Arturs Ģērmanis

Bibliogrāfs un bibliotēku darbinieks Arturs Ģērmanis dzimis Ogrē. Beidzis Latviešu izglītības biedrības zēnu reālskolu (1918), bet pēc atgriešanās no Krievijas (1922) studējis LU dabaszinības un pedagoģiju. Darba gaitas sācis Valsts bibliotēkā, uzdienēdams no kartīšu rakstītāja līdz bibliotēkas direktoram (pēdējā postenī bijis pa divi lāgi, bet neilgi: 1940 - 1941; 1944 - 1946). Vācu okupācijas laikā strādājis Vēstures krātuvē pie Arveda Švābes. Kopš 1946. gada - ZA Vēstures institūta vecākais bibliogrāfs. Pirmā nozīmīgākā bibliogrāfija - par pašvaldību jautājumiem (1927). Daudz publikāciju žurnālā Bibliotekārs. Piedalījies J.Misiņa Latviešu rakstniecības rādītāja II daļas tapšanā. Kopā ar K.Egli gatavojis materiālus par Pēterburgas Avīzēm Latvijas periodikas rādītājam. Bibliogrāfiski rādītāji vēsturē un etnogrāfijā, to skaitā prof.J.Zuša darbu bibliogrāfija (1950; 1958). Darbojies arī kā tulkotājs (grāmata Modernā laulība). 

Artura Ģērmaņa vairs nav. Tikai sešus gadus pirms savas simtgades aizsaulē aizgājis Latvijas gados vecākais bibliotēku darbinieks un bibliogrāfs. Nesastapsim vairs cilvēku, kura savaldība un smalkjūtība izcēla viņu sabiedrībā pārējo cilvēku vidū. Vienmēr rūpīgi ģērbies un arī garīgi pozitīvi noskaņots, Arturs Ģērmanis izraisīja simpātijas savos darba kolēģos . Atmiņā nāk laiks pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem, kad, strādājot Latviešu Konversācijas Vārdnīcas redakcijā, sākās mana pazīšanās ar vārdnīcas līdzstrādnieku Arturu Ģērmani. Kā Valsts bibliotēkas darbinieks viņš jau kopš vārdnīcas III sējuma (1928) rakstīja šim izdevumam par latviešu valodā izdotajiem periodikas izdevumiem, sākot ar 1925. gadā Liepājā iznākošo humora un satīras nedēļas laikrakstu Čoma Radio un noslēdzot ar XIX gs. Jelgavā izdoto Jura Mātera Tiesu Vēstnesi (vārdnīcas XXI sējumā 1940. gada vasarā, kad tika pārtraukta LKV izdošana). Vairāku simtu sīko rakstu vidū ir atrodami arī plašāki A.Ģērmaņa raksti par periodiskajiem izdevumiem, kuriem bijusi svarīga nozīme latviešu tautas vēsturē: Latviešu Avīzes, Mājas Viesis, Pūrs, Tēvija u.c. Viņš ir arī autors vairākiem apkopojošiem rakstiem (Lauksaimniecības laikraksti, Prese). Rakstījis arī par sabiedriskiem darbiniekiem, grāmatniekiem un bibliotekāriem - K.Stālbergu, trim Stumbergiem, Andreju Slēziņu. Arturam Ģērmanim bija raksturīgi, ka viņš savus manuskriptus iesniedza laikā, labi noformētus, ar precīziem datiem un priekšzīmīgā rokrakstā. Kā nozīmīgi vēstures datu krājumi tie nav zaudējuši savu vērtību un saglabās autora piemiņu. Otrā pasaules kara laikā liktenis mūs saveda kopā t.s. Vēstures krātuvē - tā vācu okupācijas vara bija pārdēvējusi un ievērojami sašaurinājusi Latvijas Vēstures institūtu. Strādājām vienā istabā - Arturs Ģērmanis, viņa uzvārda brālis, tagad Zviedrijā dzīvojošais publicists, vēsturnieks un rakstnieks Uldis Ģērmanis un šo rindu autors. Arturs parasti bija kluss un nodevies savam iemīļotajam bibliogrāfa darbam. Bet, kad viņš runāja, mums, abiem jaunākajiem kolēģiem, atklājās viņa erudīcija un domu dziļums. Pēc kara atkal iznāca strādāt kopā Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā līdz Artura Ģērmaņa aiziešanai pensijā. Atkal Arturs darbojās savā iemīļotajā bibliogrāfijas laukā, bija vecākais bibliogrāfs. Viņš darbojās Latvijas vēstures bibliogrāfijas sastādīšanā, veidoja personālās bibliogrāfijas (akadēmiķim J.Zutim, prof. B.Brežgo u.c.). Arturs Ģērmanis bija ļoti cienījams institūta darbinieks. Kopā ar profesoru Marģeru Stepermani un institūta bibliotēkas vadītāju Ģedertu Bērentu viņi veidoja godājamu trijotni, kas, jau Latvijas Republikas sākuma gados, kopā dzīvodama, bija apguvusi augstāko akadēmisko izglītību. Visi trīs viņi bija paraugs mums, jaunākajiem darba biedriem. Stepermanis un Bērents jau pirms vairākiem gadiem beiguši savas zemes dzīves gaitas. Tagad Arturs Ģērmanis pievienojies viņiem. (Teodors Zeids)

Avots: Literatūra un māksla, 07.05.1993