Marija Stinkate

Dzimusi Padurē Hermaņa un Marijas Bakūžu ģimenē. Tēvs - grāvracis, mira mokās no stinguma krampjiem, māte nāk no Talsu apkārtnes.

Kaut gan izglītība bija tikai 5 klases,  prata 2 svešvalodas. Tēvs jokojot teica, ka Marīte nav jāsūta mācīties krievu valodu, jo to viņa apgūst uz ielas, kaujoties ar krievu puišeļiem. Tālāk varēja skolot tikai vienu no bērniem - brāli Krišu, un viņai bija jāstājas darbā Kuldīgas vācu mācītāja ģimenē (arī lai gūtu smalkas dzīves skolu). Savai meitai vēlāk ielika mācītāja meitas vārdu Elza.

14-15 gadu vecumā piedzīvoti pacilājoši dziesmoti 1905.g. notikumi Kuldīgā, aizrāva pulcēšanās un dziesmas. Piemēram,

                                         Kam skanat jūs drūmajie zvani,

                                         No augstajiem tempļiem šurp?

                                         Par velti jūs aicināt mani.

                                         Par velti - es neiešu turp! ...  

Bībelē saglabājies pierakstītais dzejolis, kurš sākas:

                                                Jūs varat saukt, lūgt un kliegt,

                                                Vēl taisnība nespēj tumsību liegt. 23.III 05

Laulība  ar Ansi Valdmani, kura tika noslēgta Annas baznīcā bija laimīga, bet neilga, jo 1915.gadā vīrs mirst  no tuberkulozes. Sācies 1.pasaules karš. Bēres notiek tieši tajā dienā, kad jādodas  bēgļu gaitās uz Krieviju. Apjukumā pēc kapa aizbēršanas, dodoties ceļā kopā ar 3 gadīgo bērnu, līdzi paņem tikai fotogrāfijas un sāli.

Evakuācijā cieš no galvas sāpēm, reiboņiem. Maskavas profesori neko nevar līdzēt, seko pilnīgs dzirdes zudums.  Pēc 6 gadiem atgriežas Latvijā kopā ar 1.pasaules kara dalībnieku Vili Stinkatu.  

Sākotnēji vīrs viens pats uzturēja ģimeni, strādāja Virsnieku klubā par viesmīli. Vēlāk Marijai bija jāpelna  mazgājot veļu, pēc tam strādājot radinieka Pētera Ozola Augļūdeņu fabrikā. Vilis savu audžumeitu Elzu nekad nelaida sētā pie bērniem, viņa vienmēr gaidīja skolas sākumu rudenī. Uz kino gan gāja ar audžumeitu. Vilis nenēsāja brilles un Elzas uzdevums bija, par nepatiku apkārtējiem, lasīt priekšā mēmo filmu uzrakstus. Adoptēja 17 g. vecumā, lai viņa varētu studēt bez maksas kā kara invalīda (un Brīvības cīņu dalībnieka?) meita. Vīrs dzēra, un kad Marijai bija jātiek galā ar ļauno slimību,  aizgāja no ģimenes. Pēc pāris gadiem 1942.g. Vilis Stinkats pats mira no barības vada vēža .

2. pasaules kara beigās ar austrumiešu palīdzību ar meitas ģimeni aizbrauca pie  Tosmārē strādājošā znota. Bija paredzēts, ka ar laivu varēs pārcelties uz Zviedriju (1944.g.). Norunātajā laikā laivu Sārnatē nesagaidīja un 1945.g augustā atgriezās Rīgā. Pēc kara pienāca ziņa, ka par patvēruma došanu karalaika bēgļiem Jūrkalnes saimnieci Mariju izsūtīja uz Sibīriju.

Meitas ģimenē ainas ar fizisku iespaidošanu līdzinājās pašas Marijas piedzīvotajam. Meita izšķīrās no vīra 1948.g, ar to materiālais stāvoklis uzlabojās. Marijai darba dokumenti kara laikā bija gājuši bojā, pensija niecīga.

Līdz sameklēja jaunu dzīvesvietu, Marija ar mazbērnu vairāk nekā gadu 1948./49. pavadīja lauku darbos pie atsaucīgiem radiem Alīdas un Kārļa Štromiem Jaunsātu pagasta Kukšu ciema Mālkalnos. Nedzirdīgajai Marijai grūts brīdis pienāca, kad ganībās nodevīgs bullis pielietoja spēka paņēmienu. 

Šī gada laikā meitai skolas direktore E.Puķudruva ļāva izmantot skolotāju istabu nakšņošanai. Beidzot radiniece Nace (Natālija Ozoliņa),  runājoties garā  rindā  pārtikas veikalā,  saklausīja privāti īrējamu istabu. Tā bija 1 istaba divām  citām pa vidu koka mājiņā pretī Gāzes fabrikai. Drīzā laikā VEF strādnieku par zagšanu apcietināja, tāpēc noīrētā platība paplašinājās un Marija tika pie savas istabiņas.

 Diemžēl dzīvokļa saimniece uz vecumu kļuva kauslīga un nācās atteikties no viņas virtuves,   ierīkoja  petrolejas plītiņu pie Marijas gultas galvgala. Uz tās vārīja ēst, gan arī vārīja veļu. Petrolejas izmantošana pirms ieradās Dašavas gāze acīmredzot nebija nekāds retums, jo Suvorova ielā pēc tās bija jāstāv rindā.

Marijai liela dzīves daļa bija grāmatas un rokdarbi. Par grāmatu lasīšanu viņa mēdza teikt - jāpabaro gariņu. Ja naktī gadījās bezmiegs - Revolūcijas/Matīsa ielas apgaismojums caur logu bija pietiekams lasīšanai. Pirms kara uz nomaksu pirkto Singer šujmašīnu tālāk izmantoja arī meita un mazmeita. Marija visvairāk tamborēja - no 10 Nr, spolīšu diegiem mutautiņiem mežģīni, baltas sedziņas, galdautus, grandiozu loga aizkaru - bija iedomājusies, ka mazmeitai kādreiz būs dzīvoklis ar augstiem griestiem.

Kurluma dēļ visa informācija bija no padomju avīzēm. Viņai bira asaras, kad izbeidzot Pakistānas-Indijas karu ar miera līgumu, premjerministrs Šastri bija pagalam Taškentā - avīzes "Cīņa" lappuse bija pilna ar valstsvīru līdzjūtībām. Toties bija sašutusi par Rietumvācijas kancleru  - viņu vajag pakārt.

Mājās nebija televizora, uz kino u.c. neviens neveda. Marija pati vienreiz bija kino -  kad "Gaismā" rādīja pilnmetrāžas filmu par padomju valsts vadītāju Ņ.Hruščovu Amerikā.  Viņa gribēja redzēt kā izskatās tur, kur dzīvo mīļotais brāļa dēls un meita, ar kuriem sarakstījās. Dzelzs priekškars  nespēja saraut ciešās saites, abpusējo mīlestību. Brāļa dēla vecāko bērnu iesvētību gaidās, Marija rakstīja: "Ak, nu tās lielās godības, nebūtu tas lielais dīķis priekšā, ietu kājām. Tagad taču būs lielais krustēvs (Pēteris Ozols) arī ciemā? Mums šie svētki (iesvētības) atkrīt."

Liela nelaime bija, kad Marija, šķērsojot galveno Rīgas ielu, sadūrās ar motociklu. Nepiepildījās slimnīcas ārstes teiktais: "Ваша мама умирает".

Brāļa dēls no ASV: Gribas ticēt, ka Tu atkal vari lasīt. Zinu, cik tev stipra griba un nekas nav varējis tevi salauzt. Arvien tu esi rūpējusies par citiem, palīdzējusi ar darbiem, palīdzējusi turēt možu garu visiem, tāliem un tuviem. Ja visi cilvēki, vai vismaz kāda daļa būtu tādi kā tu, tad jau nebūtu ne karu, ne nesaticības un pasaule būtu sasniegusi lielus augstumus.

Kaut viss bija jāmācās par jaunu, atlaba, bija enerģiska, saimniekoja mājās, apmeklēja uz gultas gulošās draudzenes, mazdārziņu, Matīsa kapus. Mājās nesēdēja it nemaz un nodzīvoja vēl 8 gadus līdz atkārtojās vēzis.

Pēc 2. pasaules kara divas radu ģimenes ASV atcerējās Marijas jautros stāstus un mudināja tos pierakstīt. Nu, bet kāpēc gan te neviens stāsts nebija dzirdēts? Šajās radu ģimenēs Marija gāja palīgā mazgāt veļu, viņa bija draugs stingrās svaines dēliņam un meitai.

 Marijas meita reiz  bērnam ieteica savas lietas klāstīt draudzenei. Un mazmeita to iegaumējusi  ieteica vecmāmiņai.  Marijai   bija ko atbildēt. Viņa smaidot teica, ka draudzenes ir par vecu lai ar viņām runātu par mīlestību. Atmiņās Kuldīgas skaistākā vieta bija romantiskā Vijolīšu grava pie Ventas.

Kad viņu aicināja pie loga skatīties svētku salūtu, mēdza paraustīt plecus - kas te ko viņu traucēt, un  atteica - "Es  jau neesmu kurla" .  Dažreiz viņa ienāca no savas  istabas šķelmīgi  interesējoties "Jaunkundz, kāpēc jūs šodien tik bāla?" To avīzes karikatūrā iereibis jauneklis jautā, apķēries ap kaklu baltam zirgam.

Par nāvi arī varēja jokot, pat ar bērnu. Ja durvis pašas atvērās - pāriecinoši skaidroja, ka nāve ienāca, un ka viņa to zin no sava tēva. Reiz labā noskaņojumā izteicās, ka pēc viņas nomiršanas nekas liels nav jādara - tumsā aiz kājām jāaizvelk tepat uz Matīsa kapiem.