekšā jau sēdējuši trīs nākošie rakstnieki Švābe, Laicēns, Jānis Lapiņš un nākošais agronoms Kreišmanis. Ar Rozīti vienklasnieki bijuši Rūdolfs Egle.."

No 1904.g. līdz 1905.g. mācījās Liepiņa tirdzniecības skolā Valmierā.

Pašmācības ceļā 1907.g. ieguva matemātikas un 1908.g. dabas zinību mājskolotāja tiesības.

1909-10.g. palīga skolotājs Lēdurgas draudzes skolā,

1910.-11.g. matemātikas skolotājs Stalaža proģimnazijā Rūjienā.

1911-16.g. studējis dabas zinātnes un pēc tam vēsturi Šaņavska universitatē Maskavā.

1914. gadā Arveds Švābe apprecējās ar savu bijušo Rūjienas ģimnāzijas skolnieci Līnu Mariju Auri, bet divus gadus vēlāk kopā ar sievu devās uz Tālajiem Austrumiem.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1916. gadā Švābe no mobilizācijas karadienestā izvairījies, pateicoties viltotiem dokumentiem.

Viņš kopā ar sievu un vairākiem draugiem devās tālāk no karadarbības zonas uz Tālajiem Austrumiem, kur Harbinā Švābes svainis strādāja Ķīnas muitā, bet Vladivostokā dzīvoja viņa mātes māsa Kristīne.

1916.-1919. gados Švābe bija jaunākais pasta ierēdnis uz Harbinas-Vladivostokas dzelzceļa.

1917. gada marta un novembra revolūcijās Švābe nepiedalījās, jo uzskatīja to par "krievu iekšējo lietu".

1918. gada septembrī latviešu sociāldemokrāti Vladivostokā nodibināja Latvijas pašnolemšanās savienības nodaļu. Tā paša gada novembrī Vladivostokā sasauca latviešu bēgļu konferenci, kas ievēlēja Sibīrijas un Urālu Latviešu nacionālās padomes centrālo biroju. Tajā aktīvi iesaistījās arī Arveds Švābe.

1918-19.g. ari Sibirijas un Uralu latviešu centralā biroja sekretars Vladivostokā.

"..Vienmēr ļoti aizņemtajam Arvedam Švābem smagajos sadzīves apstākļos neizdevās pilnībā saglabāt laulību, tādēļ viņš un sieva Latvijā atgriezās atsevišķi.

Tikai pēc vairākiem gadiem viņi atkal uzsāka kopdzīvi..."

1919. gadā Švābe atgriezās Latvijā. Viņš iestājas Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā, no kuras izstājās 1926. gadā.

1920. gadā Švābe sāka strādāt par ierēdni LR Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļā. Kļuva par Satversmes sapulces sociāldemokrātu frakcijas deputātu.

1920-22.g. Satversmes sapulces loceklis,

1921.-1926. gados studēja Latvijas Universitātes (LU) Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, pēc kuras absolvēšanas kļuva par diplomētu juristu.

1924-1925.g.  Latvju rakstnieku un žurnalistu arodbiedrības priekšsēdētājs un

1926.-1928. gados bija "Latvijas nacionalā teātra" direkcijas loceklis.

1926. gadā Švābe nokļuva publiska skandāla centrā, kas kulminēja ar viņa un Pāvila Rozīša sievu pašnāvību. Līna Marija Švābe nošāvās, bet Antonija Rozīte noslīcinājās

no 1927.g.  vārdnīcas galvenais redaktors.

1929.-1943..g. Latvijas tiesību vēstures privatdocents LU tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultatē,

1930.g. docents LU.

1932.g. ieguva tiesību zinātņu doktora grādu par disertāciju "Livonijas senās bruņnieku tiesības un līdz 1937 bija fakultates profesors.

No 1932.g. ari Rīgas latviešu biedrības zinātņu komitejas loceklis, no Latvijas vēstures instituta dibināšanas (1936) tā loceklis un no 1939 ari vicedirektors.

No 1936.g. Latvijas vēstures profesors LU filoloģijas un filozofijas fakultālē,

1936. gada 25. maijā apprecējās ar Helmas māsu dzejnieci Veroniku Strēlerti, no kuras izšķīrās 2. Pasaules kara gados, vēlāk apprecējās ar Lidiju Kronbergu.

1938.-1940.g. Latvijas Vēstures institūta ģenerāldirektora vietnieks.

1938. gadā kļuva par Preses biedrības goda biedru un Igauņu zinātņu biedrības korespondētājlocekli.

Otrā pasaules kara laikā nacistu okupācijas varas iestādes Švābi 1943. gadā atstādināja no darba augstskolā un slēdza Latvijas vēstures nodaļu. Bet apstiprināja Vēstures krātuves direktora amatā.

Tuvojoties padomju armijai, Švābe izceļoja uz Vāciju kur tika arestēts un 1944. gadā ieslodzīts Dahavas koncentrācijas nometnē. Pēc atbrīvošanas viņš dzīvoja Minhenē, kur piedalījās Minhenes latviešu pagaidu komitejas dibināšanā (par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi), arī latviešu Bavārijas Nacionālajā komitejā.

1945. gada 15. augustā piedalījās Latviešu Centrālās komitejas dibināšanā un uzrakstīja tās statūtus. Septembra sākumā no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu okupācijas zonā, kur izveidojās organizācijas centrs.

1947. gadā uzrakstīja savu autobiogrāfiju. 1949. gadā izceļoja uz Zviedriju, kur strādāja par arhivāru Stokholmas universitātē.

Miris 1959. gada 20. augustā Stokholmā, apbedīts Stokholmas Ziemeļu kapos.

***

 Daiļliteraturā Švābe rakstījis liriskas dzejas, poemas, balādes, stāstus, romānus, lugas un apceres par mākslas teoriju un literaturu.

Pirmā dzeja iespiesta Valkas laikrakstā Kāvi (1910), parakstīta ar formulu H2O.

Pirmām dzejām Klusie ciemi (1907-12, grāmatā 1929) l.t. idilisks noskaņojums vieglā Skalbes un Fr.Bārdas ietekmē.

Dzeja

• 1913. gadā poēma Pilsēta,
• 1920. gadā dzejoļu krājums Bulvāri (no 1913. līdz 1920. gadam tapusī lirika, t.s. pilsētas dzeja),
• 1922. gadā dzejoļu krājums Gong-Gong (imitēts japāņu tanku stils un sižeti, paužot ilgas pēc dzimtenes un jūsma par dabu),
• 1929. gadā dzeju krājums Klusie ciemi (no 1907. līdz 1912. gadam tapusī lirika nacionālromantisma stilā),
• 1938. gadā dzejoļu krājums Sajonara (jap. val. "uz redzēšanos")

Poemā Pilsēta (1913) un dzejojumos Bulvari (1913-20, grāmatā 1920) Švābes dzejā ienāk pilsētas motivi, ietverti mainīgā pantā, spilgtiem salīdzinājumiem un metaforām bagātā izteiksmē. Ar šiem dzejojumiem īsi pirms pasaules kara Švābe nostājās mūsu t.s. pilsētas dzejas priekšgalā.

Vēlākā dzejā dzimtenes ilgu un a. motivi, kas izpaužas japaņu tankās dzejotā krājumā Gong-Gong (1922). Ievērojams baladists Švābe parādas dažās spēcīgās baladēs (Sēļpils Janelis, Kapa atslēga), bet soneti Res derelictae veltīti intimām izjūtām.

Privati iznākusi Švābes dzeju izlase Sajonara (1938). Š-es pirmos garākos stāstos kā Dobulis brauca pie pelēkā barona viesos 1911 un tā turpinājumā Inteliģenti (1912) vēl pārsvarā asa sabiedriska tendence. Interesants un īpatnējs realistisks stāstītājs Švābe ir stāstos Māsas, Mašīna, Piens u.c., kas kopoti krājumos

• Ceļā (1920),
• Salauztais gredzens (1923).
• Stāstos Likteņu saistības (1927) dziļāka psiholoģija un mistikas ievijums.

Romānā

• Darbs (1915, grāmatā 1922) dzīvi un gleznaini tēlota muižas kalēja dēla bērnība, bet turpinājumā
• Vārds (1922, grāmatā 1926) jaunekļa erotiskie pārdzīvojumi Piektā gada priekšrevolucijas noskaņā.

Drāmai

Piebalgas audēji (1929 izrādīta Dailes teatrī ar virsrakstu Piebaldzēni vēverīši, grāmatā 1930) vēsturisks kolorits.

Apceres:

• Rainis vai Plūdonis? (1912),
• Stils un juteklība (Domās, 1914),
• Domas par mākslu (Ritumā, 1921),
• Jānis Jaunsudrabiņš (turpat), Rainis (turpat, 1925),
• Kārļa Skalbes pasakas (turpat, 1921, un rakstu krājumā Kārlis Skalbe, 1929).

 

Švābe rediģējis tulkotu teoretisku rakstu krājumu Prozas māksla (1924).

Tulkojumi:

• Japāņu lirika (1921.),
• Longfello Dziesma par Haijavatu (1921.),
• Šekspīrs Vindzoras jautrās sievas (1922.).

- Kā zinātnieks Švābe strādājis latvju folklorā, vēsturē un tiesību vēsturē. Folklorā Š. pārstāv socioloģisko virzienu ar darbiem: Latviešu Dievs un latviešu velns (Domās, 1915 1. un 3.nr.) un Отклики национальной борьбы в латишком мифотворчестве (Голос Минувшаго, 1915); 

rakstijis ari par totemisma problemu latvju folklorā (Ozols un liepa latv. reliģijā, IMM., 1920 7.-10.nr.),

pēc A.Ārnes klasifikacijas izdevis 9 burtnīcas latv. pasaku (1923-24), nododams pārējos materialus P.Šmitam.

Atzīdams ari tautas gara mantas par vēstures avotiem, Š. publicēja R.Klaustiņa Latvju dainu izdevumā vairākus folkloras materialos pamatotus apcerējumus par seno latviešu kulturu

• Brāļu lielģimene, V, 1930;
• Mīlestības simbolika, VI, 1930;
• Tālās un tuvās tautas un Tilta un laipas simbolika, VII, 1931,

bet savā jaunības darbā Latvju kulturas vēsture (I, 1921) mēģināja rekonstruēt latv. dzimts satversmi.

Švābes folkloristiskie raksti pa daļai sakopoti krājumā Raksti par latvju folkloru. I (1923).

Tīrai vēsturei Švābe piegriezās 1922 ar ievadu Livonijas feodalā satversmē

• (Latvju kulturas vēsture, II, 1, 1922), kam sekoja archivala studija
• Pagasta vēsture, I (1926), kas aptver šī instituta attīstību Ljā līdz krievu laikiem.

Sakarā ar bij. lielgruntnieku sūdzību 1926 Tautu savienībā Š. valdības uzdevumā izstrādāja latvju agrarās vēstures pārskatu, no kura vēlāk izauga Š-es Ljas agrarvēsture Grundriβ der Agrargeschichte Lettlands (1928), kam 1929 sekoja pārstrādājumi angļu un franču valodā (Agrarian History of Latvia, Histoire agraire de la Lettonie) un 1930 latviski (Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Ljā). Tiesību vēsturei veltīta Š-es disertacija par Livonijas bruņnieku tiesību kodificēšanas laiku.

Bez tam Švābe publicējis vēl veselu rindu citu pētijumu tiesību vēsturē līdz ar plašiem avotu materialiem un to komentariem:

• Kuršu ķoniņu un novadnieku tiesiskais stāvoklis (Straumes un avoti, I, 1938),
• Klaudija Tota rīkojums par Vidzemes dzimtsļaudīm 22.9.1671 (Jurists, 1928 4. un 6.nr.),
• Kārļa XI kara sodu likumi (TMV., 1935 1.nr.), metodoloģiski svarīgo Latvju tiesību vēstures ievadu (sk. 11.sēj., 22113.-22250.lp.),
• Karolinas recepcija Ljā un Igaunijā (TMV., 1936 4.nr.),
• Latvijas cilšu tiesības (Darbam un tiesībām, 1939) u.c.

Pēc tam Švābe vienmēr vairāk pievērsās Ljas politiskai vēsturei, sevišķi senām latvju valstīm

• Jersikas karaļvalsts, Senatne un Māksla, 1936 1.nr.; 
• Tālava, Sējējs, 1936 2. un 4.nr.;
• Kuršu valstis, Sējējs, 1937 1. un 12.nr., vēlāk pārstrādādams Straumēs un avotos, I, ar nosaukumu Senā Kursa).

 

Sigismunda Augusta privileģijas priekšvēsturi skar viņa pārskats Sigismunda Augusta Livonijas politika (LVIŽ., 1937 1, un 4.nr.).

Baltijas historiografijas un vēstures metodoloģijas jautājumi apskatīti Švābes rakstos:

• Latvju zemnieks 16 g.s. historiografijā (SuM., 1936, 4.nr.),
• Latvju vēstures uzdevumi (Straumes un avoti, II, 1940),
• Latviešu Indriķis un viņa chronika (turpat), kā ari
• Mūsu senās naudas sistemas (LVIŽ., 1939 2.-4.nr.), kur Švābe uzsver numismatiskās metodes nozīmi vēstures problemu pētniecībā.

 

No Švābes vēstures avotu edicijām jāmin Kurzemes muižas tiesības (1931),

•  Die älteste schwedische Landrevision Livlands (L.U. raksti, tauts. un ties. zin. fak. ser., II, 5, 1933), 
• Senās Ljas vēstures avoti (kopā ar citiem, I 1937, II 1940) un
• Daži Livonijas saimniecības vēstures avoti 1540-68 (Latv. vēsturnieku veltījums R.Viperam, 1939) u.c  

Savā Latvijas vēsturē skolām (I, 1921, 19252; II, 1922, 19252; III, 1923) Š. jau 1921 aizrādija uz latv. viedokļu nepieciešamību vēstures rakstniecībā. 1933-37 Š. publicējis rakstus par latvju rakstniekiem un folkloru lielā Enciclopedia Italiana. - Lit.: E.Sūna, A. Š. (Ritums. 1925. 9-10.nr.); R.Klaustiņš, A. Š. (Latv. lit. vēst., V, Literaturas izd., 1930); Tautas vēsturei (ar bibliografiju, 1938), 1.-59.lp.; B.Ābers, A. Š. (LVIŽ., 1938 2.nr.); T.Zeids, A. Š. (SuM, 1938 3.nr.).

***

Edgars Andersons:

"Attiecībās ar studentiem profesors ietur zināmu distanci. Viņš ģērbjas konservatīvi kā angļu diplomāts, daudz neievēro studentus, bet profesora lekcijas saista no sākuma līdz beigām. «Nav noslēpums, ka studentes par viņu jūsmoja viņa stājas un izskata dēļ, bet studenti dziļi respektēja un cienīja. Vēl tagad viņa bijušie skolnieki, kas paši jau doktori un profesori, savās vēstulēs piemin viņu tikai kā Profesoru,» 

Sociāldemokrāta Voldemāra Bastjāņa dēls Ilmārs Bastjānis-Krasts:

«Viņš tomēr ziedoja daudz laika studentiem, kuru studijas un sasniegumi liecināja, ka viņi ir daudzsološi, un viņa attiecības ar šiem studentiem bija ļoti sirsnīgas. Nolaidību un paviršību viņš necieta, un studēt pie viņa nebija viegli.»

Alfons Reins:

"Bija patīkami ar viņu sadarboties. Jau minēju, ka viņš bija reizē jurists, vēsturnieks un rakstnieks, manuprāt, galvenā kārtā jurists. Viņa juridiskie apsvērumi nebija sausi. Tie bija labi apdomāti, precīzi izteikti un visiem saprotami. Švābe bija arī diezgan neiecietīgs. Viņš labprāt uzņēmās cīņu, lai aizstāvētu savu viedokli. Likās pat, ka viņam patika cīņa cīņas dēļ, īpaši ja arī pretinieks bija apveltīts ar asu prātu. Kustībās palēns, Švābe sēdēja pie konferenču galda noliektu galvu, un varēja domāt, ka viņš kā cilvēks nav īpaši aktīvs, bet viņš pilnīgi pārvērtās, kad argumentēja kādu jautājumu."

Jānis Grīns:

"Švābe aptvēra Latvijas vēsturi kā ar traktora daudzlemešu arklu tā, ka tur komunistiem ar savu spīļu arkliņu atliek tikai nožēlojama rušināšanās. Švābe atļāvās dažkārt palīksmot un iedzert, bet viņa dziļākā mīlestība piederēja grāmatu skapjiem. Viņa bibliotēkā šie skapji visapkārt istabai atgādināja gara cietoksni, pareizāk — katedrāli."

 

Avots: historia.lv