Niklāvs Strunke

Niklāvs Strunke - gleznotājs, grafiķis, darbojies vitrāžā, scenogrāfijā, rakstījis par mākslu (arī ar pseidonīmu Palmēnu Klāvs), viens no oriģinālākajiem māksliniekiem latviešu modernistu paaudzē. Sieva - Olga, bērni - Alis, Laris un Zanza.

Dzimis 1894. gada 6. oktobrī Gostiņinā (Polijā) Krievijas impērijas armijas apakšvirsnieka ģimenē.

1903. gadā pārceļas uz Valmieru pie tēva māsas, kur 1909. gadā pabeidz Liepiņa proģimnāziju.

No Valmieras topošais mākslinieks pārceļas uz Pēterburgu pie tēva, kur 1909. — 11. gadam mācās Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā pie Nikolaja Rēriha un Ivana Biļibina (1909.-1911.).

1910. gadā papildināja prasmes dažus mēnešus Jana Ciongļinska studijā un Mihaila Bernšteina mākslas studijā (1911.-1913.), kuri abi piederēja pie "kreisā kubistunovirziena”.

1913. gadā devies uz Rīgu un iestājies Jūlija Madernieka studijā, kur mācījies līdz 1914. gadam. Piepelnījies par krāsotāju meistariem, darinājis ilustrācijas pie A. Lāča. Sācis ilustrēt pasakas.

1914. gadā atgriezās Pēterburgā, kur mācījās Šervuda un Bernšteina mākslas studijā. Grafikas tehnikas Strunke apguva pie Vasīlija Matē Pēterburgas Mākslas akadēmijas darbnīcā 1915. gadā.

1915. gadā Strunke brīvprātīgi iestājies 6. latviešu strēlnieku pulka jātnieku izlūku nodaļā.

1917. gadā Strunke ieradās Cēsīs, tad Valkā, tad atgriezās Pēterburgā, no kurienes ar svešiem dokumentiem nokļuva Viļņā un 1919. gadā atgriezās Rīgā. Strādāja par grafiķi, veidoja grāmatu vākus. Zīmējis metus Maskavas latviešu teātrim. Pievienojās novatoriskajai, franciski ievirzītajai "Ekspresionistu grupai", kas pārtapa par "Rīgas mākslinieku grupu" (pameta to 1920. gadā).

1919. gadā noformējis 1. maija svētkus Rīgā. Papildināja prasmes Rīgas Tautas augstskolā.

1923. gadā devies uz Berlīni (veidojis gleznas, zīmējumus un grāmatu ilustrācijas), 1923. gadā piedalījies Lielajā Berlīnes mākslas izstādē.

1923. gada rudenī devies uz Romu, Florenci un Kapri salu. Itālijā Strunke dzīvoja līdz 1925. gada jūlijam.

1926. gadā viņš otrreiz dodas uz Itāliju, dzīvoja Florencē, veido akvareļus, eļļas gleznas, ilustrācijas pasakām. Blakus kubisma, konstruktīvisma iespaidiem būtiska interese par Itālijas mākslu, latviešu tautas mākslu. Piedalījies "Rīgas mākslinieku grupas" izstādēs. Gleznojis klusās dabas, portretus, ainavas. Nozīmīgs ieguldījums grāmatu grafikā (A. Brigaderes "Spēka dēls" 1923., "Melnās pasakas" 1925., V. Plūdoņa "Eža kažociņš" 1927.,A. Čaka "Umurkumurs" 1932. u.c.) Bijis daudzu apgāda "Valters un Rapa" izdoto grāmatu vāku un ilustrāciju autors.

Laikposmā no 1920. līdz 1944. gadam viņš uzzīmējis vairāk kā 700 grāmatu vākus, ilustrējis ap 30 romānu, dzejas vai pasaku grāmatu, darbojies kā dekorators Nacionālajā teātrī, Strādnieku teātrī, Nacionālajā operā (dekorācijas ap 40 uzvedumiem), strādājis lietišķajā mākslā (stikla gleznojumi Rīgā un Siguldā), ap 50 zīmējumu porcelāna apgleznošanai J. Jesena porcelāna fabrikai. Strādājis stājglezniecībā. Rakstījis kritikas un apcerējumus par mākslu. 1940. gadā sarīkojis savu mākslinieciskās darbības 25 gadu jubilejas izstādi.

1944.gadā emigrējis uz Zviedriju. Personālizstādes Karlstadē (1945.), Malmē (1947.) un Lundā (1948.), piedalījies igauņu un latviešu mākslinieku izstādē Stokholmā (1946.) un Hamburgas dziesmu svētku izstādē (1964.).

Personālizstādes Stokholmā tiek sarīkotas 1927., 1952. un 1962. gados.

Miris 1966. gada 13. oktobrī Romā.

2021.gadā izdota L.Slavas monogrāfija "Niklāvs Strunke", apgāds Neputns.